nenovērtē Sauli par zemu un sevi par augstu!

Kad saka, ka „iet karsti”, tad runa parasti iet par kko tādu, kas ir patiesi satraucošs un pulsējoši aktīvs. Es domāju, ka manā ķermenī šobrīd „iet karsti”. Iespējams tādēļ, ka no jūras saules man sāpēja visas maliņas,un es jau vienu veselu dienu esmu nogulējusi gultā ar saules dūrienu. Man nekad tāds nebija bijis, bet varu pateikt vienu- tas NAV foršs!

Es varētu te sarakstīt 100tiem lietu, kas manī šajā brīdī lēkā kā tādi smirdīgi saules zaķi, bet tad sanāktu pārāk garš teksts. Jūs jau esat pieraduši pie manu tekstu garuma, es zinu, bet vienkārši tas tiešām sasniegtu desmitiem tūkstošu vārdu.

Tad, kad es atrados pie jūras, es to novērtēju par maz. Tagad, kad esmu atbraukusi mājās, „ierušinājusies” savā siltajā, plašajā gultiņā, es saprotu, ka vēlētos vēl pasēdēt pie krasta, domāt miljoniem domu un dusmoties pašai uz sevi. Bet tā jau ir, cilvēks lietu vērtību saprot tikai tad, kad tā jau izslīdējusi no rokām. Es tagadiņās jūtos muļķīgi un reizē labi. Es dusmojos uz sevi, jo nemāku sevi laicīgi atslēgt, lai pēc tam nekas nebūtu jājūt. Man gribētos iemācīties izslēgt ko tādu, ko nevēlos just. Ko tādu, kas man traucē dzīvot. Varbūt sauksiet mani par naivuli un vārguli, bet es nespēju paciest pati sevi. Esmu nelabojama muļķe, kurai vajadzētu kaut nedaudz ieiet kompromisā ar sevi. Esmu izteikti viena no tiem „divsejainajiem” , kuras abi Ego nespēj sadzīvot savā starpā. Viens grib to, otrs grib pavisam ko citu. Viens grib iet, otrs grib nākt. Viens grib teikt, otrs grib klusēt. Viens grib smaidīt, otrs grib sēdēt ar azbesta seju. Brīnums notiek tikai tad, kad pēkšņi mani Ego piekrīt viens otram. Sen tā nav noticis.

Ir daudz lietu, ko vēlētos šajā lapā iedrukāt, bet nedrīkst. Jātur mute ciet. Kādreiz es paņemšu un nogalināšu to savu tizlo Ego, kurš mani tur saitē. Un tomēr es mīlu abus. Ego, protams. Tas riebīgais mani ir tiktāl davedis. Tiktāl, cik es šobrīd esmu nonākusi. Bet pateicoties otram, es zinu, ko nozīmē just, ciest, mirt no laimes, jeb vienā vārdā „ķert īsto fīlingu”. Bij’ tādi laiki.

Dīvaini, ka cilvēki pārsvarā nevienam nedrīkst neko aizliegt. Pamatā viņi gandrīz vienmēr visu var atļaut. Man nav ne jausmas, kā ir kādu kontrolēt. Kontrolēt to, ko viņš/viņa darīs nākamajā sekundē, minūtē, stundā. Esmu darījusi visu, kas manos spēkos, lai atrisinātu šādu, tādu situāciju. Nekas vairs nav no manis atkarīgs. Paldies Dievam! Un tomēr- diezgan žēl, jo es rīkojos impulsīvi un nekad to nenožēloju. Man nav vajadzīgs smilšu pulkstenis, kas lēnām isķikajet. Aisbergs ir izkustināts, bet ar laiku arī tas izkūst.

Ziniet, es pati vairs sevi nepazīstu. Manī nav palicis gandrīz nekas, par ko esmu pārliecināta. Bet ne jau depresīvā noskaņā tas bija domāts. Tas bija domāts pavisam vienkārši.

Un šī ieraksta virsraksts ir tiešām saprotams burtiski. Lietojiet vivisādus krēmus, eļļas un pārējos mēslus,sargājiet galvu, lai neapdegtu, jo ziniet, saule spēj izsūknēt enerģiju. Man pat vēl šodien dulla galva. Damn it!

Skat, cik jau vēls jeb pēcfilmas eiforija Nr. 2

Pateicoties vairākiem cilvēkiem, es nu esmu able to rakstīt blogā pat 3 naktī. Un atkal jau, interneta izsalkuma pēc es tomēr vakar (nu jau aizvakar) vēlu naktī šo to uzrakstīju..
***

Kā jūs saprotat jēdzienu „varonis”? Es zinu, ka citiem tas ir čalis spīdīgā, apspīlētā triko no „Meteorīta” reklāmas , dažiem tas ir skūtais kačaks, kurš pagājušajā nedēļā pie „Idejas” pierādīja, ka ne velti nav gājis uz „Silvesteru”, respektīvi, sasita flautista lūpas lupatās. Nu, man atkal iestājusies pēcfilmas eiforija, tāpēc es zinu (bet jau iepriekš arī zināju), kas manās acīs ir varonis. Tāds cilvēks, kā Oskars Šindlers. Nemācēšu pateikt, vai viņš patiešām ir bijis TIK liels girojs, kā Stīvens Spīlbergs parādījis „Šindlera Saraksts” filmā, jo neesmu līdz šim izstudējusi nevienu literatūru par šo personību, taču šī filma bija ļoti, ļoti, ļoti smaga. Tikpat smaga, cik mans kaķis un es kopā ņemti (ņemsim vērā, ka esmu pieņēmusies svarā). Tik psiholoģiski un emocionāli grūta, ka reizēm gribējās sasist monitoru. Vai iespļaut SS unteršturmfīreram sejā, ja tas būtu iespējams. Es nezinu, ko tagad par mani domā tie, kas nekad nav redzējuši bildes no nacistu nāves vai koncentrācijas nometnēm, vai arī par tām lasījuši, dzirdējuši (kaut gan tādu jābūt visai maz). Gan jau , ka daži padomā „šitai nedaudz širmis iet ciet, laiks noņemt viņai SDC++ un izrevidēt viņas grāmatu plauktu”, bet man, atvainojiet, smagi pie kājas, jo, kamēr vien elpoju, tikmēr mani šī tēma skars, aizskars, noskars un paņems. Esmu pateicīga tiem, kuru dēļ es dzīvoju savādāka, labākā pasaulē. Kur nav tik lielas vajadzības pēc tādiem varoņiem kā Oskars Šindlers. Jā, es atkal teikšu- noskatieties paši, lai visu saprastu, jo, kā jau kādā bloga ierakstā esmu izteikusies, man derdzas ieliet visu citiem mutē. Tikai šoreiz es atteikšos piedāvāt savus fiziskos „kopā būšanas resursus”, jo filma ilgst 3 stundas , un es to nevēlos noskatīties otrreiz. Ne jau tādēļ, ka man tā nebūtu patikusi. Būtu grūti sevi sagatavot kaut kam tādam atkal. Tā kā, piedod Linda, labāk neskaties. Jā, tā pievienojās manai filmu listei, exactly.

Noskatījos arī „Shutter Island”. Tā gan bija dikti creepy, bet tīri ok. Draugu bariņā derēs kā noslēdzošā filma. Alternatīva šausmenei, ja kompānijā ir meitenes ar šķidriem nerviem vai vāju raksturu (nav mājiens nevienai).

Man tā vien šķiet, ka lielākā daļa no jums sāk uzskatīt, ka mans blogs sāk kļūt par filmu un grāmatu analizētāju, bet tā jau nu gluži nav. Es domāju, ka interesantāk ir lasīt par to, kāda ir mana dzīves uztvere par tām spriežot, nevis lasīt par to, kā es šodien piecēlos, paēdu garšīgas brokastis un ko es darīju vakarā. Ok, reizēm tas ir fakin’ forši un interesanti, bet ne jau vienmēr. Sāks piegriezties, tā teikt. Rīt es laikam braucu uz jūru. Atklāti sakot, nemaz īpaši nevelk, jo pēdējā laikā mājās esmu bijusi visai reti, taču, who ever knows, varbūt būs pat interesanti. Esmu jau nolikusi maliņā labo garastāvokli, lai rīt un parīt tas man kalpo tāpat kā tajā reizē Rīgā.

***
damn, jāsāk slēgt blogu, pirms jums nesāk apnikt

Pēcfilmas eiforija

 Rakstīts vakar, vēlu naktī.

****

Esmu tik tikko noskatījusies ”Pērlharboru”, kā sacīt jāsaka, beidzot! Un, ticiet vai ne, bet tā arī pievienojās manu mīļāko filmu listei, jo, damn, tā tik bija filma! Es, protams, raudāju kā mazs bērns jau tās vidu. Neņemot vērā vēsturiskos faktus un pamata tēmu, mani patiesi aizķēra paralēlais dzīvesstāsts par 2 labākajiem bērnības draugiem-pilotiem un kara medmāsu. Savā ziņā bija dažas nianses, kad varēju teikt.. ēēh, nav svarīgi.

Bija tik daudz aizkustinošu un sirdi plosošu skatu. Piemēram, brīdis, kad ASV prezidents piecēlās no ratiņkrēsla un teica: „Un nesakiet, ka tas nav iespējams” (protams, „tas” bija domāts kā pretuzbrukums Japānai). Jā, tur bija fakin’ daudz labu, pat varētu teikt „izsmalcinātu” joku, aizķerošu frāžu un pamācošu situāciju. Mani tā vēl vairāk pārliecināja, ka nav jau tā, kā Staļins ir teicis, ka „Viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet tūkstošu nāve- statistika” (varētu būt neprecizitātes skaitļos, atvainojos jau laicīgi). Statistika- tā domāta grāmatām, analīzēm un plauktiem. Pārējiem tā ir tūkstošu cilvēku dzīvesstāstu, attiecību beigas, lūzums; zaudēta ģimene vai labs draugs, vai vienīgais, kas spēs palīdzēt izturēt pārējo, kas nekad nešķitīs tik briesmīgs kā jau piedzīvotais. Mēs, mūsdienu sabiedrība, it īpaši jaunākā paaudze, nekad nesapratīsim to, kā ir zaudēt visu tikai dažu pasaulīgu izmēru untumu pēc. Kā var vienā vienīgā dienā, stundā un sekundē zaudēt ticību sev un citiem. Un es neskaloju nevienam smadzenes. Es tikai vēlos, lai kāds mēģina noticēt tam visam kaut uz mazu brīdi, kaut pavisam, pavisam mazu un niecīgu. „Glābjot ierindnieku Raeinu” ir filma, kas visu ieliek plaukstās skarbi un raupji, bet izteikti patiesi un lakoniski. Tā māca un parāda to, ko agrāk sauca par drosmi un vēlmi padarīt pasauli labāku, lai arī tas nozīmētu upurēt savu dzīvību. Toties „Perlhārbora” ir piemērs tā laika jūtu pasaulei. Kā saka, „kara aizkulises”. To, ko neredzēja nedz rakstāmmašīnas, nedz arhīva dokumenti, bet ko izjuta miljoniem cilvēku.

Zinot, ka šo lasa arī izklaidīgas personas, varu pačukstēt arī kko tādu, kas kalpos kā atkāpe manai „pēcfilmas eiforijai”. Es tagad zinu, kāds ir mana vīrieša ideāls ^ ^. Tikai man šķiet, ka otra Džoša Hārtneta uz šīs pasaulītes nav :D

Enīvej, noskatieties to, kuri to vēl nav izdarījuši. Varam arī to darīt kopā, man kompī tā ir. Tikai pasaki kur un kad, draudziņ ^ ^

Stimulam- citāts no filma.

**

(Pirms uzbrukuma Pērlharborai / Japāna)

-Admirāl, Jūs esat ģēnijs!

-Ģēnijs būtu tas, kurš darītu visu, lai šis karš nemaz nesāktos.

Pē. Es: šovakar kārta "Šindlera Sarakstam"

Janzenfest

Es vēlos sev pajautāt... Vai man darīt nav ko? Vakardienas Cēsu Light'iņš pārtapa pēdējā , atvainojos, mēslā, tādējādi es nokļuvu mājās vēlu, vēlu, vēlu. Un piecēlos vēlu, vēlu, vēlu. Dīvaina sajūta. Un es vēl aizsūtīju vairākiem darba devējiem e-mailus ar savu CV. Man nav ne jausmas kas un kā, bet es esmu gatava vai staigāt pa karstām oglēm, bet I need job, you know! Dīvaini, ka tu kā lohs staigā pa pasauli un vēlies, kaut tev ātrāk pateiktu "ok, you're in" un tad lēkātu, lēkātu, līdz salūztu tas, uz kā tu stāvi. Mnjamm, es skaitu dienas, līdz beidzot uzzināšu, vai esmu pieņemta tur, kur gribas tikt pieņemtai. Teiksiet- augstskola? Nē tačūū. Pagaidām kkas labāks un interesantāks.
Parasti draugiem.lv "runā" sadaļā ir visādas muļķibas sarakstītas, pārsvarā par meitenēm, kas nekad nedabūs to un to un šito,aāā, un vēl to čali, un tagadiņās ir jāgriež vēnas, vai jālec no otrā stāva loga (ja nu gadījumā viņš pārdomā, zin' kā, jāpaliek vien dzīvai, hehe). Bet šodien es spontāni atradu kko ļoti smieklīgu, patiesu, bet nedaudz patizlu. Bet man jau tādas lietas patīk. Respektīvi,

Pat starp tūkstošiem mani vienu ievērotu...  /Hennessy starp 999 Hektoriem/

HāHā, vai ne? Tāda kā atbilde mazgadīgajām, kuras šitādus tekstus (nu pirmo daļu, vismaz) velta tam, lai celtu sevi gaisā bez jebkāda nopelna. Šeit, mūsu lielpilsētā Alūksnē ir tik, tik daudz meiteņu, par kurām es spētu runāt un runāt, un runāt, lai visi saprastu, ka zem tonālā slēpjas patiesība... un tā nav skaista! Jo, es jau neko nesaku, ka tu esi maza, forša un riktīgi smuka, bet vienīgais tavs mīnuss ir tas, ka tu vēl aizvien neesi nopirkusi smadzenes, jo, jā, tās tiešām ir baigi labā lieta. Ir jauki, ja tev ir bagāts tētis un mamma vispār ir darbaholīķe, bet būtu jau jauki, ja tu internetā pasūtītu sev pašai savu (wow! nopietni?) personību. Ir neeenormāli piselīgi, ka vectēvs saņem tik daudz, cik 10 mūsdienu LV pensionāri, tādējādi iegādājoties tev biļeti, kas paver iespējas tikt budžeta vietā, vai izstāvēt kastingu bez rindas, taču es tomēr tev ieteiktu izgrebt mērķtiecību un neatkarību (kas tas tāds? nezinu, bet dzirdēju,ka tas esot foršīīī). Jā, es piegāju tam savādākā veidā, bet nu.. what da hell. Reizēm jau man arī gribas, lai naudas būtu vairāk, nekā cukura graudiņu mammas kafijas tasē, bet.. mhm, nezinu, vai tā spētu man sagādāt to, ko es patiesi vēlos. Okaaaj, es vēlos izlēkt ar izpletni. To par naudu es varētu. Tad es vēl gribu daudz ko mantisku. Taču jā, man to gribas saniegt pašai.
Uj, man ir maz laika. Man jābrauc uz saviem laukiem, tā teikt, pavadīt jāņus tur. Šodien manā draugiem.lv kalendāra listē bija tik daudz Jāņu, ka bail sametās. Taču es nevienu virtuāli nesveicu, jo kāda jēga? Tāpat visi paskatās tajā viesu grāmatā, izlasa, nomurmina paldies un nākamajā dienā vispār aizmirst,  kurš apsveicis un kurš nav, lai varētu nesveicējiem atriebties viņu īpašajās dienās. Kurus Jāņus gribēju tiešām apsveikt, tiem arī pazvanīju. Naktī. Pēc aliņiem. If you know, what I mean.
Un es piekrītu kāda pavisam nezināma Jāņa teiktajam draugiem.lv populārākajās d-grāmatās. Citēju,
"Vai jums, Jāņi, nešķiet, ka jūs svinat nevis savu vārda dienu, bet gan valsts svētkus? Katru gadu viens un tas pats."
Tiešām. Ja es būtu Jānis, es to uztvertu personiski :D

Mana savādā

Varbūt tas skanēs nedaudz skumji, bet es esmu viena pati, tukšā dzīvoklī, gaidot, kad cilvēki sanāks, lai ceptu pankūkas un dzertu alu. Pēdējos divus gadus es gribēju Jāņus svinēt tīri latviski un tradicionāli- sanāca. Šogad? Arī gribēju. Nesanāca. Bet hell yeah, lai nu tiek manam organismam atelpa no tā visa. Un es dzirdu, ka kaimiņi kāpņu telpā dzied dziesmiņas. Romantiski. Varētu piedalīties. mhm.
Es sēžu pie savas izlaiduma dāvanas un nespēju vien nopriecāties. Actiņas mirdz. un es dzeru alu. Starp citu, zinājāt, ka ir ļoti dīvaini sēdēt uz balkona, skatīties uz lietus pili, kas spītīgi turas pie malas, bet tev ir vēlme pieiet un to notraust, jo tev besī, ka tā tur pieķērusies- tev gribas, lai tā krīt. Nežēlīgi gan tas skanēs, bet tāpat ir ar dažiem cilvēkiem. Tā vien mums gribas, lai kāds krīt un jūt, cik debešķīgi skumji vai smagi iet. Bet kušš, ar mani viss ir okei-čiki-pau- šo izlasīju kādā savā vecā bloga ierakstā, jo nupat, nupat visu pārlasīju. Sametās bail. Kāpēc? Jo, kā nu tagad sanāk, manu blogu sākuši lasīt ļoti daudzi. Jāpiedomā pie satura. Ja nu čeka lasa.^ ^
Šodien alus līst labāk, nekā citas dienas (tak, ne jau no gaisa, Laura). Varbūt organisms jūt, kas par dienu.
Uzminiet nu, ko Jolanta paspējusi  pa šīm dienām nodarīt? Izlasīt 2 ļoti labas grāmatas (es dzirdu nopūtu "atkal"). Uuuuun, tās ir:
Lorenss Rīss "Aušvica" ; Traudla Junge "Līdz pēdējai stundai".
Par pirmo grāmatu es jau stāstīju, nu, vai vismaz tiku minējusi un varu atklāt, ka tā patiešām ir fakin' laba, tikai grūti lasās. Bet otru ir sarakstījusi Ādolfa Hitlera bijusī, pati jaunākā sekretāre, kas palika ar viņu līdz pat pēdējai viņa stundai Reihskancelejas dārza bunkurā. Jā, divas ļoti, ļoti labas grāmatas. Un, jā, esmu pateicīga dārgajam TV3, kas šīs nedēļas sākumā rādīja vienu no manām mīļākajām filmām, jeb, mana otrā bloga ierakstā pieminēto filmu "Glābjot ierindnieku Raienu". Nezinu, kurš no viņiem bija tāds ģēnijs,  kas ielika programmā to, bet viņš točna ir labs kadrs  ^ ^
Vakar man bija sava veida smaga saruna par pagātni. Man vienkārši bija jāsēž, jādzer tēja un jāstāsta par savu grūto (labāk skan "rūgto") pieredzi ar cilvēku, vārdā.. nav svarīgi. Un, kad es biju pabeigusi runāt, es jutu nelielu viegluma sajūtu. Tā, it kā mani vairs tas neskartu. Bet tā nevar teikt. Kamēr vien tas mērglis staigās pa to pašu zemi, pa kuru staigāju es, mani tas skars vistiešākajā veidā. Un tomēr, bija tik jauki, ka meitene, kas mani tik tikko iepazinusi teica "Es nespēju iedomāties,ka tev kādreiz kāds ir spējis uzkāpt uz galvas , un tu to esi pieļāvusi. Tu taču esi tik pašpārliecināta par sevi.". Mhm, tātad esmu piepildījusi savu vēlmi kļūt par personu, kas ievieš cieņu un pārliecību. Lai gan vēl aizvien neesmu gatava paskatīties tai personai acīs, pat neesmu pārliecināta, ka spētu elpot vienu gaisu ar viņu, zinu, ka man būtu daudz ko teikt. Tas gan būtu pasakāms vienā teikumā: "Paldies, ka padarīji mani par stipru cilvēku un norādīji, ko savā dzīvē nekad nepieļaušu.". Tā lūk, atliek vien mums dzīvē pielaist sev tuvu kādu, kurš sākumā šķiet īsta pūciņa, ka pēc kāda laika tu to nosauksi par lielāko kļūdu savā dzīvē. Taču nedrīkst teikt, ka tā bija kļūda. No kļūdām mācās, bet es negribu tādus cilvēkus aplaimot ar titulu "manas dzīves pedagogs".
Uj, garš man tas teksts sanāca.
Lai nu kā, es jūtu dīvainu smaržu. Un  tā ir mana jaunā dzīve.

-Ak, tu , mana savādā Jolanta! Kad tu reiz kļūsi normāla?

-Nekad. Jo visu, kas ir normāls, es pārvērtīšu pa savam.

Šodien ir jauna dzīve

Vakardiena bija viena no manas dzīves svarīgākajām dienām. Un, kā jau Mērfija likumam pienākas darīt savu darbu, lija lietus, tādēļ būtu maldīgi teikts, ka biju pilnīgs sanšains āfterpārtijā. Un, lai gan nebija plānots, es raudāju. Jo bija skumji. Bija gan. Visvairāk man piedūra teksts, kad teica: "Rītdien jūs piecelsieties, atvērsiet acis un aptversiet, ka ir sākusies jauna dzīve". Actually, nejūtu smagu atšķirību, jo liekas, ka septembrī viss turpināsies. Nu, laikam jau nu ne.
Pirms 12gadiem es raudāju, jo nevēlējos iet skolā, tagad raudāju, jo bija nepatīkami šķirties. Manā blogā ir pavecāks ieraksts, kurā lūdzu visvarenos, lai mani ātrāk laiž prom, jo negribu turpināt vidusskolu. No šiem vārdiem neatkāpos līdz pat šodienai, jo ir savi iemesli, kā es vienmēr saku. Piņķerīga tā mana uztvere.
"Kādas ir sajūtas?"- šo jautājumu es dzirdu vairāk nekā bieži, taču atbildes vienmēr atšķiras. Ja tā apsēžas un padomā- ir ok, esmu gatava savai jaunajai dzīvei, bet no otras puses- savādi, jo jūtos kā bezpajumtnieks, kas izmets no savas hatas. Jebkurā gadījumā viss ir cauri- puķes mājās sāk vīst, torte apēsta, dokumenti stāv plauktā. Šobrīd mana dzīve ir apstājusies, bet es ticu, ka drīz tā uzņems apgriezienus. Kā saka, klusums pirms vētras.
Man besī, ka 11tajām klasēm tiek uzsvērts, ka jāizbauda pēdējais gads un tā tālāk un bla, bla, bla, jo viņi tāpat to nefilmēs savās tukšajās galvās un vieglāk būtu pateikt "nopērc smadzenes", jo es savu pēdējo gadu nebaudīju, es vienkārši dzīvoju sev un citiem (vairāk jau nu tikai sev). Es nesaprotu- kā var izbaudīt pēdējo gadu?! Ēdot ēdnīcā dārgas kotletes un karbonādes, pēc stundām tusējot ar skolotājām, skolas vakaros sēžot pirmajos krēslos un uzspēlēti zviedzot par katru neizdevušos joku? Ko? Dumji tas ir. Tāpēc es saku, ka vienkārši jādzīvo un tāpat, beigu beigās, gribēsies teikt, ka skolā gāja jauki.
Lai gan mana klase man īpaši pie sirds negāja, jo nebija saprotoša daudzos aspektos, es ticu, ka tas bija mūsu raksturu pēc. Mēs bijām pārāk atšķirīgi viens no otra, pārāk individuāli un neatkarīgi, lai uztrauktos par to, ka , piemēr, Laura Griščenko nevar atbraukt uz klases tusu, jo viņas kāmis ir smagi slims (tas ir piemērs, ja kas). Lielākajai daļai bija smagi pajāt, jo, piemēram, Sandim Ausējam nekad nav bijis kāmis un viņam ir alerģija pret tiem (to gan es nezinu). Nežēlīgi jau tas skan, bet, beidzot skolu un atvadoties no klases, es jūtos atvieglota un nejūtos nevienam parādā, godīgi. Tā kā, ja kāds no maniem nu jau ex-klasesbiedriem šo lasa, ticiet man, tas viss nav jāuztver personiski. Mums visiem ir savs viedoklis par sabiedrību, kurā dzīvojam. Un reti kad sanāk tā, ka tu neesi ar varu piespiests dzīvot atsevišķos baros. Bet nu paldies vismaz par to, ka reizēm bjāt ciešami. Un paldies dažiem personāžiem par to, ka bijāt lieliski (lai gan tādu gadījumu nav daudz). Es esmu nežēlīga un nejauka pret atsevišķiem , bet man, kā vienmēr, tas neinteresē, jo dzīvē tik bieži dabūts pa pakaļu ar gludekli. Galvenais, ka es dzīvoju, tātad tiktāl esmu laimīga.

Comeback

Es atkal sen neesmu šeit iegriezusies, es to zinu. Bet nu ņemiet vērā, ka ir sākusies vasara, esmu nolikusi eksāmenus un man patiešām gribas izbaudīt pēdējos mirkļus LV (nu ne jau pašus, pašus, bet vispārīgi).
Esmu pavisam nesen atgriezusies no 2 dienu tripa/piedzīvojuma galvaspilsētā un man tur patika. Tīrījām un apskatījām Lindas dzīvokli, kas ir tīri pi*elīgs un esmu pārliecināta, ka, ja es paliktu tepat LV, tad noteikti īrētu ko tamlīdzīgu. Vienīgi iepriekšējie saimnieki ir bijuši netīrīgi cūkas, kuri, acīmredzot, mīl seksu un kačāties.Mana palīdzība šķietami lieki noderēja, bet es sajutu ne tikai gandarījumu, bet vēlmi pašai pēc sava dzīvokļa, tikai ne Rīgas centrā, bet gan Stokholmas centrā. Jā, mani mīļie, jau nākamgad es, iespējams, studēšu Zviedrijā (ja vien moderno valodu fakultāti atradīšu angliski). Tas tā, ja manā galviņā neiezagsies kāda trakāka ideja, piemēram, Aļaska vai Indija. Jea.
Bet man patīk atrasies dzīvē tur, kur atrodos šobrīd. Ir jauki apzināties, ka lielākā daļa no maniem draugiem, ieskaitot mani, ir tik lieli un gudri, ar dzīvokļiem kabatā. Patīkama smarža gaisā.
Pēc dažām dienām būs man izlaidiens un es esmu dikti priecīga par to. Tikai tādēļ, ka vēlos tikt vaļā no vidusskolas, jo, kā jau esmu dažiem minējusi, man nemaz nav žēl to pamest. Varbūt tādēļ, ka tā man nav sagādājusi tik daudz, cik esmu lūgusi. Nezinu. Man tagad vienalga. Bet es drīz būšu atpakaļ ar daudz dziļākiem tekstiem, es apsolu!!  ^ ^

Nav ģefkas, nav asaru

Mhm,man tagad skan dziesmiņa no Boney M- no woman, no cry. Es zinu, ka tas skan diezgan dīvaini, jo tā taču esmu es, bet nu,nu,nu, nevajag jau mani brāķēt.
Atkal sen neesmu rakstījusi, piedodiet man! Biju baigā biznesa lēdija- braucu uz savu otro darba interviju visas savas izcilās dzīves laikā. Jā, iespējams, ka es visu vasaru pavadīšu "skaistajā" galvaspilsētā pelnīdama maizīti. Man vispār patika tā intervija (lasīt- intervētājs). Smuks puisis vārdā Marks. Nē, es pat neteikšu smuks, bet gan nu ļooti simpātisks. Heehe, Jolanta is back, you know!
Šodien notika veselas 2 priecīgas lietas. Nē, patiesībā vairāk, bet nu, tas tā mazsvarīgi. Es sapratu, ka grāmatas tomēr ir mana vājība. Aha, es šodien beidzot atradu bibliotēkā grāmatu, ko meklēju jau 3 nedēļas. Karoč', stāsts īsumā ir tāds- gribēju dabūt Lorensa Rīsa grāmatu "Aušvica". Eju uz bibliotēku, prasu, vai viņiem tāda ir. Džūdas uzmočī uz kompja un atrod, ka esot, pat uz vietas. Meklē, meklē, bet atrast nevarot. Kāds esot nobāzis ne tur, kur vajag, iespējams. Un tā jau divas reizes pēc kārtas mani atšuva. Beigu beigās, sadusmojos, un šodien pati gāju pa plauktiem meklēt un jā, atradu. Ja jūs zinātu, kāds bija man prieciņš. Es, par spīti tam, ka grāmata tāda acīmredzami, baigais feivorits, pat vāji nobučoju vāku. Lūk tā, tik ļoti es gribēju viņu dabūt rokās. Un es sapratu, ka grāmatas tiešām spēj uzlabot manu dienu!
Un vēl, jā gan, es ticu karmai. Šodien vienai vecai tantiņai palīdzēju somu uzlikt uz muguras. Garāmgājēja, nezināma. Un es palīdzēju. UN sajutos tik labi. Tiešām. Kaut mēs biežāk viens otram darītu labu, jo esam pavisam aizmirsuši, ka tas var nākt par labu mums pašiem.
Ziniet, arī viss sliktais mums ar laiku nāk atpakaļ. Par to es pārliecinājos gan ne no savas pieredzes, bet no man tuva cilvēka pieredzes. Tāpēc jāpadomā labi, pirms vāri totālu putru (lai neteiktu rupjāk).
Runājot par manu pēdējā laika literatūru, jā, esmu izlasījusi vēl vienu vērtīgu grāmatu, kuru iesaku visiem, kam nav bail no asinīm un nežēlības un, protams, kara, kas manā grāmatu plauktā parādās visai bieži. Tā ir dāņu (ja mani atmiņa nečakarē) rakstnieka (pareizāk gan būtu teikt, vācu soda leģiona- kara veterāna) Svena Hasela grāmata "Nolādēto leģions". Patiešām ļoti, ļoti laba. Ir gan viņam arī otra daļa- "Leģions Ziemā", bet to gan var nelasīt, ja nav gribēšana no vēsturiskas grāmatas pārlēkt uz romāna tipu. "Nolādēto leģionu" piebeidzu 2 dienās, kaut apjoms bija respektējams- virs 250 lpp. Aj, man vispār vajadzētu pārstāt te būt par grāmatu kritiķi, nesanāk. Jo es taču vienmēr paliktu pie sava- šitā laba, šitā fuj. (starp citu, "fuj" raksta ar "i" vai "j"?)
Paskat, šoreiz sanāca gari.
Iešu palasīt grāmatu un pasapņot par mani un Marku ^ ^

Šindlera saraksts

Divas no labākajām atziņām, ko atradu grāmatā "Visgarākā diena" bija:

Man tagad ir tikai viens īsts ienaidnieks, un tas ir laiks. (E.Rommels)

Bailes klauvē pie durvīm. Ticība paver durvis, un aiz tām vairs nav nekādu baiļu.

Otrās atziņas autors, protams, nav Ervins Rommels, bet gan kāds ierindnieks, ja nemaldos, bet jā, Rommels ir bijis gudrs vīrs, ja neņem vērā, kas viņš bija. Un tie, kuri to nezina- man vienalga, neesmu jums nekāda vēstures grāmata, paši vainīgi, ka skolas solā nemācējāt klausīties, ņe, ņe, ņē!
Bet par otro atziņu vien varu piebilst, ka vārdu "ticība" es labprātāk nomainītu uz frāzi "ticība sev", jo tas būtu tā mūsdienīgāk un vairāk tā kā man domāts, jā. Un lai tie, kas noliedz Dieva esamību, aizrijas, jo mans blogs nav vieta, kur izlikt jums savu žulti, jo es vispār šo tēmu necilāju. Teikšu tā, kā rakstīts jaunajā grāmatā, ko lasu: "Neaiztikšu ticīgos, kamēr viņi neaiztiks mani." (nu kkas uz to pusi)
Un par to pirmo atziņu.. Tājā gan es neko nevēlos mainīt, jo tā ir tīra patiesība. Kamēr mēs sūdzamies par kaimiņu, paziņu, draugu, kuram ir vairāk, nekā pašam un Sašam kopā ņemtiem, laiks ir tas, kas visu spēj atņemt, izmainīt, norīt. Un tad, kad tu vēlies, kaut visa pasaule piederētu tev, kaut tu sasniegtu visu, ko iecerējis un vēl bišķiņ klāt, laiks saēd tavu vēlēšanos, gribasspēku un pat pašu mērķi. Kā , piemēram, mana vēlme redzēt gan Ēģiptes piramīdas no iekšpuses, redzēt Černobiļas atomreaktoru un vēl simtiem piemēru, var izšķīst mazās driskās tikai laika dēļ (kādēļ tā?pameklējiet infu netā). Vai tas, ka laiks tik ātri paskrēja, atnesdams man vidusskolas beigas un izlaidumu. Jaukiņīīī.
Šodien saņēmu ļoti jauku ziņu, ko zina gan tikai mani tuvākie, toties tā ziņa , iespējams, mainīs manu vasaru, jeaaa. Manā makā ir palicis vien viens vienīgs lats, tāpēc es nevaru izdomāt, kā lai es sevi iepriecinu, to izmantojot, bet, visticamāk, es to vienkārši, piemetot vēl dažas kapeikas, nodzeršu par godu pēdējam eksāmenam. Dzērusi es sen neesmu, Bet nu tie , kuri mani tik tuvu nezina, lai nedomā, ka esmu totāls pļēgurs! Tā nav.
Jā, cik čoini, ka, iespējams pavisam drīz, manās rokās ieslīdēs kas mantisks, bet patiesi vērtīgs.
Un manā listītē ir 2 vērtīgas filmas, kas man ir/būs rokās, un kuras es abizaķeļna noskatīšos, un es jau zinu, ka viena no tām (skat. attēlu augšā) kļūs par manu kārtējo, mīļāko filmu. (tie , kuri vēl nezina, kuras tās ir, skat. manu profilu šeit, blogā).
Un es jums visiem silti iesaku kaut reizi mūžā sastādīt sarakstu ar sapņiem, ko vēlaties piepildīt un mērķiem, ko vēlaties sasniegt, jo nekas, NEKAS dzīvē neatsver to sajūtu, kad tu, pats ar savām rokām, ar pildspalvu, vari nosvītrot vienu no tiem.
***
P.S.: Esmu nolēmusi atslēgt komentārus. Tā kā teikums, kurā aizliedzu izlikt savu žulti manā blogā, slēpa sava veida zemtekstu. ^ ^

"Indulis un Ārija"

Ahh, cik sentimentāla un patīkama sajūta, ka varu atgriezties savā mīļajā blogā, kur neesmu neko publicējusi jau vairākas dienas, tāpēc, iespējams, ka daži no jums sabijās, domājot, kur esmu pazudusi. Nē, ar mani viss ir okej-čiki-pau! Vienkārši pie vainas mans dumjais kompis, kas sagāja sviestā un tika remontēts aptuveni nedēļu. Toties mani pirkstiņi gan ir izsalkuši pēc drukāšanas, drukāšanas, drukāšanas.
Pa šo laiku esmu paspējusi izlasīt 2 kārtējās , vēsturiskās grāmatas un viena no tām vispār ir īsta odziņa- Kornēlijs Raiens "Visgarākā diena". Labi, labi, es pacitēšu to nedaudz citreiz (ha, cik muļķīgs vārdu savienojums). Jā, bet tā nozīmīgi ir viena no the best grāmatām ever, ko esmu lasījusi, jo tikai labā grāmatā ir vietas, kur tu apstājies, pasmaidi ar asarām acīs un apdomājies, līdz tava dzīves domāšana uzlabojas/mainās.
Esmu vēl svinīgi paspējusi nolikt 2 eksāmenus- angļu un latviešu valodu. Es varu lielīties, jo angļu valodas eksāmena runāšanas daļā ieguvu maksimālo punktu skaitu. Bet ir viena lieta, ar ko varu nelepoties, proti, latviešu valodas 3. daļa- analīze, kurā mana izvēle, protams, bija drāma, un es kā muļķe neiedomājos, ka noderētu pamācīties prozu, kā sacīt jāsaka emergency situācijai. Bet NĒ, iekalu tikai drāmu un dabūju , ko pelnīju- lugas "Indulis un Ārija" fragmentu, kur ir pilns ar visādiem smirdīgiem četrrindes tekstiem un leišiem, un kūriem un citām figņām, kas man galīgi nerausta. Tagad es ciest nevaru šo smirdīgo lugu, un , ja kādreiz kādā Rīgas teātri to iestudēs, es speciāli aiziešu un lugas vidū nobļaušos, ka šis ir totāls bullšits.  Tātad, mīļie, kāda ir gudrā doma? Vienmēr padomājiet par alternatīvām!!
Un pati labākā doma šajā nedēļā (tā gan ir tikai pusē) ir tā, ka es dzīvoju pēc principa- ja kāds sašūpo tavu laivu, pārūpējies, lai viņa pakaļā ielido torpēda.

AR ATGRIEŠANOS, JOLANTA!