Viss plūst un viss mainās. Pārmaiņas ir šā brīža galvenā prioritāte.

Nedēļas dialogs:

Es: (jokojot) Yeah, I am ugly.

X: No, don’t say like that, for me you are getting more beautiful every day.

Es: But guess what, there are even more beautiful girls’ faces back home, where I come from.

X: No, I am not talking about your face or appearance. For me you are beautiful within, your personality is the one I am talking about.

            Ir reizes, kad es domāju, cik ļoti zemu sevi dzīvē esmu sevi novērtējusi. Liekas, ka tagad pamazām sāku aptvert savu vērtību un, jā, skaistumu. Lai arī ko es sevī ārēji mainīšu, vienmēr paliks tas, kas nav nevienam, un tā esmu es, vienkārši Jolanta. Un es tik bieži šeit smejos, smaidu, priecājos par dzīvi. Man sākt patikt, ka man sāk izbalēt dzīves sapņi, nospraustie mērķi, dzīves prioritātes. Es pēkšņi esmu sajutusi, ka dzīve bez rītdienas ir tas, ko vēlos dzīvot. Nav noteikta galamērķa un dzīvesvietas. Ir tikai tas, ko sirds saka priekšā. Man gribas iet uz priekšu bez ceļazīmēm un norādēm. Tā, it kā būtu salūzis mans dzīves GPS. Varbūt šādi zūd garantijas un palielinās risks. Varbūt šādi tev izbāl ierasta vide un cilvēki apkārt. Bet varbūt man tā ir lemts. Es jau Lindai atbildēju, ka man nav nekā tāda, kas mani sauktu atpakaļ uz mājām, lai es tur pavadītu savas dzīves labākos gadus.

            Man šodien ļoti sāp galva. Pirmais signāls tam, ka esmu sevi pārlieku nomocījusi. Vai nu signāls tam, ka pazūd mana izplānotā sapņu pasaule. Vēēk, cik saldi es to noformulēju.

            Pirmo reizi šodien es nonācu pie atklāsmes. Es visu laiku stāstu, cik labi nebūt Latvijā, bet Londonā, kur ir tik ārkārtīgi jauki cilvēki un šķiet, ka nekur tā vairāk nav. Bet te taču ir tik daudz dažādu tautību. Tas nozīmē, ka man visa pasaule ir laba. Tātad es varu iet un meklēt ko citu, kur citur. Visur dzīve var kļūt skaista, ja tu tai atver savas durvis un ļauj sperties iekšā. Tā var. Es varu būt laimīga, ja gribu. Es varu būt jauks cilvēks ne tikai te, jo, lai gan tas skanēs diezgan paradoksāli, te es visiem šķietu „ļoti jauka persona”, kaut gan atpakaļ mājās es biju viena no ņerkstētājām, pesimistēm un kritiķēm. Ne jau es tāda esmu, tādu mani padarīja vide, kas apkārt. Un būrītis, sienas, ko uzbūvēju sev apkārt. Es neļāvu sevī ielaist dzīvi un to, ko tā spēj dot. Tas tā, kā zirgam uzlikt klapes. Nu vai kā to huiņu sauc.

            Un šodien es sāku domāt, ka nav tā, ka man nevienu nevajag. Man kādu vajag, bet varbūt ne tādā agregātstāvoklī, kā sabiedrībā ierasts modulēt. Mana jaunā istabas biedrene teica „nezinu, vai tev ir kāds, kam esi ārprātīgi pieķērusies, jo tu man neesi neko stāstījusi, bet varu pateikt tikai vienu- reiz tu satiksi kādu, kas liks tev aizmirst to personu, jo viņš tevi novērtēs un cels augstāk, nekā tu jebkad būsi ieradusi”. Un tad man likās- jā, es reizēm arī citiem ļauju sevi graut ar attieksmi. Es gaidu ko vairāk, bet kad nesaņemu tik daudz, cik vēlētos, vainoju otru + sačakarēju savu vērtību skalu. Nē. Esmu kas vairāk, esmu kas labāks. Un pirmoreiz ir tā, ka es to domāju nopietni. Nekad nebiju domājusi, ka reiz notiks tā, ka uz rokas pirkstiem nav iespējams saskaitīt, cik daudziem tu simpatizē vienā un tajā pašā laikā. Un tad gribas grābstīties gar sienu, kasīt pieri un sist dūri pret galdu, un lamāties: „kāpēc ne tam, kam gribētos?”. Bet kāda starpība? Esmu pacēlusi savu vērtību savās acīs, un tas ir pats galvenais. Jo, lai nu cik nodrāzts nebūtu tas teiciens, bet, ja nemīlēsi sevi, neviens te negribēs redzēt sev blakus, būt tavā tuvumā. Un es, ai, cik naivi, sevi tomēr mīlu. Varbūt arī tāpēc bail, ka manu mīlestību pret sevi spēj iznīcināt vien vilšanās otrā, kam esi atdevis sevi. Un bail, ka kāds tevi var mīlēt vairāk, nekā tu spēj sev sniegt.

            Gribētos būt atkal bērns uz vienu dienu. Nejust ne sāpes, ne grūtības, nedz pienākumus. Ieritināties gultā, varbūt pat pie mammas sāniem un dzirdēt, kā viņa saka, ka neviens mani neaiztiks, jo es esmu viņas bērns, ko sargāt. Jā, es domāju, ka lielākā daļa no mums ( nu vismaz personīgi es) savām mammām labu laiku atpakaļ būtu lūguši- „lūdzu, nelaid mani pieaugušo pasaulē”. Jo tad mēs nezinājām, kā tas būs. Es jau gandrīz pusgadu dzīvoju pieaugušo dzīvi, bet pašlaik nesaskatu neko skaistu tajā, ka tu dzīvo pats pār sevi un pats valdi pār savām finansēm. Daudz skaistāk man šķiet sūkāt krāsainas ledenes un skatīties multfilmas. Un domāt vien par to, cik daudz digimonu uzlīmju vēl jāsakrāj, lai tiktu pie pilna komplekta.

            Reizēm es prasu no sevis par daudz.

            Un tomēr, lai nu cik „skaists cilvēks iekšēji” es kādam liktos, ir reti kāds, kurš spēj mani izturēt. Es no citiem prasu milzīgu pacietību. Un reiz es vienai personai teicu „ar mani ir grūti, es tevi brīdinu”. Viņš man atbildēja „tā jau visi saka, nebūs tā”, bet pēc ilgāka laika es saņēmu sekojošu atbildi: „es nekad nebūtu domājis, ka ar tevi ir tik grūti”. Patiesībā tā notika divreiz. Un abas šīs reizes es sev jautāju- kāpēc man gribas sarežģīt to, ko var izdarīt vienkārši? Nu, tā esmu es. Ja tā nenotiktu, tā nebūtu Jolanta. Varbūt tāpēc man nav garlaicīgi dzīvot, jo es neeksistēju. Es... dzīvoju.

sirds gangrēna. ESMU ATPAKAĻ

Cik, dažādi man mainās domas un izjūtas! Likās, ka vēl ilgu laiku knapi turēšos un dauzīšu galvu pret sienu, bet še tev! Vienīgais, par ko esmu pēdējās dienās smagi pārdzīvojusi ir Kikas aizbraukšana. Jā, nu es esmu palikusi pilnībā viena, kaut pašlaik dzīvoju kopā ar savu kaimiņieni, kura patiesībā arī nāk no manas dzimtenes, bet runā tikai krieviski. Viņa arī ir iemesls, kādēļ vasarā atkal došos uz Daugavpils pusi. Bet es nejūtos vientuļa. Izrādās, ka man arī šeit ir pietiekami daudz draugu. Un vakar es kopā ar savu jauno istabas biedreni smējos līdz grīdai, priecājos par dzīvi un brīnījos par to, cik viss ātri man pārstāja sāpēt. Kaut gan likās, ka viss griežas uz slikto pusi, jo es pat atkal esmu sākusi smēķēt. Varbūt vienīgi tas ir iemesls uztraukumam, ka ar mani kaut kas nav labi. Un viss. Es blogu laikam jau atkal oficiāli atveru vaļā.

            Mani kolēģi pamanīja, ka pēdējā laikā neesmu es pati. Viens no viņiem teica „you have such a nice personality, you should make everybody happy here. What have happened?”. Lai gan tas bija jauki teikts, tāpat es nedaudz turpināju staigāt ar sastingušu, automātisku skatienu. Bet tad viss mainījās. Menedžeris mani izvēlējās starp visiem pārējiem kā „Hilton” jaunās programmas dalībnieci un teica „you are very, very good”. Un tagad esmu priecīga, ka viss noticies tā, kā noticies. Vēl jo vairāk, es zinu, cik apkārt man daudz patīkamu personu. Kā piemēram  mans kolēģis-gejs-itālietis, kurš katru rītu jautā „how’s my beautiful Jolanta? Where’s your blue energy?”. Un ir vēl lietas, par kurām es spēju tikai un vienīgi smaidīt un smieties. Sākumā man likās, ka būs vientuļi un smagi- bez ierastajiem cilvēkiem apkārt, strādāt visu cauru dienu un vakaru, gulēt maz. Bet ir ļoti labi, jo es pat nejūtu, kā laiks skrien. Un tomēr- visam tam, kam būšu izgājusi cauri, būdama te, pārsvarā viena, es vienmēr uzskatīšu par noderīgu pieredzi. Liekas, ka man ir dots pārāk daudz, kam iet cauri, bet nekad par daudz, ko redzēt.

            Sāk šķist, ka Latvija no manis nu ir pārāk tālu. Es zinu, ko no tās vēlos paņemt, bet es tikpat labi zinu, cik ļoti nevēlos atgriezties pavisam, lai gan šis fakts tuvojas aizvien tuvāk un tuvāk. Manas mājas ir tur, kur es jūtos labi.

            Nu es domāju, ka publicēšu šo rakstu, kas tapis dienā, kad slēdzu savu blogu, jo dusmās esmu neparedzama un dumja, kā jau visi cilvēki. Varbūt ir lietas, kuras es labprātāk atsauktu, taču nedomāju, ka tam būs liela nozīme- vai šie vārdi ir manā sirdī, vai manā blogā. Galvenais, ka esmu atpakaļ un man nav lieka laika, lai bēdātos un pārdzīvotu par lietām, pie kurām es tik cītīgi strādāju, lai beigu beigās man būtu pilnībā vienalga. Un tā būs, es zinu.

***

17. febrāra vakars, 2011. gads, Londona

***

Es gribu, lai par mani saka, ka man ir cieta sirds un aukstas rokas. Ka man ir vēss skatiens un vienaldzīga attieksme. Ka es nezinu, ko nozīmē just ko pret kādu; ka nemāku veidot attiecības un ne sūda nesaprotu no tā.

            Mēsls, totāls mēsls. Man likās, ka otrreiz nenotiks tā, ka es vilšos sevī. Jā, varbūt pie mana šī brīža stāvokļa vainīga cita persona, bet es tomēr vainošu sevi, jo atkal nodevu sevi naivuma rokās. Jā, šajā otrā galā sēž tā pati Jolanta, tikai viņa vairs neuzdrīkstēsies kādu laist sev klāt, pieskarties, runāt un solīt muļķīgas lietas. Es nereaģēšu uz mājieniem vai skaistiem vārdiem. Nav vairs Jolantas, kura kaut reizi vēl atzīsies jūtās vai mēģinās visu vērst par labu. Prom to mēslainību. Un es turpināšu smēķēt. Un es turpināšu ar katru sperto soli ignorēt savu sirdi. Es neļauju sev pinkšķēt vai žēloties. Esmu stipra, bļaģ! Man vienalga, cik rupji vai nepieklājīgi tas skanēja.

            Es NESPĒJU noticēt, uz ko biju gatava vien dažas dienas iepriekš! Cik ļoti es jau gatavojos visu savu līdz šim panākto vienkārši sabrucināt, lai, iespējams, atgrieztos vecajā dzīvē. Cik ļoti biju pārliecināta, ka braukšu mājās un savus mērķus mainīšu, lai tikai izdabātu savai sirdij. Lai būtu tuvāk. Nē, velns parāvis! Es par spīti sev, par spīti visiem palikšu, vai nu iešu ceļu, par kuru nebiju iedomājusies, bet es nekādā gadījumā vairs neko neziedošu kāda dēļ. Es nu atdošu sevi visu, lai ietu tālāk un būvētu pati savu pasauli sev apkārt. Manī ir zudušas idejas pārsteigt cilvēkus un doties mājās, sagriezt savus iepriekšējos principus un stereotipus vien lai mana sirds būtu mierīga, vien lai es mēģinātu vēl un vēl, un vēl darīt visu tā, lai kas pavērstos, lai tikai es justu, ka viss ir kārtībā- ka garīgi es jūtos brīva un pateicīga sev. Nekā nebija- atkal dzīve, kā es pati saku, man piespēlē interesantas situācijas. Šoreiz man reāli tika iespļauts sejā, jo man likās, ka var ticēt. Nu redz’ kā- nu nevar! Kur var būt tika naivs cilvēks, Jolanta? Ak, Dievs, man kauns no sevis! Kāpēc es atkal pretī saņēmu vien „to pašu, neko”, kaut gan centos no visas savas sirds, saspiedusi rokas dūrēs? Bļa, še tev, dzīves netaisnība!

            Agrāk es teicu, ka man nevajag nevienu, jo likās, ka spēšu tikt galā viena pati un, pat ja otrs parādīsies, es došos tālāk nesteidzoties. Šobrīd es sev varu pilnībā zvērēt, ka man tik tiešām nevajag nevienu. Es vairs negribu. Tikpat ļoti es gribētu atsaukt visu, ko esmu šajā blogā rakstījusi- kā es jūtos, kā es cenšos un visas citas iekšējās patiesības. Bet es to nedarīšu, jo viss, ko es šeit esmu rakstījusi, ir balta patiesība. Es nekad neesmu izlikusies, nedz tēlojusi, ja runa iet par ko tādu. Un man pilnīgi pohuj, kurš šo lasa, jo man pohuj viss, kas saistās ar to tēmu. Man piedrāzt, kurš padomās, ka tas balstīts „uz to stāstu/uz mani/uz tevi”, jo, bļāviens, tas ir mans blogs un ja es ciešu, tad es nerakstu par to, cik sasodīti labi man iet, kaut gan vajadzētu. Jā, jā, man vajadzētu rakstīt, cik esmu fucking laimīga, ka smaidu katru dienu ieraugot sevi spogulī, bet patiesībā es reizēm domāju un skaitīju dienas, līdz atkal varēšu „face the same thing and person again”, bet tagad es ar katru elpas vilcienu, ar katru soli, ar katru pulksteņa tikšķi gribu sūtīt pie velna, ka tāds cilvēks pastāv, jo es tik daudz gribēju viņa dēļ atdot, tik daudz prātoju, lai būtu labāk, vai nevajadzētu tiešām mest pie malas savas ambīcijas un sekot savai sirdij. Bļaģ, ja es būtu sekojusi.. Āāāā, nekas man nepaliktu- man pretī stāvētu tukšums, un es būtu palaidusi garām to, ko es uzskatu par tā vērtu. Žēl, ka no šī visa nevar piecelties un aiziet kā no sola biedra, kam esi tik ilgi sēdējis blakus. Sasodīts, un es tik daudz ko no sevis devu, tik ļoti ticēju solījumiem, kas nu tagad ir kā izdedzināti sērkociņi, kas nodzisa ātrāk, nekā domāts. Es ceru, ka neļaušu sev pazust šajā domu juceklī, kur mājo gan skumjas, gan naids, gan dusmas, gan vienaldzība, gan ironija. Un saka, ka viss pāries. Jā, bet es zinu gan, kāds jēdziens nekad vairs neparādīsies pie šī apvāršņa. „Draudzība”. Kā gan es varētu, ne? Interesanti. Ir gan viena lieta, ko es vēlētos izdarīt, kaut pat ja tā būtu pēdējā. Es gribētu pateikt „man bija taisnība, es taču teicu”. Jā, man bija taisnība, es zināju, ka tas viss bija tikai lieliski izgudrota žēlsirdības dāvana, bet neviens jau laikam negribēja atzīties, jo likās, ka viss ir kārtībā. Pizģec, man trūkst vārdu! Un kāpēc es gan tā ārdos? Pati visu izvēlējos, jo es jau biju „tā, kas brauc prom”. Nu un? Esmu te un tagad nez’ kādēļ pat ārkārtīgi vēlos palikt te.

            Man gribas pateikt šos vārdus, kurus minēju iepriekš, pat ļoti gribas. Kaut vai dikti dursies iekšēji, kaut vai nekas nenāks pār lūpām, jo doma, ka tas būs pēdējais, ko izdarīšu, skatoties acīs otram, mani vienkārši smacē. Man likās, tiešām likās, ka aiz tā visa bija kaut kas pārsteidzoši īpašs, taču, nu ja, viss bija pārāk labi, lai būtu taisnība. Un es esmu beidzot pamodusies no šīs nerealitātes.

            Mana dzīve šeit nebeidzas. Nekad, nekad, nekad, nekad vairs neizrādīšu otram, ko es jūtu iekšēji, jo tas neatmaksājas. Neatklāšu savas kārtis, jo atkal būs frāze: „es tajā visā neesmu iekšā tik ļoti kā tu”. Nu bravo! Varbūt neviens no otras puses nebija tajā iekšā vispār, ko? Es nekad neuzzināšu, jo nekad nepajautāšu. Man negribas zināt. Es uzvilkšu seju, kura smaidīs kā bērns, kas nesen ticis pie ponija, kaut gan zem tās sejas būs kas cits. Un tikai es zināšu, kas tur ir.

            Cik dīvaini un neparasti- es jūtos tā, it kā slēgtu šo tēmu uz visiem laikiem. Iespējams. Vienu brīdi pat apsvēru domu šo te nepublicēt, jo viss ir pateikts pārāk tieši, pat citāti ir minēti, bet man taču pilnībā pohuj, jā, jā, jā. Un, ja šī persona pat brīnīsies, kāpēc gan pēkšņi viss tik tieši, bez slēpņiem un ierakumiem, tad es varu pateikt tikai vienu- es jau teicu, ka, lai arī esmu tālu, esmu tepat blakus. Un man apnicis slēpties, man apnicis rādīt seju „ai, nu redz kā sanāca, žēl, ka šitā, nu ja”. Nē, patiesās krāsas ir, lūk, šādas, šoreiz es varu izbļauties pa visu šo lapu, ka man riebjas šī akurātā aktierspēle.

            Patiesībā es ceru, ka šī persona vairs manu blogu nelasa. Tā pat būtu labāk. Londona mani dziedēs vēl nākamos 4 mēnešus. Un pa šo laiku sirds gangrēna pāries.

            Gribētos no rīta piecelties un domāt, ka dzīve sākas no jauna, bet viss vilksies līdzi tāpat-šis raksts, šīs izjūtas un viss, ko esmu nesen uzzinājusi. Taču gan jau, ka pienāks brīdis, kad es apstāšos, aizvēršu acis, dziļi ieelpošu, atvēršu acis un zināšu, ka viss pārgājis, ka man ir vienalga.

            Cilvēki runā, ka bērni esot dumji. Nē, kad bērni izaug, tad viņi ir dumji.

BLOGS UZ NENOTEIKTU LAIKU SLĒGTS

BLOGS UZ NENOTEIKTU LAIKU SLĒGTS, TIZLU IEMESLU DĒĻ.
nav manis, nav manis, nav manis, nav nav un nav un nav , nav nav.
jebšu ejiet jūs, lūdzu, visi galīgi! (smaidiņš)

"bet viņš bīstas, ai kā bīstas"

Baigi neērti, ja tu ieej veļas veikalā un, ieraugot pārdevējās, vienīgais, par ko tu spēj domāt ir tas, ka viņām noteikti jābūt skaistai apakšveļai.

Londonā jau pamazām iesoļo pavasaris- saule spīd biežāk un spožāk, kokos parādījušies pumpuri, un es pie savām mājām jau pamanīju ko līdzīgu sniegpulkstenītēm.

            Es savā pārnēsājamajā mūzikas listē tikko saliku „Prāta Vētru”. Cik akurāti dīvaini, ka katrai dziesmai ir savas izjūtas. Tagad, piemēram, atkal skan „Neatgriešanās”, kas man atgādina mājas, vēlus vakarus pie sava kompīša, puņķošanos par nepabeigtām lietām utt. Iepriekš ieskanējās „Tavas mājas manā azotē”, kas tika, šķiet, vismaz reizes 10 dziedātā pēdējā vecās klases saietā (cik pensionārīgs vārds). Un vēl man veco klasi atgādina „Spogulīt, spogulīt”, jo tā bija dziesma, kas skanēja fonā mūsu bildēm. Un tā bija dziesma, kas domāta Bīberītei. Savējā, kā nekā. „Tu izvēlējies palikt” es dziedāju kopā ar kādu cilvēku, kurš gan vairs nav mans draugs, bet kāda tam starpība- tajā brīdī es izbaudīju viņa kompāniju. „Māsa”- tā bija dziesma, kurai līdzi dziedāja Laura, kad mēs braucām mājās no Lindas Kalvja dzimšanas dienas pagājušā gada septembrī. Linda zinās vēl precīzu datumu, taču uzsvars jau būtu jāliek uz to, ka Laura DZIEDĀJA. Jā, tas tik bija notikums (un es uzvēršu vēl to, ka es sēdēju viņai blakus!!!)! Un tad ir vēl vis kaut kas, visādas atmiņas, ekvivalenti un salīdzinājumi, izjūtas, pārdomas.

            Drīz sāksies murgs manā dzīvē, jebšu trakas, darba pilnas dienas, jo pēdējos 4 mēnešus es vēlos pilnībā atdoties darba pienākumiem, lai nebūtu jādomā par mājām, ja jau es palieku viena. Vispār reti kurš no jums zina, kā sākas katra mana diena un kad man ir brīvdienas. Nu tā, es ceļos piecos no rīta, kad daži vēl gan guļ savās gultās, kaut gan visa Londona pārsvarā ceļas tādā pašā laikā. Kad esmu savākusies, tad pulksten sešos es braucu uz savu šiko viesnīcu. Tas aizņem aptuveni 30, citreiz pat 20 minūtes, bet ja nepaveicas, tad 40 (es gan vienmēr trāpu uz sarkano luksofora signālu, man tā domāt).Jau aptuveni 3 nedēļas es neizmantoju metro, jo man tas nav izdevīgi. Ja esmu darbā agrāk, tad es netēloju varoni un nesteidzu sākt darbu 10 minūtes ātrāk, jo par tām man neviens nemaksās, tāpēc es vienkārši sēžu, dzeru kapučīno un skatos BBC ziņas, kurās gan pēdējā laikā ir pārāk daudz informācijas par tiem bezsakariem Ēģiptē. Līdz trijiem dienā esmu tur, reizēm izbesījusies, reizēm vēl enerģijas pilna. Un tad es dodos mājās- miegaina, acis pašas līp ciet. Atlikušo dienu es pagaidām pavadu kā nu kuro reizi. Ir gadījies, ka aizmiegu ap pieciem un pieceļos tikai piecos no rīta. Šāds būs mans nedēļas grafiks vēl tikai vienu nedēļu- pēc tam man būs darbs vēlu vakaros- no pieciem līdz deviņiem. Tas nozīmē, ka dienā vidēji es gulēšu 6 stundas, bet strādāšu 11. Un kā ar brīvdienām? Man tādas ir- otrdienā, pirmdienā, ceturtdienā, kā nu iekrīt. Bet ne sestdienā, piektdienā vai svētdienā- tās ir dienas, kad jāstrādā vissmagāk. Tāpēc es vairs neredzu jēgu tam, kur nedēļa sākas un kur tā beidzas. Fui, man pašai palika pretīgi, ka es pat blogu piemēsloju ar runām par darbu. Taču pati galvenā doma ir tā, ka negribu dzirdēt čīkstēt nevienu, kam jāceļas „agri” uz skolu, jo, ticiet man, es skaitu dienas, kad varēšu sākt studēt!

            Vakar bija Valentīndiena. Cik bezjēdzīgi svētki manā skatījumā. Vai tiešām vajadzīga tikai viena diena no visa caura gada, lai izrādītu rūpes un jūtas? Atbilde ir „jā”, jo kādam uz to redz’ vajag iedzīvoties, iekasēt naudu. Komerciālisms ir pilnībā apēdis jēdzienu „svētki”, ka es jums saku. Un lai ar ko es jebkad būtu kopā, mēs šos svētkus nesvinēsim. Varbūt mani pārņēma meitenīga skaudība, kad meitenei vārdā Nadine, kura ir , starp citu, no Jordānijas, vakar uzdāvināja milzīgu rožu pušķi un lielu, „iz šikas firmas” lāci, kam pielikta kartiņa „Thanks for being you, You take my breath away”. Eu, nu, bet smuki. Eu, nu, bet forši, ja cilvēks, par kuru tu iedomājies katru piekto sekundi, uzdāvina ziedu pušķi pa 160 mārciņām, jo tādu mēs ar Kiku vakar redzējām. Nē, man vienalga daudz skaistāk liktos, ja es no rīta saņemtu mesidžu, kurā būtu rakstīts aptuveni tā „Es spēju iedomāties, cik saburzīta, saņurcīta tu šorīt izskaties, bet tas mani neattur no domas, ka es tāpat labprāt gribētu gulēt tev blakus. Un ne vienu dienu vien.”. Jo, lai nu cik dārgas lietas tu pirktu savam/-ai vienīgajam/-ai, tu nekad nespēsi nopirkt sajūtu, ko dāvā vārdi. Un, runājot par gulēšanu blakus, man gribētos katru rītu piecelties kādam blakus. Bet nevis labākajai draudzenei vai otrās pakāpes brālēnam. Savējam cilvēkam. Tam, kuram aizmigt blakus. Kuram nobučot vaigu, pirms dodies savās ģelās, vai iespert pa pakaļu, ja viņš neceļas, lai aizietu kopā uzpīpēt. Vai kura tikko uzsildītās vakariņas, kas nevērīgi atstātas virtuvē, apēst un tad vainot jauno, žiglo kaimiņu no otrā stāva. Vai kuram pazvanīt pusdienlaikā un pasūdzēties, cik liels pakaļa ir tavs menedžeris, bet sarunas beigās apvainoties un nomest klausuli, jo otrs atsakās tevi sagaidīt metro stacijā laika trūkuma dēļ. Un vakarpusē atnest no vietējā veikala vēsu aliņu kā atvainošanos. Visas šīs mazās, ikdienišķās lietas, kuras mēs steigā neievērojam, vai kas pat liekas nesvarīgas vai kaitinošas, rada attiecības. Nevis tas, cik daudz īsziņas ar „:*” simboliņiem esi aizsūtījis 10 minūšu laikā. Un nevis tas, cik reizes dienā tu otru esi nosaucis par „zaķīti”. Es spētu iemīlēt vien tādu, kurš būtu tāds pats, kā es. Ar stabilu raksturu, neatkārtojamu personību un nepārtrauktu domu sintēzi. Jo, lai gan ir taisnība, ka pretpoli pievelkas, tikpat labi ir teiciens „tāds tādu atrod”. Nav galvenais, vai man jebkad atkal gadīsies tādu cilvēku atrast, galvenais ir tas, vai man izdosies viņu noturēt. Jo, kā izskatās, man vienmēr kaut kas noiet greizi un es pazaudēju. Daudzpunkte.

            Cik mentāli grūti pārlasīt vecus solījumus, kuri nekad tā arī netika izpildīti. Un es nezinu, kā justies- raudāt, smieties, „vienalgoties”? Man vairāk nāk smiekli caur dusmām. Tad dusmas pāriet, un prātā skan vārdi: „bet tā jau nav pirmā reize”.