Otru nedēļu es norakstīšu uz garīgā materiāla trūkuma, jebšu, nevēlējos atkārtoties. Man bija apnicis sevī klausīties, un es pat spēji sapratu, ka varbūt dažam labam no jums bija pieriebies lasīt vienu un to pašu. Minēt, vai Jolantai ir salauzta sirds, vai arī viņa atkal pati visu stūma uz izmiršanas robežas. Patiesību sakot laikam jau abas lietas notika vienlaicīgi.
Es esmu nonākusi uz pavisam nepareiza ceļa. Uz otras takas, pa kuru nepavisam nebiju domājusi sevi novest. Saka, ka bēgot no vilka var ieskriet lācim mutē. Tā, teorētiski, notika ar mani.
Visu laiku sevi nodarbinot ar domām par to, kā ātrak sevi izārstēt no vientulības, kurai pati sevi norakstīju; kā mācēt iztikt bez cilvēka, kas bija tavā galvā dienu un nakti; kā apslāpēt to kņudinošo sajūtu vēderā, kad uz ielas mani līdzīgu seju vai atpazīsti gaitu, dzirdi ierastu frāzi. Man primitīvi ieteica ko tādu, kas liekas pavisam loģiski- atrast citu. Bet es negribēju un liku sev noticēt, ka neatradīšu gan. Un neatradu ar', jo stāsts nav par to. Tas nebūtu mans stāsts, ja viss tagad beigtos laimīgi vai sāktos no jauna.
Es negaidīti esmu sākusi domāt par kādu citu. Par kādu, kas nu ir vēl tuvāks manam Misteram Perfektajam. Way too closer. Man tika dota viena diena, viens vakars, lai uzzinātu, vai šoreiz Jolantai atkal tiks tas, kas sagribēts, jo man dzīvē tādā ziņā ir veicies, lai arī cik tas jocīgi, patmīlīgi neizklausītos. Tā vakara gaitā es, protams, uzbūvēju vienu milzīgu acteku piramīdu, kas tika rūpīgi špaktelēta un līmeņota ar katru dienu aizvien vairāk. Un kā jau tas mēdz gadīties vien manā laimīgi-romantiski neiespējamajā dzīvē, tā piramīda, kā jau acteku, palika pusbūvēta, bez galotnes. Mana laime atkal cita rokās. Kaut gan es šaustos, kad saku, ka tā bija "mana laime", jo kā gan tu vari teikt, ka negaršo, ja nemaz neesi pamēģinājis?
Tā lūk- viena kaite puslīdz izārstēta, bet cita turpat vien ir uzrakta. Lai gan jā, cerība dziest nost pēdējā. Viss var mainīties, sagrozīties un pārgāzties, kaut gan kā man apnicis uz to novirzīt visas savas domas un ieceres.
It comes and goes.
Es nezinu, kurš man ir novēlējis vienmēr vazāties no kakta uz kaktu bez noteikta mērķa un jēgas. Esmu jauna un man nevajadzētu sūdzēties par to, ka neesmu piesieta vienai vienīgai personai 24/7, taču nu es sāku aizmirst, kā tas ir. Un tā, ka visi zina.
Reizēm man gribas sev prātā ielauzīt dažus teikumus, lai tos es atskaitītu sev katru reizi, kad kaut viena no šīm divām personam jelkad man paies garām. Zinu, esmu stipra un man nevajag sev to atgādināt, vai iekalt galvā to, ka pienāks ari mans laiks. Taču tomēr bezpalīdzīgi apjēgt to, ka tavs ideāls izšļūk tev no rokām, un kā spīdzinot tas viss tev atkārtojas tavos sapņos. Bilde pēc bildes, un rīts pienāk aizvien melnbaltāks.
Kas attiecas uz manu iepriekšējo sāpi- tas viss ir dziedējams.
Laiks ir kā suns, kas laiza tavas rētas. Dziedē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru