Manī laikam nav palicis tik daudz, lai es varētu dalīties ar apkārtējo pasauli. Varbūt esmu slinka. Varbūt es atkārtojos. Hm
Lai nu kāds būtu tas iemesls, kādēļ es rakstu retāk par ikmēneša žurnāla izdevumu, šobrīd tam nav nozīmes, jo pat manu izjūtu un emociju izsišana un kompja taustiņiem man nepalīdzēs saprast, kāpēc es galīgi nemāku savest sevi kārtībā un piespiest stingri pie sienas, pateikt, ka nedrīkst, nevajag un es atkal nožēlošu savu soli. Tomēr es turpinu savi vazāt no punkta uz punktu un pati brīnos, kādēļ gan paliek grūtāk ar katru brīdi, un kāpēc es jau kārtējo reizi cenšos izgrābstīt savas domas no galvas, tā ar varu.
Ir situācijas, kuras cilvēki savā prātā pārcilā vairākas reizes, saprazdami, ka viss ir iespējams, bet tajā pašā laikā fiktīvs, fantāziju pārklāts un nereāls. Un viņi mēģina glābties, bēgt, aizmirst. Zināji, ka nedomāt nav iespējams, un tas ir zinātniski pierādīts? Nu tad es cenšos ar visu varu apgāzt šo zinātnisko faktu.
Es zinu, ka es iespējams attapšos pēc kāda laika, nožēlodama, ka es turējos visam pretī. Iespējams es nožēlošu, ka nekad nepamēģināju.
Bet visam pāri stāv neapgāžama, neapskaužama situācija, kurā pie visa vainīgs laiks, lokācija un pagātne, un viss tas emociju mikslis, kas manī dirn. Dzīve ir daudz vienkāršāka, nekā es to redzu, patiesi.
Uz pozitīvās nots, mājās būšu līdz septembra vidum. Būt šeit ir pavisam jocīgi, pirmoreiz jūtos ļoti ļoti jocīgi. Pirmoreiz jūtos tā, it kā neatrastos mājās..
