luga

Reizēm man jāpiedomā, cik ilgs laiks ir pagājis. Ja es apstājos un brīdi parokos dziļāk, es atceros. Tomēr, lai cik ilgs laiks būtu pagājis, es atceros to dienu, to mirkli, to visu, ko izjutu. Tā katru gadu, februāra beigās es rakstu blogā un pieminu viņu. Viņu, kuras man tik ļoti pietrūkst.
Es neiedziļināšos tajā visā, tik teikšu, ka visu manu atlikušo dzīvi tu būsi daļa no manis, kuru es nesīšu sev līdzi. Vien tu, ka tu biji, man pietiek...


Reizēm es neizprotu, kur tad paliek otra solījumi, pie kuriem mēs paši mācāmies pierast un kurus mēs negribēdami cenšamies pieņemt. Kāpēc gan vienam tas šķiet tik mazsvarīgi, bet otram tās ir pamatīgas mokas?
Draudzība ir visai mānīga lieta. Tu centies to salabot, jo tas ir vieglākais veids kā civilizēti saglabāt otra cilvēka eksistenci tavā dzīvē. Taču dusmas un niknums, kas tevi pārņem otra vienaldzības un nesaprotamās klusēšanas iespaidā, indē tavu vēlmi vēl ko glābt. Reizēm tā vien šķiet, ka visas tās izplēnējušās draudzības varētu sasviest kopā un uzvelt milzīgu bumbu, kas kā sniega pika izkustu manās karstajās, dusmu pilnajās rokās. Tā es tās sadrupušās draudzības krauju vienu virs otras.
Dažas no tām man vairs neko nenozīmē, bet ir tādas, kuru man neizsakāmi žēl. Tur pa vidu ir cilvēki, kuri man bijuši tuvi dvēseļu biedri, ar kuriem es elpoju un izelpoju vienlaicīgi. Ar kuriem es smējos un klusēju par vienu un to pašu. Un tad mēs aizgājām par tālu, pārlēcām pāri, pārsmējāmies un attapāmies pilnīgā vakuumā. Tur, kur nav ne draudzības, ne vēlmes ko labot; tur, kur mēs viens otru neredzam. Atliek vien nožēlot un sviest visu čupā.
Pēdējo dienu laikā es mēģinu, vismaz iekšēji, saglabāt draudzību, kurai nav bijis ilgs mūžs, bet tas īsais laika sprīdis man visai daudz deva. Acīmredzot manī nav nekādas disciplīnas. Es kļuvu vāja un padevos tā visa priekšā, un tagad esmu nomaldījusies un apjukusi tajā klusumā. Mēs abi un visi, kuri zina, spēlē tādu smieklīgu lugu, kurā neviens negrib atzīties. Un iespējams esmu galvenais lugas personāžs, kurš to visu apjukumu rada, jo iespējams, ka otram šī nav vis kaut kāda aktiermāksla, bet gan realitāte. Visticamāk gan jā. Tādēļ es jau saku- esmu laikam tā, kurai būs šī draudzīga jāglābj.
A bet ja nu? Bet ja nu es atkal būšu tā, kura ar savu vēsumu un vienaldzību visu būs izjaukusi?
Pie velna! Man nav laika prātot, dzīve skrien uz priekšu un ja nu mēs visi spēlēsim šo spēli, tad lai notiek tā! Aiziet- dodamies uz skatuvi un turpinām, man nav nekādu problēmu!

mēs mūžīgi paliksim svešinieki

Esmu saslimusi, šodien vārtos pa gultu. Satīrīju istabu un izmantoju online iepirkšanās priekšrocības un pirms pusstundas saņēmu savu pārtikas pievedumu. Šis patiesi ir milzīgs pluss, ja dzīvo tik attīstītā pasaules vietā. Labi gan manam laikam, gan manai vārgajai mugurai.
Patiesībā neesmu pārliecināta, ko vēlos šodien jums visiem teikt. Laikam sākšu ar to, ka pēdējo mēnešu laikā mokos pati ar sevi. Aizvainojums un dusmas, kas manī dirn, ēd manas smadzenes un sapņos skrāpējas gar galvaskausu, mēģinādamas mani aptumšot un salauzt. Jau vairākas reizes nakts vidū esmu cēlusies ar mitrām acīm un slapjiem vaigiem. No visām reizēm es visspilgtāk atceros reizi, kad sapnī teicu:
''Tad iznāc ārā, paskaties man acīs un pajautā man, kas ar mani noticis! Uzdrošinies kaut vienreiz savā mūžā atļaut man izstāstīt, kā es jūtos!''
Ticiet vai ne, tās ir vistiešākās emociju izplūsmes, kas manī mājo pat tad, kad esmu nomodā.
Tāpēc, ka viņš ir vienīgā persona, kura nekad negrib zināt, kas slēpjas aiz mana smaida un acīm. Persona, kura vienmēr bēg no nepatikšanām, problēmām un realitātes. Kurai ir bail no maniem vārdiem un nostājas. Reizēm es daru to pašu- neatbildu uz zvaniem, neatbildu uz vēstulēm un paceļu savu ignorances skalu augstu virs mākoņiem. Un ziniet kā? Ir sasodīti grūti. Ir sāpīgi apzināties, ka cilvēks, kuram par tevi vajadzētu rūpēt, līdz viens no jums vairs neeksistē, ir padevies. Vienvārdsakot, viņam vienalga.
Esmu dzīvojusi ar šo sūrumu sirdī tik ilgu laiku, ka es reizēm aizmirstu, ka viņš vēl tur kaut kur ir. Reizēm es aizmirstu, ka viņam pienākas mani sameklēt un vienkārši pajautāt, kā es jūtos.
Žēl, ka ordinārais jautājums ''kā tev iet?'' ir tik nodrāzts un mazsvarīgs, un mēs ignorējam faktu, ka varbūt kādreiz vajadzētu tā vietā jautāt ''vai ar tevi viss ir kārtībā?'' ar pat nedaudz uzbāzīgu nozīmi. Tā, it kā tu vēlētos uzplēst otra ādu un ieskatīties, kas mājo tur dziļi zem tā raupjā materiāla.
Ziniet, kas ir vissāpīgāk? Pieņemt faktu, ka mēs nekad nebūsim tur, kur mums vajadzētu būt. To, ka viņš nekad nebūs tā persona, ko viņa statuss spiež kā pienākumu, likumības faktu.
Mēs mūžīgi paliksim svešinieki.
Varbūt tā ir mana izvēle, jā. Bet tas ir viņa nopelns. Esmu mēģinājusi lietas salabot, bet viņš vienmēr paspējis tās atkal sabojāt.
Es nevainoju ne sevi, ne viņu. Dzīve man ir devusi to, ko tā izlēmusi man dot. Mums ir jāiemācas sadzīvot ar notikumiem, sakritībām un situācijām.

Esmu vienmēr apskaudusi tos, kuriem šis mans ''svešinieks'' ir bijis tik tuvs kā jebkura cita persona, bez kuras turpmākā dzīve nav iedomājama. Man nekad nav skaudis, ja kādam ir skaistākā māja rajonā, jaunākā mašīna garāžā vai saulainākās brīvdienas Barselonā. Man vienmēr ir gribējies, lai arī mans , tā sauktais ''svešinieks'' ir tas, kurš būs vienmēr būs blakus, lai arī kad tu vien viņu sauktu. Bet tagad man no viņa mazliet bail, mazliet kauns, mazliet... Tagad mazliet liekas, ka viņa nav un nekad nav bijis.
Un ar šo sajūtu es turpmāk arī dzīvošu.