Statistika

otrdiena, 2014. gada 21. janvāris

lāsts?

Patiešām- vai tas ir lāsts? Kāpēc man nesanāk? Kāpēc?
Es zvēru- es neesmu tik ļoti grēkojusi, lai nekad vairs nejustu patiesas rūpes no kāda un pilnīgu saviļņojumu sevī.
Mans iepriekšējais raksts laikam bija kā pareģojums- kas notiks ātrāk, nekā domāts. Man bija viss, nu vairs laikam nav it nekā. Es tagad sevi ik pa sekundei šaustu un raustu un jautāju, kāpēc gan tā? Visticamāk es aizbiedēju to otru. Kā? Ar savu mūžīgo vēlmi izplūst detaļās par savu neveiksmīgo pagātni un, protams, ar savu sajūtu nesavaldīšanu. Tagad, tā vietā, lai mēģinātu uzbūvēt jaunu tiltu un uzsāktu runāt, es pilnībā klusēju, sēžu un streikoju. Dusmojos. Nīstu.
Tomēr varbūt tā nav mana vaina. Visticamāk šis otrs izmantoja iespēju klāstu, saņēma ko vēlējās un tad- švīks- prom. Ja tā labi padomā, lielākā daļa no visa bija meli, meli, meli. Kā tas vienmēr ir bijis. Meļi jūs esat!
Tātad tā tomēr ir MANA vaina. Vai nu esmu bijusi par šarpu vai par aklu.
Sasodītā dzīve, kas tev uz sekundes simtdaļu iedod ko tādu, ko vienmēr esi it kā vēlējies, pēc kā lūdzis, par ko sapņojis. Un viņš, tik tuvs ideālam, labāks par visiem, kas bijuši. Perfekts. Glezna. Skulptūra. Mākslas darbs, no kura acis neatraut. Un pūkš, pazūd!
Sāpina ne jau fakts, ka tas tev vairs nepieder. Sāpina tas, ka tu zini, ka tāds uz pasaules ir un būs.
Šādos brīžos manī ieslēdzas piķa melns niknums uz VISU. Šādos brīžos es gribu to personu izraut no ļaužu pūļa un pateikt, cik ļoti es nožēloju, ka veltīju kaut vien dažas dienas no savas dzīves. Es domāju, ka varu uzticēties, ka beidzot IR! Kā gan cilvēkiem patīk mālēt ciet acis tiem, kuri no ārpuses šķiet tik stipri un stalti kā Norvēģijas klinšu kalni. Jo liekas, ka tie stiprie daudz saudzīgāk izturēs to dūrienu krūškurvī. Muļķības. Tie stiprie, lai gan pārdzīvos, turpmāk aizvien retāk un retāk spēs uzticēties un mēģināt.
Es patiešām vairs nezinu, vai gribu ticēt jebkam. Un vēl es nezinu, vai man vajadzētu sevi pliķēt par to, ka manī ir kaut kāda maza cerība un vēlme no tā otra ko saņemt. Kaut vai tas būtu vārds 'nē' vai frāze 'satiekamies?'
Visu šo naidu un dusmas es pārvērtīšu pavisam citā enerģijā. Studijas man ir galvenais. Ģimene man ir galvenais. Piekāst jūtas, piekāst attiecības, piekāst vīriešus. Laikam jau vēl mazliet ilgāk sevi jāpamarinē, ja vēl aizvien neviens neredz un nesaprot, ka ar mani spēlēties nesanāks. Meklē citur! 
Lūdzu pieceliet mani no miega tad, kad cilvēki palikuši mazāk indīgi.

ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris

Imagine Dragons- Demons

 Tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena? Nē? Citus dzirdu sakām jā. Es neticēju, līdz šim. Viens no tiem brīžiem, kad tu atzīsti, ka esi dzīvē savas spējas pārvērtējis. Beidzot tavs vairogs nokritis, un tu esi padevies tām vienkāršajām, naivajām pasaules tradīcijām un mītiem.
Bet pirms man ļauties tam visam, es vēl aizvien nespēju izslēgt savas šaubas, atgūt ticību sev un iznīcināt tās visas briesmīgās varbūtības, kuras mani vājā kopš es pēdējo reizi tā pa īstam jutu ko tik intensīvu. Es mazliet nervozēju un raustos kā miegā iegrimis insomniaks. Man nav nekādas iespējas un patiesas vēlmes izlaist tos dēmonus no mana ķermeņa. Tie mani vajā un izbojā pilnīgu visu. 
Kaut gan, nekas vēl nav saplēsts vai sabojāts. Es vēl varu uzspēt norīt to visu, kas mani apgrūtina un spiež. Es vēl varu uzspēt iznīcināt vai, sliktākajā gadījumā, noslīcināt tos velnus, kas danco manā galvā un liek kopā tās manas šaubas un muļķīgos ieganstus.
' Don't wanna let you down
But I am hell bound'
Kāpēc gan dzīve pēc pagātnes nevar būt vienkāršāka un maigāka? Vai tiešām tavas kļūdas un sāpes, kas tevi durstījušas iepriekš, nekad nepalīdzēs tev meklēt laimīgāku tevi, nevis raudzīties pēc iemesla, kāpēc nevajag spert kāju tur, kur esi bijis iepriekš? 
Cilvēki taču ir dažādi. Tas, ka tie visi bijušie dēmoni ir bijuši patiesi ērzeļi, nenozīmē, ka šis būs tāds pats. Labi. Pieņemsim, ka būs labāk. Un tad? Tad palieku es- lielais, sakultais salmu kunkulis, kurš neārdās ārā un guļ saspiests pats savos putekļos. Es nevaru apsolīt, ka atkal nebēgšu vai neslēpšos aiz aizslēgtam durvīm, jo atkal kaut kas mani biedēs, traucēs vai nepatiks. Kur gan ir garantija, ka es sevi atkal necelšu visaugstākajā tronī, kur neviens nedrīkstēs man skarties klāt, runāt ar mani vai vispār vērst skatienu? Šoreiz, šoreiz laikam būs nedaudz savādāk. Tā vietā, lai es padarītu sevi indīgu un nevienam nepieejamu, es, visticamāk, neļaušu sev just, jo būs bail nonākt galda otrā galā. Šoreiz, man šķiet, ir nedaudz bail just aukstumu no otra.
Ahh, esmu apjukusi. Vēl vairāk. Tieši visu šo iemeslu dēļ man gribas būt vienai. Kaut vai tas būtu uz ļoti ilgu laiku. Kaut vai tik ilgi, ka mani sauktu par vientuļnieci vai jaunu vecmeitu. Es neticu mīlestībai, un es neticu jūtu vienmērībai. Vienmēr jābūt kādam āķim- vai nu es vai tu. Vienam otram tur dziļāk sirdī ir mazāk tās vēlmes. Šoreiz es sliecos uz zaudētāja pusi, varbūt.
Un tas viss vien dēļ tā, ka esmu bijis viens no tiem neveiksminiekiem, kurš nekad nespēj atrast pareizo pieeju attiecībām. Visbiežāk man apnīk, bet tās divas reizes bija tik ārkārtīgi sāpīgas un mokošas, ka es liku sev šīs divas personas vienkārši izdzēst no savas dzīves. 
Vajadzētu kā normālam cilvēkam norīt vai izspļaut šo pagātnes riebeklību un beigt gaudot, bet vai tad tā būtu es? Nē, man vajag skatīties un vērot katru savu tagadnes soli, jo savādāk nemāku. Man palīdzēt var tikai sevis ignorēšana, paļaušanās uz to otru un spēks gatavoties uz jebko. Ziniet, tas ir grūti izdarāms, ņemot vērā faktu, ka es neuzticos nevienam, kā tikai sev. Tā es sev teicu, kad biju 14 gadus veca, tie ir mani vārdi. Un paraug', 8 gadus uz priekšu- es turos pie tā paša.
Es zināju, ka kādā posmā, kādā brīdī, manā dzīvē uzradīsies tās, gandrīz vai svešās, sen aizmirstās izjūtas. Un persona. Un viss tas kopā.
Man tas viss šķiet nereāli, mazliet neiespējami. Tāpēc neviens nezina, nevienam nav ne jausmas.
Jo man riebst cilvēku pārsteigums un šoks. Tas ir nedaudz aizvainojoši. Vienalga, ka es vienmēr esmu daudzinājusi, ka neesmu īpaši ķerta uz attiecībām, ka man pietiek pašai ar sevi. Ir nepatīkami, ka apkārtējiem tu esi kā muzeja eksponāts, uz kuru rādīt ar pirkstiem un teikt 'jā, bet viņa, piemēram negrib un viņai nav'. ES ZINU! Varbūt tāpēc es tagad slēpju un neko nestāstu tik daudziem. Esmu nogurusi no jūsu uzmācīgā spiediena un brīnīšanās. Esmu cilvēks, tāpat kā visi. Punkts.  
 

ceturtdiena, 2014. gada 9. janvāris

varbūt nevajag spriest, bet vienkārši dzīvot?

Ja kāds jautātu, vai tu varētu atbildēt, kur tu būtu šobrīd, ja tu neatrastos tur, kur esi tagad? Es zinu atbildi, jo bieži par to domāju. No otras puses gan naivi būt tik pārliecinātai, jo, piemēram, pirms gadiem desmit es sevi neredzēju Londonas ielās. Visdrīzāk kaut kur Briselē, varbūt Berlīnē. Tad pirms gadiem sešiem es biju droša, ka mani ceļi vedīs pāri jūrai uz Zviedriju. Vienu brīdi pār mani peldēja tāds sapņains mākonis, kad es jau domās kravāju mantas uz ASV. Visvisādi, tikai ne palikt mājās.. Kāpēc?
Mana zemapziņa mani nekad nemāna. Es zinu ko es gribu, un es zinu, ka es to darīšu. Pat ja man tas liks riskēt godu, citu cilvēku uzticību vai laiku. Patiesībā jau tu nevari laiku krāt zeķē, jo tev tas neko nedos, ja netērēsi to tad, kad vajag. Iespējams, ka pēc gadiem divdesmit tas tavs sakrātais laiks vērtības ziņā būs jau zemu kritis...
Bet vēl aizvien- kāpēc prom? Labi, ja es negribu atbildēt, tad varbūt es pastāstīšu, kur es sevi redzu domās, ja manis nav te? Hmm, no simts un vienas vietas, uz kurieni es būtu devusies, es labprāt pastāstīšu par Latviju. Es visticamāk būtu jau beigusi augstskolu. Man būtu bakalaura grāds, visticamāk saistīts ar valodām, tulkošanu un tamlīdzīgām muļķībām. Ventspils. Es būtu studējusi Ventspilī, jo tā bija mana, it kā, galējā izvēle. Šo gadu laikā es būtu zaudējusi ceturto daļu ticības sev un ieguvusi pilnīgu naidu pret sevi un to, kā es palaidu vējā iespēju iet pa ceļu, ko tik ļoti gribējās. Un ik dienu, ceļoties augšā, es mierinātu sevi ar domu, ka mana dzīve būs kārtībā. Visticamāk es dzīvotu viena. Nu ja. Es būtu mēģinājusi iekļūt Eiropas Parlamentā, kur tik ļoti vēlējos strādāt par tulku, bet es nebūtu tajā tikusi, kaut pietrūktu visai maz. Tā vietā es būtu atradusi ko citu, tikpat labu. Nu vismaz es sev tā stāstītu. Ik pa laikam es mēģinātu atkal, līdz varbūt arī tur iekļūtu. Dažas nedēļas nogales es pavadītu mājās, ēdot vecmammas gatavotas vakariņas un atbildētu vienu un to pašu jautājumu- vai es esmu atradusi sev puisi, ko precēt? Tā es vienmuļi attrauktu, ka neesmu, bet apsolītu, ka krāju naudu krāšņām kāzām. Es melotu, jo patiesībā tā nauda būtu domāta manam ceļojumam uz Karību jūras salām vai ko tamlīdzīgu. Es slēptu no visiem, ka nesen esmu atkopusies no kārtējām neveiksmīgām attiecībām, kuras es izbeidzu aiz garlaicības vai nevēlēšanās norīt otra nebūtības. Katru otro nedēļas nogali es rojāli iedzertu līdz nonāktu līdz stadijai, kad man vulgāri un skaļi jāizpauž nepatika vai agresīvi jāstumj kāds pretim viņa slēptākajām vēlmēm. Es bieži neatbildētu uz telefona zvaniem, jo man vienkārši negribētos stundu klausīties to, ko viena no manām labākajām draudzenēm sadarījusi darbā, vai cik lēni velkas remonts viņas jaunajā dzīvoklī. Visticamāk es skaitītu dienas līdz manu draugu kāzām, ierastos viena, bet tēlotu, ka esmu vienīgā, kas māk skaisti runāt un skaļi kliegt. Visai bieži es kā vienmēr aizvainotu kādu, kurš manī izteikti izraisa antipātijas. Ar laiku es atrastu kādu, pie kura pierast un kurš manī saskatītu ko vairāk par skaļu, nepieradinātu dvēseli, kas nedaudz apmaldījusies savos dzīves lēmumos.

Viss iepriekšminētais ir balta patiesība. Tā, visticamāk, būtu bijusi es. Es nenoliedzu, ka trešā daļa no uzrakstītā vēl ir iespējama un, protams, ka pastāv varbūtība tajā, ka es vēl aizvien esmu puse no tā , kas es būtu bijusi, ja nespiestu sevi izvēlēties citu vietu, kur apmesties. Man vienkārši šķiet, ka tagad ir labāk. Taču, cilvēks nespēj pierādīt to, ka tagadne ir labāka par alternatīvo izvēli.Viss varētu būt otrādāk, vai ne?
Varbūt nevajag spriest, bet vienkārši dzīvot?