Statistika

piektdiena, 2013. gada 27. decembris

2014., esmu gatava

Gads jau gandrīz cauri. Jau kārtējo reizi nejūtams tas gals, tās beigas. Drīz būsim mēs visi iekš 2014. Ak, mī un žē..
Esmu pateicīga par to, ka 2013. gads bija pavisam mierīgs, kluss un notikumiem pliekans. Man vajadzēja kādu brīdi atelpas no pagājušā gada, kas bija visu laiku briesmīgākais.
Visi mazie, ziņkārīgie prāti, kuri mani vairs gandrīz vai nepazīst, droši vien vēlas zināt, ko es šobrīd dzīvē daru. Vai esmu apstājusies, karājos gaisā vai tomēr bīdos ar abām rokām uz priekšu? Viss ir kārtībā. Šī gada laikā esmu sakopusi savas domas, emocijas un beidzot izvēlējusies ceļu, kuru vēlos iet. Vairs nav iemesla satraukties, kasīt zodu vai nervozēt. Šogad es panācu izlīgumu pati ar sevi. Es noskaidroju, ko pati vēlos. Brīdī, kad tu nespēj palīdzēt nevienam citam, bet tik ļoti gribi, ir jātiek galā pašam ar sevi. Cilvēkam ir jāsāk ar sevi un tikai tad jālūkojas uz apkārtējiem. Tu neesi bezjēdzīgs- vienkārši nepabeigts.
Pats galvenais, ko šajā brīdī visvairāk sevī novērtēju, ir tas, ka es nemetu pati sevi pie malas. Es ticēju, izdarīju un te nu es esmu- kārtējo soli tuvāk tam, ko gribu dzīvē panākt un atķeksēt darāmo lietu sarakstā.
Pārcelšanās uz Londonu tos vairākus gadus atpakaļ bija pats pirmais, bet ļoti smags, svarīgs un riskants solis. Es nezināju kā būs un kas ar mani notiks. Es negribēju aizbraukt neskaitāmu iemeslu pēc, bet tajā pašā skaitā es varēju uzskaitīt iemeslus, kādēļ es nevēlējos palikt. Tagad, protams, viss ir skaidrāks par studentu pirmdienas rītā. Es zinu, ko es nožēloju, par ko es pateicos, ko es esmu aizmetusi prom kā izrakstītu pildspalvu.
'Un ja pat man nesanāks'... Nekad nesaki tā. Cilvēkam piemīt tāda nelāga īpašība- savlaicīgi meklēt alternatīvu neveiksmes variantā, pat tad, kad nekas nav izmēģināts. Es varēju ilgi un ilgi vēl sēdēt un klusībā lamāties, jo nespēju izlemt, cik stabilu ceļu izvēlēties. Visbeidzot es ignorēju balsis manā galvā. Nebūs nekādu 'ja nesanāks'. Sanāks. Tik vien tas, ka varbūt sanāks mazliet savādāk, nekā tagad domāts.

Emociju ziņā viss tas pats. Es nīstu, es ilgojos un mīlu. Tās manā dzīvē šobrīd ir galvenās jūtas- naids, ilgas un mīlestība. Iespējams kāds mani tiesās, uzzinot, ka naids ir viena no dominējošām izjūtām manā emociju gammā. Bet es bez tā nevaru un negribu neko slēpt.
'Vai tas tev palīdz?'. Redz, jā, kādu laiku atpakaļ es alkohola reibumā uzdrukāju tik smagu, drūmu un niknuma pilnu rakstu, ka pašai pēc tam bija žēl sevis. Tomēr acīmredzot man tas palīdz. Es nepiedodu, es aizmirstu un dzīvoju bez. 

-Vai tu vari vienlaicīgi mīlēt, ilgoties un nīst?
-Tu vari. Tāpat ka tu vari vienlaicīgi iet, runāt un domāt.

Gada lasītākais raksts
Gada vērtētākais raksts

Mans favorīts

ceturtdiena, 2013. gada 19. decembris

mazās Jolantas Ziemassvētki

Ziemassvētkiem manā dzīvē nav pilnīgi nekādas nozīmes, ja es neesmu kopā ar savu ģimeni. Tad tie nav svētki, bet gan publiskas brīvdienas. Tie ir tik sausi kā siena guba, kā sakaltusi maize. Tie ir tik bezvērtīgi kā vecs iepirkuma maisiņš.
Šogad jau atkal svētkos būšu viena. Man negribas redzēt pirmo sniegu jo tas man liek skumt un lūpai drebēt. Es gribu uz mājām, protams. Laikam jau šis ir vienīgais laiks, kas pienāk katru gadu, un man nedaudz liek raudāt. Emocionāla būtne.
Kad es biju maza, Ziemassvētki man saistījās ar eglītes rotāšanu, jauna dzejoļa kalšanu, zobu deldēšanu mēģinot sakost milzīgo piparkūku, un visbeidzot, zīmītes lipināšanu uz loga rūts, jo Dievs vien zina, cik daudz vai maz es ticēju saviem vecākiem, kuri apgalvoja, ka Ziemassvētku vecītis manas vēlmes izlasīs. Žēl, ka viņiem nepietika prāta šīs zīmītes saglabāt.
Bet tad pagāja laiks, es paliku nedaudz vecāka, un mani vecāki jau visai tieši jautāja, ko es gribu redzēt zem eglītes. Wow, maģija mirusi. Taču vissāpīgāk šī maģiskā sajūta mira pirms gadiem desmit, kad mēs gaidījām tēti pārnākam mājās no darba, lai ieturētu vakariņas. Ēdiens uz šķīvja kļuva aizvien aukstāks un aukstāks, līdz bija jau mēreni remdens, kad tētis beidzot ieradās svinēt svētkus ar mums. Švik-šņak, dāvanas iedodam un pa gultām. Viss. Ātri svētki un, diemžēl, pēdējie visiem kopā. Tā bija pēdējā reize, kad es patiesi izjutu to, ko nozīmē jēdziens ''ģimenes svētki''. Es nevēlos klāstīt to, kāpēc mans tētis ieradās vēlu, bet varu vien pateikt vienu- pēc pāris gadiem, uzzinot patieso iemeslu, nevis turoties pie meliem, ka viņš aizkavējās darbā, manī sabruka visas mazās Jolantas brīnumainās sapņu pilis un manas mirdzošās acis zaudēja jebkādu spīdumu. Atceroties to tagad, kad man jau ir 22, es vēl aizvien nespēju piedot. Tie bija mani mīļākie svētki, visgaidītākais laiks katru gadu. Bet tagad es vienkārši katru minūti atgriežos tajā vakarā, tajā dienā un mierinu to mazo Jolantu, no kuras patiesību slēpa kā lielu, melnu briesmoni, kurš citiem bērniem slēpjas zem gultas vai dziļi skapī.

Cilvēks nespēj aizmirst pāri darīto, ja tas ir ietekmējis viņa gaitu, būtību vai domāšanu. Cilvēks klīdīs apkārt kā nomaldījies suns, jo meklēs to, kas pazaudēts. 
Mani reizēm fascinē tas, cik ļoti mūs visus iespaido lietas, kas ar mums notikušas bērnībā. Tas laiks ir tikpat svarīgs kā pāļu dzīšana ceļot māju. Cilvēks var siet acis ciet, aizspiest degunu un skaļi kliegt, bet viņa vērtējums daudz nemainīsies no tā, kas ieņemts bērnībā. Lai gan es varu teikt, ka man šis laiks pagāja visai jauki un skaisti, ir periodi, kuri mani iedragājuši līdz pat šodienai un diezin vai jebkad izzudīs.

Laiks jau atkal rakstīt gada bilanci.

piektdiena, 2013. gada 13. decembris

lai dzīvo skatuve!

Mans blogs ir bijis tik kluss. Gandrīz vai mēnesi. Tas kā pelnu pilns trauks sēdējis maliņā, gaidīdams, kad kāds to savāks, aizkurinās pa jaunām, vai nu arī vienkārši satīrīs. Nu tad nu ļaujiet man kurināt pa jaunam...
Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Izteikt nožēlu par to, ka tik sasodīti sen neesmu drukājusi. Esmu bijusi tik ļoti aizņemta, ka nemaz neredzēju ceļu uz savu pārdomu pasauli. Nu jau ir labāk. Varu kaut ko spriedelēt uz zīmēt.
Šodien es pa ilgiem laikiem kāpu uz skatuves. Atkal izbaudīju to, kā tas ir, būt vērotai un vērtētai. Kā cilvēki tev jūt līdzi, smejas vai analizē katru tavu kustību. Es sapratu, cik ļoti es mīlu skatuvi un teātri. Tās ir manas mājas, mans glābiņš, kur es varu izplest savu dvēseli un iekšējo pasauli. Beidzot pār mani nāca apgaismība, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli. Es sev neļāvu padoties, nedz aizliegt. Šī meitene nu beidzot ir atradusi savu ceļu, pa kuru soļot. Esmu te un negribu griezties prom. 
Tāpēc, cilvēk, klausies sevī. Tu pats sev esi skolotājs un skolnieks reizē. Neaizver acis savu vēlmju priekšā. ļoti iespējams, ka tas, ko tu redzi un jūti, ir tas, ko tev vajag grābt un glabāt. Pat ja tu būsi zaudētājs, tu nebūsi izmetis daļu no savas dzīves. Tie daži neveiksmīgie mēneši vai gadi dos tev daudz vairāk nekā atlikusi dzīve pilna minēšanas un brīnīšanās. 
Man patiesi no sirds vienalga, cik daudz skauģu un neveiksminieku domā mani pelt un tiesāt par to, cik liela muļķe es esmu, izvēloties tik netipisku vai nedrošu ceļu. Es dzīvoju vienreiz, vai tad jūs tiešām dzīvojat vairāk reižu nekā es? Man vismaz nekad nevajadzēs atzīt, ka es dzīvē esmu izmetusi iespēju izdzīvot kaut niecīgu daļu sava kvēlākā sapņa un mērķa.
Uz skatuves esmu es. Jolanta. Es pati. Niecība varbūt tev, bet tā ir mana pasaule, kur es gribu palikt. 
Dzīve ir mana skatuve, bet neviens to nezina. Ai, cik daudz es tēloju, paties'! Toties uz skatuves mani neviens nepels par to, kas es esmu.
Un jā, dzirdēt tik sasodīti daudz patīkamu atsauksmju, mani ceļ. Nē, patiesībā stumj. Uz priekšu, uz priekšu. Vairāk un vairāk.
Esmu atradusi savu dzīvi.
Beidzot.
Man vairāk neko nevajag. Vismaz uz brīdi šo.

sestdiena, 2013. gada 16. novembris

tu esi VISS, kā dēļ es cenšos!

Man pilnīgi vienalga, kas šo ierakstu lasīs.Ne tādēļ, ka mani vārdi varbūt izklausīsies dīvaini un pilnīgi pārspīlēti, varbūt pat pārāk emocionāli; nesaprotami kādam, kas nekad nav jutis to, ko es vienmēr esmu jutusi; ko es nekad nezaudēšu. Man vienmēr ir vieglāk, ja es uzrakstu. Uz papīra, vai te. Vai pat tam cilvēkam, kam esmu to veltījusi. Šoreiz es nevaru. Jo man ir ārprātīgi grūti pateikt to, ko es jūtu. Ko es negribot redzu-rāpojot uz manu pusi..lēnām..  Kā gliemezi; kā smagu, lēnu sāpi, kas pienāks tā vai tā. Mani pirksti slīd un raksta burtus, ko negribu šeit uz ekrāna redzēt. Jo es beidzot aizdomājos par to, ko nekad negribu piedzīvot. Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad un vēl tūkstošreiz NEKAD.
Šodien mani piemeklēja pilnīgi riebīgs rīts. Es, bez jebkāda iemesla, iedomājos par to, kā es justos, ko es iesāktu, ja tevis man blakus.. vairs nekad nebūtu... Un es sajutu pilnīgu vakuumu. Es sajutu tik lielu sāpi, kas man sabāza acīs nevajadzīgas asaras, kam nav nekādas nozīmes šodienai. Jo tu esi man blakus, varbūt ne burtiski, bet tu esi... Un tad, kad es iedomājos, kā tas būtu , ja pēkšņi tevis nebūtu..

Jā, es zinu. Nebūtu arī manis. Tu esi vienīgais cilvēks uz pasaules, bez kura es nespētu būt tas, kas esmu tagad. Bez kura es vienkārši nebūtu. Nekad nepastāvētu. Bez kura es negribētu turpināt to, ko esmu iesākusi. 
Kad man jautā, kas ir dzīves jēga manā skatījumā, es nekad neatbildu, jo ir muļķīgi atbildēt uz vispārīgiem jautājumiem, kas skar visus. Taču... Tu esi mana jēga. Tu esi cilvēks, kā dēļ es cenšos, kā dēļ es dzīvoju, kā dēļ es esmu, kas es esmu. 
Ja es zaudētu tevi, es zaudētu vairāk kā pusi no sevis. Es zinu, ka šī diena reiz manā dzīvē pienāks. Tādēļ būtu tikai taisnīgi atzīt, ka šī ir tā diena, šī lieta, no kuras es visvairāk baidos.
Es gribētu sevī sakrāt spēku un izturību lai pārdzīvotu to brīdi, kad tevis vairs nebūs, jo es zinu, ka tas pienāks. Tu esi mans viss. Es esmu tu. Mēs esam viens. Nav neviena, kas tevi varētu man aizvietot.

Man tevis pietrūkst. Katru dienu,katru minūti, katru sekundi. Es gribu būt tev blakus.
Es ienīstu katru jūdzi, katru centimetru, kad esmu prom no tevis. Jo es zinu, ka katru reizi es varētu būt pie tevis, ja es nebūtu izvēlējusies būt prom.
Es zinu, ka es sevi ienīdīšu, kad pienāks laiks, no kura es tik šausmīgi baidos. Es ienīdīšu sevi par to, ka esmu šeit, bet tu esi tur.
Es neko nevaru mainīt. Un tur sākas mana vaina.
Atliek vien sev atgādināt, ka es dzīvoju tev. Esmu pilnīgs pretstats mūsdienu jaunietim. Man nevajag sevi, man vienkārši vajag TEVI. 

svētdiena, 2013. gada 3. novembris

tik pēkšņi vārdi

Pēdējās dienas es pavadu nelielos pārmetumos. Nelielos? Nu labi, lielos. Hmm, nē, laikam jau vidējos. Kā jau kārtējo reizi, šeit es neizplūdīšu detaļās, jo tas būtu muļķīgi. Šis ir kaut kas tāds, ko es kādu laiku, ja ne pat uz ilgāku, nēsāšu sev līdzi kā mazu atgādinājumu par to, cik sasodīti sajukusi ir mana dzīve.
Nekad nesaki, ka sajūtas, kas tevī vienmēr bijušas paslēpušās, neizkāps ārā pa muti, neizgaros caur tavu ādu un nesajauks tavu veselo prātu. Reizēm šīm sajūtām jāļauj vaļu. Diemžēl ne vienmēr tās tev sagādās gandarījumu un nenovedīs līdz patīkamam nobeigumam. To dēļ tu iespējams mocīsies un kodīsi elkoņos. Tās liks tev sevi ik pa laikam iepliķēt vai sapurināt galvu, lai izmestu jebkādas fantāzijas un iedomas, kas mēģina nemanot ierāpot tavā iztēlē.
Es vairs nezinu, vai varu sevi saukt par gudru cilvēku. Inteliģenti cilvēki nesastrādā tādas muļķības un nešausta sevi par to, cik lieli idioti ir. Varbūt kāds man aizrādīs, ka jebkurš mēdz kļūdīties un visiem neveiksmīgiem lēmumiem var tikt pāri ar laiku. Jā, es zinu, ka var. Bet šis ilgais laiks, kura gaitā esmu pieļāvusi sevi piekrist neskaitāmiem vājuma brīžiem, nav man devis pilnīgu nekādu mācību. Ne jau tādēļ, ka es būtu vāja; tāpēc, ka es vairs nesaredzu pilnīgi nekādu, savādāku, izeju no tās vietas, kur esmu tagad. Tas ir kā ar ceļiem iebrist duļķainā purvā, nakts tumsoņā, un mēģināt taustīties uz sauszemi.
Man reizēm tracina, cik ļoti es tēloju, ka man ir vienalga. Cik daudz lietu un jūtu es sev liedzu, jo man ir bail. Nevis no neveiksmes, bet gan no izmaiņām sevī. Un varbūt tomēr arī nedaudz no neveiksmes.
Līdz šim pat brīdim esmu mācējusi norīt to vēlmi izplūst patiesās emocijām, kas manī mīt, un tas nav licies grūti. Varbūt šoreiz būs savādāk. Jo BEIDZOT kāda persona man no visas sirds iespļāva sejā patiesību par mani, un to, kāda es esmu. Ironiski, ka tas pats cilvēks vienmēr baidījies argumentēt manu viedokli, jo nekad neesot bijis kas tāds, ko likt pretī. Šoreiz, kad manā priekšā patiesi vārdi izlija kā spainis ūdens, es nezināju, ko teikt. Tas bija tik pēkšņi un īsti. Tik pareizi un precīzi. Līdz šim es tikai vienreiz dzīvē biju dzirdējusi, ko tik sāpīgi perfektu, teiktu par manu būtību. Tagad tas manī atskan kā neērta atbalss.

Nesen, kādā kārtēja universitātes lekcijā, mēs runājām par feminismu. Protams, vienmēr ir interesanti paklausīties, ko angļi domā par šo tēmu un noslēpumaini klusēt, jo es vairs nezināju, cik ļoti sliecos uz feministes pusi. Bet tajā brīdī, kad runas par feminismu aizbrauca līdz beztēmai, es klusītēm sāku atslēgties no pārējiem un sapņoju par to, ka esmu citur. Kaut kur dziļi, dziļi mežā varbūt. Kur man apkārt nav neviena, kas mani redz vai aiztiek. Un, lai man piedod visi mani dārgie un jaukie, SASODĪTS, kā es vēlos būt prom! Šobrīd- vairāk par visu pasaulē...

Vispār jau dzīve jāņem ciet tāda, kāda tev iedota. Tu vari to labot un mainīt un kārtot, bet otras tev noteikti nebūs. Pietiks sūkstīties, ejam uz priekšu!

ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris

grāmatu plaukts

Zināt, bet neteikt- tā ne vienmēr ir spītība. Tā var būt vēlēšanās aizmirst to, ko tu zini tik skaidri un droši.
Kādu laiku atpakaļ es sevi nostādīju sava priekšā un liku izvēlēties starp divām lietām (nu, patiesību sakot, izjūtām). Ilgi nedomājot, es izvēli izdarīju. Tad atlika vien piekopt emocijas un attieksmi. Līdz pat šim brīdim es aizvien turos pie šī, nelaižu vaļā un man pat sanāk visai labi. Tomēr re, lēmuma pieņemšana un mana izvēle ir atvērusi man acis. Tāda muļķīga lieta, kas mani slēpti vajā jau kopš pirmās dienas, tagad ir visai skaidra. Es zinu, kas notiek, es saprotu, kas notika.

Tagad es sevi nedaudz spiežu. Kaut es klusi mācētu atzīties. Bet nevienam citam, kā tikai sev. Reizēm ir svarīgi lietas izbeigt, bet atrast veidu kā tās noslēgt, ne vienmēr viegli. Ja man arī sanāks, tas būs grūti.

Jolanta ir piemērs tam. Kam? Tam, ka pat ja tava dzīve saliek visu pa vietām, nenozīmē, ka viss atrodas tur, kur tam jābūt. Ir lietas, kas apmaldās un stāv ačgārni, kuras tu pats negribi kustināt, jo bail, ka paliks rokās un apjukumā paliks tev plaukstās, līdz atkal uzstumsi to pašā augšgalā, kur tā jau nav vietas.
Redz, ja dzīve būtu grāmatu plaukts, pašas nederīgākās grāmatas būtu sastumtas visaugstāk, kur piekļūt visvieglāk. Tava sirds ir tavas rokas, kas grāmatas stumda un kārto. Paskaties uz leju. Ko tu redzi? Jā, tik maz grāmatu. Lielākā daļa no tām ir daudz nopietnākas un vajadzīgākas nekā tās, kas saspiestas dirn augšā. Sakārto domas un tad ķeries klāt savam grāmatu plauktam. Izmet tās, kuras nelasi. Lasi tās, kuras jau sen esi aizmirsi, bet kuras vienmēr bijušas svarīgas. Nelasi tās, kuru saturu vēl neizproti. Vienkārši dari. Ievies skaidrību.

Es izmetu ļoti daudz grāmatu. 

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

kas pie velna?

Tagad es varbūt es izklausīšos ļoti depresīva, negatīva un šaušalīgi gaudulīga, varbūt tāpēc nelasi šo rakstu, ja tev riebst cilvēki, kas raud un sūdzas par visu, pat ja tas nav nekas.
Šodien esmu ļoti skumīga, gribas raudāt un raudāt, bet es nezinu kāpēc. Ir beidzot pienācis laiks, kad manā dzīvē viss nokārtojies, un it kā plūst kā strauts pavasarī, bet man jau atkal nekas nav labi. Man atkal nav vēlmes kaut ko turpināt vai censties, jo es tāpat attopos cīnoties ar sevi un dusmojoties par to, kas notiek uz doto brīdi.
Varbūt reizēm vajag sabrukt arī brīžos, kad viss ir kārtībā; kad nav it nekādas jēgas brēkt un ceļus drāzt.
Patiesībā man aizvien kaut kā trūkst. Un tas kaut kas ir aizvien neizsakāms, neatrodams un nesaprotams. Esmu pilnībā apjukusi, un tad, kad persona, kas vienmēr zina, ko iesākt, pazūd, tad jau laikam visa pasaule ir aizvērta.
Es nezinu. Šī ir visnepateicīgākā frāze, ko vien cilvēks spēj sev pateikt. Pati nevajadzīgākā un neizpalīdzīgākā. Kur es pie velna esmu?
Reizēm es domāju, ka labākā vieta un lieta, ko es varētu dzīvē darīt, ir ieslēgt sevi titāna kastē, kur neviens nevar mani pasaukt, aiztikt un bakstīt. Un sēdēt tur visu savu dzīvi, kamēr vien es elpoju un jūtu, dzirdu un redzu.
Man patiešām neko negribas, un šis ir tas brīdis, no kura es baidījos visvairāk.
Teiksi, nepateicīga? Teiksi, teatrāla? Teiksi, muļķe? Varbūt. Sauc mani visādos vārdos, manī tas viss sēž un pūst, es nemāku to dabūt ārā, lai vai kā gribētos. Ir cilvēki, kas dzīvo dzīvi ar smaidu uz sejas un vienmēr ignorē to, kas rauj uz leju un spiež sirdi. Tad sanāk, tad ir labi. Bet nē, es vienmēr ķeros pie sliktā un skumjā, kas mani rauj uz leju, līdz es atrodos tur lejā un tveru pēc gaisa.
Nē, protams, ka dzīve ir visnotaļ skaista, un es nesaucu sevi par emo bērnu (ja tādi vēl pastāv, tas taču ir nedaudz old school), bet es šobrīd nevaru saskatīt visu labo un kruzuļaino, puķaino un medaino.
Rīt būs daudz labāk. Vienkārši šobrīd man apkārt notiek pārāk daudz kas. Tas viss jaucas pa manu galvu un jā, tas rīta bezspēks, kas panākts dēļ divu dienu, pilnas ar alkoholu, iespējams mani pilnībā sagrāva ne fiziski, bet garīgi.
Izklausīsies visai nepatīkami, bet gribētos to nelabo sajūtu vienkārši izvemt. 

ceturtdiena, 2013. gada 10. oktobris

piķa biezi, melni meli

Būt Latvijas rudenī, drebināties drēgnajos, salnas baltajos rītos, ir gandrīz vai tāda vienas reizes vēlme, ko gribētos piepildīt. Šogad- vairāk kā visus citus gadus.
Lai gan skan ļoti savādi, ņemot vērā, ka šis gadalaiks man tīk vismazāk no visiem. Pelēks un garlaicīgs, žāvu pilns.

Viņa patiesi zina par mani visu. Reizēm bail iedomāties (vai varbūt pat atvieglojums?), ka apkārtējie cilvēki, ar kuriem esmu visai tuva šobrīd, zina par mani pavisam maz. Tieši to gabalu no manas dzīves, par kuru pati es reizēm piemirstu. Jo neaizmirstu. Lietas, ko var piemirst, bet neizdodas aizmirst un nekad nesanāks. 
To, cik daudz es atceros, var manās acīs pamanīt vien tad, kad es palūkojos uz savām rokām, kad kāds spožāks saules stars uzspīd uz manas bālās ādas un apžilbina. Dažas dienas atpakaļ mana pagātne iezibējās un izskrēja cauri manām smadzenēm kā gaismas stars. Tas bija viens moments, sekundes simtdaļa, kuras laikā es redzēju simtiem bilžu.

Manī mīt mūžīgs kauns un nožēla, ka es sev nodarīju pāri tik daudz un dažādos veidos. Tajā laikā man šķita, ka esmu pelnījusi sevi sodīt un izmācīt. Un jo briesmīgāk, jo pareizāk. Es vēl aizvien nesaprotu, ko es ar to vēlējos sev pateikt. Apmaldījusies godīguma meklēšanā, mazliet pamesta lēmumu pieņemšanā un rūdīta mele. Tajā laikā manī mita tik daudz melu. Tie bija biezi kā piķis un smirdēja gan jau tikpat ļoti kā piķis ož karstā vasaras dienā. Pats galvenais, es meloju sev. Ne tāpēc, ka varēju sevi pasargāt no apkārtējiem, bet gan tāpēc, ka man nepiederēja tas, ko es uzskatīju par savu.
Reizēm tu savu acu priekšā zaudē, bet nekad nespēj samierināties ar sakāvi. Tad, kad dzīve lietas izspēlē pa savam, tavi gājieni var būt viltīgi, apdomāti, taču rezultāts no tā diži nemainīsies. Tā vietā, lai samierinātos, es saspītējos. Un, vainodama sevi, meloju, cik vien uziet. Ka esmu pelnījusi, ka tā vajag.
Tagad, kad ir pagājis tik ilgs laiks un vairs itin neko nevar mainīt, es skatos aiz pleca, kur palikusi visa mana vēsture un nožēloju ka man arī šis periods ir jāvelk sev līdzi. Jo redz', saka, ka arī sūdīga pieredze ir pieredze. Bet nē, tici man, ir arī tādas lietas, kas praktizētas pagātnē, kuras vienkārši nevajag ļaut atcerēties

Lai vai kā, nevajag melot sev. Tu pats esi vienīgais cilvēks, kurš vienmēr zinās patiesību par sevi.

otrdiena, 2013. gada 1. oktobris

ou, jau oktobris?!

Kurš gan to būtu domājis? Man ir tikai 22 gadi un liekas, ka 18 gadi man pašai bijuši vien dažus mēnešus atpakaļ. Tomēr. Tie astoņpadsmitgadīgie ir tik zaļi un glupi, ka gribas pilnīgi vai matus plēst. Vai tiešām laiks ar katru nākamo brīdi kļūst aizvien saudzīgāks? Tāds pusaudžu prātam draudzīgāks?

Kā tas ir- būt lepnam par sevi un lepoties, ka arī citi par tevi lepojas? Tagad es zinu. Iespējams katrs mans solis dzīvē, kad es ko sasniedzu, nebūtu tik nozīmīgs un sirdi sildošs, ja man apkārt nebūtu cilvēku, kas atgādina, cik mērķtiecīga un stipra es spēju būt.
Reizēm ir vajadzīgs tas otrs, kas tev uzsit pa plecu, noglauda galvu vai paspiež roku, vai, pavisam respektablā situācijā, domās paklanās.

Naidu var izmantot divējādi- to var ignorēt un dzīvot, iebāztu azotē, vai arī apgāzt otrādi un padarīt par savu spēku avotu. Nav noslēpums, kā es izmantoju savu naidu. Tas man ir kā dzinulis, kurš darbina turbīnu, kad es pieķeru savas domas klejojot tā tuvumā. Jo tam, kas sākumā šķiet un izklausās tumšs, ļauns un negatīvs, patiesībā ir ārkārtīgi milzīgs apjoms spēka. Viss atkarīgs vien no tā, kādā virzienā tu to stum. 

Starp citu, nesen dzirdēju, ka kāda persona izlēmusi pārcelties uz dzīvi Latvijā- pēc ilgāka laika Anglijā. Cik dīvaini tagad tā domāt, ka tas ir milzīgs solis, kam man pašai vajadzētu ilgi jo ilgi gatavoties, lai uz to parakstītos. Agrāk es to pašu teicu par pārcelšanos uz monarhisko Angliju.
Lietas grozās. Līdz sagriežas pavisam greizā leņķī.

sestdiena, 2013. gada 28. septembris

sātana dancis

Katrs saulainais, siltais rīts universitātes pagalmā, kad saule žilbina veco ēku jumtus un garās kolonnas, ir kā pilnīga svētlaime, kad gribas sev iekniebt un jautāt, vai patiesi man tas ir izdevies.

Kad man jautā, vai es vēlētos pārcelties atpakaļ uz Latviju, es bieži apmulstu, jo tā ir lieta, kas var pienākt negaidīti, neplānoti un negribēti. Lai gan esmu jau minējusi, ka ir neskaitāmi daudz iemeslu, kādēļ es nespētu.

Un tad, vienu nakti, es sapnī redzu sevi. Varbūt tuvā nākotnē, varbūt pat šodienā, bet varbūt jau galīgi pieaugusi un sieviete un visvisādi inteliģenta, nosvērta un mierīga. Nevis tā, kā tagad- pilna visādu dusmu, neizskaidrotu sajūtu un vilšanās, nepacietības.  Tā es tur stāvēju- savu dzīvi dzīvodama, lietu pēc lietas kārtodama. Es spēju atbildēt bez liekas agresijas, pat pieklājīgi uzsākt sarunu ar personām, no kurām turējos pa gabalu, jo patiesi nevēlējos kavēties viņu kompānijā. Kaut kā pavisam dīvaini.
Es neesmu pieradusi pārkāpt sev pāri un aizmirst solījumus sev. Turēt sevi pie zvēresta man ir kā bezierunu līgums, ko esmu savā prātā parakstījusi; bez atgriešanās norunu istabā, kur es mēģinātu izlocīties.
Citiem, kas mani nav satikuši, teiksim tā, pāra gadus, es vēl aizvien esmu mazs briesmonis, kas kož un skrāpē sienu, lai nokaitinātu kādu, kas tur mani saitē. Mazs dumpinieks, kam mute vienmēr vaļā, kad gribēšana atļauj. Un man, patiesībā, vienalga, cik daudz vēl tādu personu ir, kas par mani domā tieši šo. Katram no mums dzīve pārējo acīs ir apstājusies noteiktā brīdī, kad tev viss iet uz priekšu, bet liekas, ka visi citi stāv uz vietas. Tāpēc es nebrīnītos, ka viedoklis par manu asumu, vienaldzību un indīgumu nav miris.

Tāpat kā katram no mums ir brīdis iz dzīves, par kuru negribas runāt publiski, nedz ar tuviem draugiem. Kuru tu veiksmīgi, cits gan neveiksmīgi, slēp aiz maskas, zem ādas, kāp virsū ar kājām. Lai kā arī tu slēptos no tā visa, šis tavs mazais, melnais noslēpums danco pa tavu galvu kā spalvains sātans.
Es tam sātanam spļauju virsū naida liesmas un reizēm man pat sanāk apslāpēt viņa deju soļos. Es, tāpat kā vairākums cilvēku, diezin vai jelkad tikšu vaļā no šī mataiņa. Bet jo veiksmīgāka būs mana dzīve, jo mazāk man tas sātans traucēs.

svētdiena, 2013. gada 22. septembris

teātris

Pirmā nedēļā ir pagājusi. Pat visai strauji. Sākumā man likās, ka esmu gatava šim visam, traukties iekšā pasaulē, kuru agrāk es vēroju no malas ar visai dziļu un sapņainu skatienu. Bet es tomēr neesmu. Par laimi ne tik negatava, ka visu jāmet pie malas un pacietīgi jāgaida, kad beidzot norūdīšos. Vienkārši es jūtos zaļa, glupa un neiederīga. Bet, kā saka, tas taču tikai raupjais sākums...

Savā ziņā es redzu un jūtu, ka šim visam vajadzēja ķerties klāt jau labu laiku atpakaļ. Tad es būtu mazāk nospriegota un uzvilkta.
Šā vai tā, būt atpakaļ Londonā pēc pusotra mēneša prombūtnes ir... interesanti? Tas, lai neteiktu "nepatīkami". Jo es patiesi biju iesakņojusies Latvijas zemienē, ka pavisam negribēju domāt par to, uz kurieni došos atkal. Mājas, manas mīļās mājas mani paņēma pie sevis un ķēdēja klāt, lai es netrauktos prom un es patiesi negribēju.
Varbūt biju nobijusies, jā, visticamāk nobijusies kā tumsā atstāts bērns. Un bailes vēl nav pazudušas, ak tās nav vēl pazudušas. Tās mani tur un zāģē un atgādina par laiku, kad visādi negāja un gandrīz vai grib, lai es bailēs raustītos no atgriešanās tur.
Es, protams, cik reizes jau solos sev nepadoties. Un vēl vispār par agru spriest par to, kas notiks vēlāk, man jāpadzīvo šodienā, lai apjēgtu kas notiek.

Bet teātris ir nu daļa manas ikdienas. Redz', cik ilgi es uz to mērķēju un beidzot, beidzot saķēru.

piektdiena, 2013. gada 13. septembris

ģenerālis nodod sev zvērestu- cīnīties!

Tur, kur beidzas tava komforta zona, tu redzi pats sevi- ko tu vēlies visvairāk, bez kā tu vari iztikt, kā tev trūkst. 
Mana komforta zona beidzas tad, kad man vairs nav ne jausmas, kas notiks tālāk.
Nu uz pirkstiem var skaitīt dienas, kas palikušas, līdz es sākšu jaunu dzīvi. Speršu kārtējo soli pretī sevis lolotajam sapnim un ikdienai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pagāja gadi, pārgāja šaubas, aizgāja bailes. Es nu stāvu tur, kur man vajadzēja stāvēt jau sen. Tomēr, nepareizi. Tu nevari noteikt, kur tev bija jāstāv jau sen, jo viss notiek tikai tā, kā to pats sagrozi, kā panāc un pievelc. Laiks nedzīvo tev, tas nenosaka, kur jābūt noteiktā dzīves periodā. Tas "jau sen" var būt sekunžu, mēnešu, gadu vai mūžības jautājums, līdz, sliktākajā gadījumā tas pārtop par "nekad". 
Brīvdienas pagāja saldi, patiešām. Es šodien negribu skatīties uz slikto, kas notika. Jo es aizvien kavējos sentimentā; gribu, lai viss, kas mani šo brīvdienu laikā atsvieda pagātnē, paliek manā sirdī.
Es paspēju tik daudz ko. No sapratnes un piedošanas sajūtām pāriet naidā, kas manī kūsā un patiesībā ir tik spēcīgs, ka, ejot pa ielu, manī mīt nemierīga vēlme šo personu neredzēt. Es vairs nedzirdu, negribu dzirdēt un, klausoties stāstījumos no malas, domās dziedu kādu nenozīmīgu meldiņu, kas mani aizvadā prom no sarunas, jo esmu aizvien pieklājīga, negribu izrādīt savu riebumu. Man pašai šķiet, ka tas ir viens no maniem lielākajiem sasniegumiem pēdējā laikā.
Es paspēju izdarīt tik daudz lietas, kas man deva sirdsmieru un pat spēku. Nākamie 3 gadi man būs pilni stresa, negulētu nakšu, laika trūkuma un ilgu, tāpēc man bija tik svarīgi sasmelties šo pozitīvo jonu daudzumu, kas mani dzīs uz priekšu. Tikpat ļoti man noderēja tas, ko man teica ikkatrs, kam paziņoju jaunumus, kad izteicu šaubas par to, ka kaut kas mani durstīs un liks mest visu pie malas: "Kā nevarēsi? NE. TU un nevarēsi? Muļķības, neļausim! ". Esmu tāds kā miniatūra tanks, pēc tā es arī dzīvošu.
Visbeidzot, man nekas cits neatliek. Lai gan es vienmēr gribēšu uz mājām, lai gan es reizēm vēlēšos, lai necīnos viena, bez jebkādas rokas, kas baksta un stumj uz priekšu, man nav izvēles. Es nedaru šo visu tikai sevis dēļ. Tas ir tiem, ar kuriem es tajā visā varēšu un gribēšu dalīties. Tas ir tiem, kuru sejās es varēšu paskatīties un ironiski smieties par viņu pagātnes maldīgajiem minējumiem par manu nākotni.
Man vienkārši vairs nav nekādas citas izvēles dzīvē. Tā mēs te daži uzspiežam sev dzīves pienākumus un beigu galus, ka nekas cits nešķiet vairs derīgs vai vilinošs. Ir vien neglābjami stipras ilgas pēc mājām, kas stājas pretī tavam alter ego. To, kurš cīņā uzvar, var redzēt paskatoties uz tiem, kas šajā cīņā piedalās.
Es nemācēšu pastāstīt to, kas būs pēc tam. Pēc 3 gadiem, kad kabatā būs diploms. Vai man būs vēl kāds mērķis? Kas tāds, par ko es sūkstīšos savā blogā un lūgšos sev pēc izturības? Ja dzīvē vairs nav mērķu, tava dzīve ir garlaicīga. Pilnveidot sevi var vienmēr. 

Visbeidzot, es gribu lai pēc visas šīs cīņās es varētu paskatīties uz sevi spogulī un teikt: "Reiz tu par šādu dzīvi sapņoji. Tagad tu to izdzīvo."
Es tagad patiesi esmu ģenerālis un svinīgi nododu sev zvērestu- cīnīties līdz uzvarai!


otrdiena, 2013. gada 3. septembris

dzīve šosejas gara un laiks gliemeža lēns

Es vien spēju raudzīties atpakaļ šos gandrīz vai 3 gadus un prātot par to, kur tad īsti mana dzīve apstājās, un kur tad es beidzot apjēdzu, cik ļoti esmu palikusi vientuļa.

Mēs šodien skatījāmies kādas paziņas kāzu bildes un neviļus klausījāmies līgavas stāstu par kādu meiteni, kas lipa katram viesim klāt un bija visu vīriešu izsmiekla objekts vien tādēļ, ka viņa, būdama bez pavadoņa un puiša/vīra kā tāda, iemantoja "vieglās meitenes" titulu. Jo viņa, redz, bija pavisam aizmiglotu skatienu, kāra pēc jautrības un uzmanības, bet vakara beigās gan paziņoja, ka viņai vīrietis nav vajadzīgs, jo mājās gaida seksa rotaļlieta. Cik ārkārtīgi nevajadzīga informācijas noplūde, cik neveiksmīgs mēģinājums padarīt un parādīt sevi kaisles pilnu un uzmanības vērtu.
Man bail atzīt, ka es tik ilgu laiku esmu viena. Kauns atzīt, cik ļoti es aizdomājos par sevi, klausīdamās šīs bezkaunīgās meitenes stāstā. Es nevēlos kļūt par šādu objektu, ko izsmej ne tikai paša notikuma brīdī, bet arī mēnešus pēc tā, pāršķirstot bildes. Es nevēlos būt vientuļā, vīriešu skatienu medniece, kurai gribas vien nedaudz padancot kāda rokās.

Ir mainījies mūsu uzskats, ka brīvs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Tas tēls ir vecs, nekam nederīgs un liekas nesimpātisks. Tagad ideāls ir attiecību modulis, stabilitāte un pastāvīgas, nemainīgas jūtas. Varbūt pie vainas mans vecums, jo man sen kā vairs nav 16, kad dzīve likās vēl tik šosejas gara un laiks gliemeža lēns. Tagad pat nedaudz negribas atzīt, ka man vēl nav neviena, ko varu saukt par savu pastāvīgo apbrīnas objektu, kas manā sirdī un prātā iežogots kā spriņģojošs trusēns.

Laikam jau varu atzīt, ka šo trīs gadu laikā, mana vientulība ir bijusi mazliet nemanāma, varbūt pat pašas ignorēta. Tā kļuva par mazu iemeslu, kas pārtapa lielā sāpē, ko tagad zinu kā saukt. Nelaimīga. Es esmu bijusi ik pa laikam nelaimīga. Šie gadi, kopš devos prom, manī kaut ko nogalināja. Visi mani pārdzīvojumi kā mazas šautriņas durstīja manas iekšas, līdz kaut kas manī nomira, un atpakaļ es vairs to nevaru dabūt. Es nesaku, ka tagad mūždien gaudīšos un brēkšu, cik nelietderīgi esmu izmantojusi savu ikdienu līdz šim, ņemot vērā to iepriekšējo saturu, nē. Vienkārši visu mani atlikušo dzīvi es varēšu runāt par to, ka manī kaut kas mazliet nomira. Bet es dzīvoju tālāk, cerēdama atrast savu mazo māla pikucīti, ar ko tos izdurstītos caurumus aizsmērēt. 

Nelaimīgam būt- tas ir pēkšņi, bet pārejoši. Censties nekļūt nelaimīgam- tas ir nepārtraukts process un darbs, kam vajag gribasspēku.

piektdiena, 2013. gada 30. augusts

Ahilleja papēdis


Jolanta- Iegulda idejas labos darījumos. Stipra savā raksturā. Griba viņai sasprindzināta līdz pēdējai pakāpei. Var ielaisties arī avantūrās. Nepatērētās enerģijas dēļ var rasties konflikti.

Mana vārda raksturojums ir pilnīgi vai perfekts, lai gan saka, perfektu lietu neesot. Ja ņem vērā, ka ir arī lietas, kas šajā skaidrojumā nav pozitīvas, es drīkstu siet to perfektumu klāt. Tiesā vai netiesā.
Jā esmu stipra savā raksturā. Jā, griba man ir lielāka par AAE augstāko debesskrāpi. Jā, es mēdzu ielaisties avantūrās un man svarīgi izlādēt savu enerģiju, lai nekļūtu par traucēkli.
Bērnībā es ļoti vēlējos mainīt savu vārdu. Un varianti, kas plūda uz manu pusi, bija visai daudz. Es vēl aizvien uzskatu, ka vārds Aleksandra, raksturojuma ziņā, man der visvairāk. Jā, arī vārdu Daniela es vēl aizvien nespēju aizstumt prom, cik ļoti gan šie abi vārdi man ķeras pirkstos.
Lai nu kā, esmu Jolanta, un ar to arī šis stāsts beidzas. Ne ko pielikt, ne atņemt. Visi zina, kā mani uzrunāt, un tā tas arī paliks līdz pēdējam brīdim, kad vien tas pienāks.

Dienu pa dienai es aizvien vairāk pierodu pie mājām. Aizvien mazāk vēlos doties prom. Skat', bet agrāk bija citādāk. Varbūt ir mainījies gaiss, varbūt esmu mainījusies pati, varbūt žēl zaudēt to, kas redzams vien mazliet.
Esmu vēl bērns iekšēji, man šķiet. Patiesi pieaudzis tu esi tad, kad uz aizgājušām lietām tu skaties aizmāršīgi un vien nopūties, ka "tas ir bijis un pagājis". Tevi vairs netur tava sentimentalitāte un ilgas. Vairs neapstājies pie mazākās atmiņas un atgādinājuma par pagātni.
Es jau sen esmu teikusi, ka tā ir mana vājība. Tas ir mans ķiploks vampīram, tas ir mans Ahilleja papēdis. Reizēm aizdomājos un skumstu pēc tādiem smilšu graudiņa izmēra sīkumiem, kas pašai nedaudz tracina un zāģē pušu emocijas. Gribētos būt nedaudz stingrākai pret sevi šādos vājuma brīžos un ar visu spītību rādīt sev lietas tagadnē, kas kādreiz kļūs par manu pagātni, pēc kuras skumšu.
Bet varbūt tur tā sāls- līdzko pametu mājas, nekas tāds, kas mani sentimentāli lauztu pušu, nav noticis. Es vēl laikam cīnos par to, dēļ kā es dzīvoju. Nevis laikam, bet tā jau arī ir.

Savas vājības ir jākopj, lai tās nekļūtu par tavu būtību. Tās nevajag spiest, tās nevajag bendēt un smacēt, jo ne jau tā to skādi izārstēsi, ar to ir jāmāk sadzīvot.
Manas vājības nav tas, kas mani padara viegli ievainojamu citu acīs. Tās manus dotumus krāso spilgtākus, jo tieši tava stiprā puse ir tas, ko cilvēki tik ļoti vēlas saskatīt.
Un galu galā, bez nakts nav diena, bez koduma nav tā, kas dzīst. Tāpat arī mana vājība- tā nebūtu es, ja jūs to neredzētu.

otrdiena, 2013. gada 20. augusts

es tāpat kā Čērčils- nekad, nekad, nekad nepadodos

Cik neskaitāmi daudz atmiņu tev izskrien cauri brīdī, kad sper soli pāri savas vecās skolas slieksnim.

Es jutos ļoti, ļoti, ļoti dīvaini. Tā, it kā es tur nekad nebūtu piederējusi. Sveša smaka, svešas sienas, svešas kāpnes. Viss tik svešs, auksts un nebijis. Lai gan protams, ka prāts atmet tev tādas atmiņu blāzmas, kur, pat ja  ne viss ir skaidrs, tad vismaz tiešs.
Patiesi, ir vietas, kur tu nevēlies atgriezties, kaut gan pirms tam ir tik ļoti gribējies redzēt atkal. Ar vietām un lietām ir tāpat kā ar cilvēkiem.
Drīz 1. Septembra svētku diena, bet es jau sen vairs neskatos uz to, kā kaut ko svarīgu un nozīmīgu. Vairs sen tas nav kas aktuāls un nevēlams. Tā ir parasta diena, datums kalendārā. Bet tā, pavisam atklāti, es vēl vismaz vienu reizīti gribētu izjust to skriešanu, grāmatu grābšanu, pirmās nedēļās vieglumu un turpmāko vienmuļību. To pašu, pašu sākumu. Neko citu. Man pietrūkst sākumu un beigu dzīvē. 

Būt tik ilgu laiku mājās ir patiesi jauki. Man nekur nevajag steigties, skriet, rauties. Protams, ka es apzinos- šīs ir brīvdienas, kuras es stiepju garas, jo negribas atkal pērties pa nātrēm; dzīvot nervozējot un kasot pakausi. Lūk lieta, ko es, diemžēl, sapratu jau sen, bet nekad nav bijusi dūša atzīties sev un apkārtējiem. Šobrīd esmu nedaudz sabojājusi savu veselību, jo vieta un veids, kādu esmu izvēlējusies sev dzīvē, nav veselīga pasēdēšana dārzā, kad pēdas saslietas uz pīta galda, un pie tevis ciemos nāk draugi, sestdienas un svētdienas ir bezbēdīgas. Tev blakus ir kāds, kas palīdz, balsta un raujas dzīvei cauri kopā ar tevi.
Toties es esmu viena. Bet ne jau sūdzēties es te apsēdusies. Man patīk sajūta, kas pārņem, skatoties uz savām rokām un apzinoties, ka tas viss, kas tev šobrīd ir, nav neviena iedalīts, bet gan paša sasniegts un nopelnīts. Vienalga, cik melnas rokas, vai nogurusi mugura tev būtu- tas ir tavs un neviens to nevar apšaubīt. Patiesi patīkama sajūta.
Kaut gan tieši tādēļ es nedaudz speros atpakaļ un ceru, ka laiks būs lēns jo lēns. Man negribas tagad atkal skriet un sākt no sākuma, lai gan pavisam ko jaunu. Es pavisam vienkārši zinu, kas mani var sagaidīt. Es atkal satikšos krustcelēs pati ar sevi- strīdēšos, sūdzēšos, argumentēšu. Iespējams- ļaušu vaļu domām par padošanos, bēgšanu un bezspēku. Bet zinu- es tāpat kā Čērčils nekad, nekad, nekad nepadodos. Tikai tās sasodītās domas ir visnepatīkamākās- tās traucē, kož un maisās pa kājām. 
Tāpēc varbūt gribas nebūt vienam- vienam pret sevi.

pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

pašai savs Čandlers Bings

Es neesmu sen rakstījusi. Pēdējais bloga ieraksts manī laikam sēdēja ilgi. Varbūt tāpēc, ka tas man bija nedaudz kā nobeigums, kā izjūtu sakopojums, kā emociju kliedziens. Tagad esmu nedaudz nomierinājusies, ārā sāk parādīties rudens, un es pamazām sāku gatavoties jaunam dzīves posmam. Būt studentam, atkal sēdēt pie grāmatu kaudzes pēc 3 gadu ilgas pauzes? Jā, tas man būs kaut kas līdzīgs svaigi ceptai maizei pēc mūžīgas diētas.

Man visu laiku licies, ka man nepatīk rudens. Ka tas ir vispretīgākais gadalaiks, kas izraisa dusmas un saviebušos seju. Tā laikam tomēr nav. Vismaz tagad, kad nav vairs jāsoļo pa Jāņkalna trotuāru, jādirn skolas solā un jāsausina rokas ar tāfeles krītu. Tagad rudens ir vien kārtējā ceturtā daļa no gada, kad viss dabā mainās, un visi kaut ko steidz mainīt, nokārtot, uzspēt.
Esmu nedaudz lepna par sevi. Man likās, ka sēdēt netālu no cilvēka, kas agrāk bija skābekļa padevējs un veselā saprāta zaglis, būs ļoti neērti un nedaudz kaitinoši. Tikpat kaitinoši, kā redzēt viņa patieso dzīves mīlestību, kas mani necieš vien aiz, man tā domāt, skaudības pret to, ka mana dzīve izvērtās daudzreiz labāka. Patiesībā nebija nemaz tik traki. Ignorēt, tas ir tik vienkārši un veselībai draudzīgi. Vienalga, vai tu to dari aiz cieņas pret sevi, vai pieklājības pēc. Mani mazlietiņ fascinēja tas, kādi skatieni uz manu pusi tika veltīti. Nav vajadzības zināt, kādas domas ienāca šo personu prātā, redzot mani pavisam veselīgu, laimīgu un mierīgu. Bez liekas dramatizēšanas un ceremonialitātes izejot ārā no telpas. Kā saka, esmu izaugusi no tā laika, kad likās tik svarīgi izrādīt, cik liels upuris es esmu. Nav upuru, ja nav mirušo. 

Gribētos atrast man muļķi, kurā iemīlēties. Bez jebkādiem solījumiem un nopietniem mērķiem. Tādu mazu duraku, kurš neuztver dzīvi nopietni, un iemācīto to man. Ar kuru varētu runāt, runāt un runāt. Bet iemīlēties tā, ka nesāpētu domājot par šķiršanos, vai notikumu pēkšņu izmaiņu. Kaut vai uz vienu dienu tikai. Vai vienkāršu draugu- kā Čandleru Bingu.


Londona pagaidām nesauc atpakaļ, kas ir labi. Gribēju atpūsties no tās džungļiem un ļaužu pūļiem, tas ir izdevies.

sestdiena, 2013. gada 3. augusts

es tevi nīstu/ Paliec sveiks!

Es nespēju pat izteikt, izrādīt, cik ļoti lielas dusmas manī šobrīd mājo pret tevi. Katra mana šūniņa šobrīd pulsē un kliedz uz tevi, pat ja to nedzirdi. Kā es vēlos, kaut man pietiktu spēka, lai pagrieztos pret tevi, kad dzirdu tavu balsi sev ausī, lai paskatītos un vienkārši iešpļautu sejā- ne dabiski, bet vismaz ar skatienu.
Es ienīstu tevi tik ļoti, kā nekad neesmu jebko ienīdusi. Es ar visu šo, manī sakrāto un saglabāto, esmu spējīga tev nedomājot paiet garām un ignorēt. Tu man riebies. Es tevi nīstu un necienu.
Tu  man neesi tukša vieta, es pret tukšu vietu izturos pat ar lielāku cieņu. Tu esi puteklis manās skropstās, ko es notraušu, kad traucē. Tu esi raupja drupača, kas traucē man sēdēt. Ko es izsviežu un nepatīkami pastumju malā, kad tā man duras sānos.
Es tevī ienīstu tik ļoti, ka manī pat nav palikusi pieklājības zīme, kurai es sekotu aiz cieņas pret to, kas ir bijis.
Starp mums nav nekā. Vairs es neskatu pagātni, tagadni vai nākotni. Es tevi vairs pat nevēlos saistīt ar savu vārdu un dzīvi. Es tagad zinu, kas mani vedīs uz priekšu- mans naids pret tevi. Paldies par to.
Vienalga, kas paliktu manā prātā- es to visu nu ar varu izdzēsīšu un izmetīšu miskastē.
Es vairs nevēlos nedz tevi dzirdēt, nedz tevi redzēt.
Tu biji tik neizsakāmi liela daļa no maniem Ego, manas dzīves, manas struktūras-  ar šodienu es mācīšos dzīvot pasaulē, kur tu neeksistē un nepastāvi, tevis vienkārši NAV. Tu man esi tukša vieta, vienalga cik tas agresīvi skanētu.

Nekas nav bijis. Man vienalga. Mūsu nav. Esmu tikai es.
Tu man esi miris. Šīs ir manas ardievas.
Dzīvo, kaut citu dēļ. Es dzīvošu citu dēļ. Viss ir cauri.

Paliec sveiks.

trešdiena, 2013. gada 31. jūlijs

improvizēta saruna nr 2

 1. DAĻA

Mēs atkal sēžām blakus. Ir vēss vakars, vējš saldē manus plecus, es nedaudz raustos no aukstuma, kas man iziet caur kauliem. Turos. Es spēju izturēt jebko, ja vien viņš man ir blakus.

-Ja tu vien spētu atzīties, ka tev ir auksti. Netēlo, ka esi dzelzs sieviete.
-Kāpēc gan man būtu jātēlo, ka esmu sieviete? Man šķiet, ka tas ir acīmredzams. Jau sen.
-Es biju domājis to daļu no teikuma- dzelzs...
-Nē, tu nevari mani blietēt un pārmest to, kas es nevaru būt, ja tu netici. Cilvēks citos tiesā to, ko nevēlās citos redzēt.

Esmu nedaudz sabojājusi viņa omu. Liekas, ka aukstums nu skrien gan pa maniem kauliem, gan pa manu sirdi, gan starp mums.

-Tu esi tik sveša, tik ledus cieta... Kas ar tevi noticis? Vai tiešām es vainīgs pie tā?
-Varbūt. Es varētu tevi vainot un teikt, ka esi mani iesaldējis simtiem metru biezā aisbergā, kas nekūst. Un tagad tu centies kalties tam cauri kā sīks, bezpalīdzīgs elfs. Nesūdzies.
-Labi, pārmet man. Bet lūdzu ļaujies. Atļauj dzīvē sev otram piederēt. Ja ne ar prātu, tad ar sirdi. Ja ne ar labu gribu, tad vismaz aiz ziņkāres.

Ziņkāres? Kā gan tevī var rasties ziņkāre par to, ko otrs no tevis vēlas izveidot, ja tu tajā visā nesaredzi nākotni vai laimi taustāmu?

-Mēs varētu te sēdēt stundas un dienas, runāt par to, cik esmu auksta, cik ļoti pie tā visa esi vainīgs un zaudēt laiku, ko nevar sasmelt, nedz savervēt kā nomaldījušos aitu. Iespējams ir labāk laist vaļā to, kas starp mums un vienkārši dzīties pretī nākotnei?
-Tu domā tā- pavisam vienkārši? Tā iet katram uz savu pusi un ganīt aitas, kas vēl aplokā?
-Jā, jo mēs nekad tās sētas nesavienosim...

Es gribu klusēt. Nerunāt un neteikt neko, vien sāpīgi klausīties klusumā, raustīties no dzestrā gaisa, lūkoties dvašā.

-Tad ej pirmā.
-Bet es negribu vēl. Man patīk te sēdēt ar tevi, pat ja es zinu, ka tam nav jēgas.
-Kāda velna pēc? Es tevi nesaprotu. Un ko es te vispār daru?

Jā, ko tu vispār te dari?
Un tā mēs sēžām, vēl mazu, mazu brītiņu. Vien tad, kad es no rīta pamostos, man ir silti. Nav ne soliņa, ne viņa.

**
Raksta tapšanā NAV izmantotas reālas personas. Raksts NAV  balstīts uz patiesiem notikumiem.

sestdiena, 2013. gada 27. jūlijs

kārdinošā, grēcīgā maita

Reizi gadā dzimšanas diena un kā jau katru reizi-pilnīgi nekā īpaša. Patiesībā jau visu varu padarīt skaistu, pompozu un ārprātīgi milzīgu, bet mana vēlme šogad ir mazāka par Latvijas santīma monētu. Tam iemesla nav. Gudrāk jau būtu teikt- tam attaisnojuma nav. Es, ja godīgi, atceros vien savas bērnības dzimšanas dienas, kas bija vienkāršas, bet tajā pašā laikā līdz pēdējai minūtei izbaudāmas, atmiņā paliekošas un savā veidā īpašas. Tagad? Pēdējos gadus es jūtos nedaudz aizstumta no tā saviļņojuma un nepacietīgās gaidīšanas. Nezinu, kas ir mainījies. Varbūt taisnība tiem, kas saka, ka ar katru gadu šīs dienas nozīme paliek arvien mazāka.
Redz ka personai, kas labi zināja šo datumu, ar kuru tu agrāk dalījies visādos sīkumos un ik pa laikam smējies līdz vēdersāpēm, bet, galvenokārt, sauci par savu labāko draugu, nepietiek pieklājības tevi mutiski apsveikt. Lai gan variet mani saukt par "cilvēku, kas vaino citus lietās, ko dara pats", jo es izrīkojos tieši tāpat. Bet apzināti. Jo manī vienkārši nebija ne kripatiņas vēlēšanās izrādīt jelkādu pazīmi, ka man patiesībā ir mīksta sirds. Tagad es pieredzu to pašu, kaut gan man liekas, ka es izjūtu daudz lielāku aizvainojumu. Ai, lai jau paliek.

Būt mājās un būt ar ģimeni ir liels pārbaudījums. Ne tādēļ, ka vajadzīgs laiks, lai tu aprastu ar domu, ka tagad būsi šeit uz ilgāku laiku, bet gan tādēļ, ka tas viss uzdzen milzīgas skumjas. Es zinu, ka dzīvē vienmēr ir jāraugās uz lietām, kuras tev ir un pieder- taustāmas, jūtamas, redzamas. Zinu, ka nevajag meklēt tās, kuras sen aizgājušas, pazudušas un mainījušās. Man vienkārši ir bail no izmaiņām, ja es tām neesmu gatava. Varbūt visu šo laiku es domāju, ka tas, kas noticis, nemaz mani tik ļoti nav skāris, ka es esmu veiksmīgi pagājusi tam garām, aizslājusi kā lepns pāvs. Patiesībā es biju uzsējusi sev tumšu acs apsēju, lai redzu un jūtu mazāk. Mans emocionalitātes stabiņš ir visai mazs, tāpēc es sargāju sevi, lai nepārsistu tā apvalku, kad viss plūst uz manu pusi. Tagad, kad man beidzot ir laiks, lai aptvertu visu, kas notiek, es saprotu, ka patiesībā neesmu nekas vairāk kā maza, nožēlojama radība, kura mēģina būt stipra kā betona mūris, lai gan no tā spēka pāri nav palicis daudz. Reizēm man gribas nebūt tai personai, kas es esmu. Tagad, kad es beidzot esmu uz ceļa, kur vienmēr gribējies būt, man nav ne jausmas, vai es vēl aizvien neskumstu pēc vecajām, labajām dienām, it kā censtos sev iestāstīt, ka labāku nebūs. Tas ir tāds primitīvs pieņēmums, kas cilvēkus maldina, jo tu taču nevari izmest no galvas to, kas reiz tevi darīja laimīgu. Un zināt to, ka tas vairs nekad neatgriezīsies, ir briesmīgi. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka tev pašam ir tagad jāmeklē veids, lai atkal justu to pašu.

Man ir 22 gadi. Varbūt es šobrīd eju cauri visam šim vien tādēļ, ka neesmu sasniegusi to, ko vēlējos sasniegt šajā vecumā, Es gribu par daudz, un es gribu, lai visa pasaule gaida līdz ar mani,  tā ir mana slimība. Linda šodien teica "nav jau mums vairs tas vecums, kad varam sēdēt un dzert laivu būdās", un šis teikums manī sēž visu dienu. Kas tad ir mans vecums? Taisnība, varbūt ir laiks mest prom tamlīdzīgus ieradumus un šaustīt sevi par to, kas tu varētu būt. Šobrīd es atkal atgriežos pie vecā- sēžu līdz vēlai naktij un rakstu blogu, kaut rindas jau pilnas. Manī trūka izjūtu un iedvesmas, jā gan. Bet varbūt rindas ir pilnas, jo manī ieslēdzies šis pilnīgais autopilots, kad tu truli soļo cauri visam un vaino sevi, ka neesi spējīgs ņemt līdzi savu pagātni, kas tevi vajā kā rēgs. Es gribētu izdzēst tik daudzus personāžus, lai tie man nekad, nekad neriņķotu pa galvu nākotnē.

Ai, sasodīta dzīve, tu esi tik kārdinoša, tik grēcīga un tomēr tāda maita.

trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

necieni sevi? necienu tevi.

Nesaprotu, kāpēc gan tu esi tik liels muļķis un nesaproti, cik patiesi žēl man tevis reizēm paliek? Esmu dusmīga, vīlusies tevī, bet manī vairs nav ne kripatiņas vēlmes tev atkal mēģināt visu šo ieliet mutē, lai tu saprastu, kas manā galvā notiek.
Ir grūti zaudēt draugu tavā acu priekšā. Kad viņš slīd ārā no tavām rokām, lēnām, kā smiltis caur pirkstiem; tek, kā ūdens no apgāztas pudeles. Un tas viss vien dēļ kāda nevaldāmi greizsirdīga un nelaimīga cilvēka, kurš tur to tavu draugu pie savas saites un nelaiž vaļīgi it nemaz.
Varbūt es esmu sevī iedresējusi šo muļķību laist vaļā, lai tas ūdens tek, lai tā smilts birst, kad gribas saspiest plaukstu, jo tā jau ir bijis, tas notika vienreiz, gan ar kādu citu. Bet tad, kad viss bija beidzies, nekas nebija labojams. Es vienkārši pagriezos un vieglītēm aizsoļoju garām. Neko neteikdama, nesmilkstēdama, vien vieglītēm nopūtos un vīlusies nogrozīju galvu.

Esmu savādāks cilvēks. Es redzu, kas ir nemaināmas un paliekošas vērtības man apkārt. Es nespētu nodot un atstumt kādu, ja mana dzīve mainītos, un man sava uzmanība būtu žēlsirdīgi jādala. Esmu dāsna, mani draugi ir mans zelts. Jo dzīve tev vienmēr paspēs pasniegt jaunas lietas, jaunas personas un vēl neizjustus brīžus. Galvenais ir tas, vai tev blakus vēl būs kāds, ar ko tajā visā dalīties? Tu vari cirst visu veco nost,  kā krūmus no sausa grāvja, un dedzināt to visu kopā, bet nekad neaizmirsti, ka starp tiem zariem vēl var slēpties kāds zaļums, kāds iesakņojies krūms, kas audzis turpat, starp to izžuvušo nomali. 
Manī mājo tāds spītīgs lepnums, kuru es laikam nelaidīšu vaļā. Es spētu vien to nedaudz atslābināt kā stīvu muskuli, lai tas tik ļoti netraucētu man kustēties, lai gan tas nelaiž to stīvumu vaļā. Neesmu es dusmīga, neesmu es naida pilna, manī vienkārši mājo vilšanās tevī, jo es domāju, ka esmu tavs draugs, kurš neko ļaunu nav nodarījis. Bet, kā izrādās, patiesības sagremošana citiem sagādā ilgstošas vēdergraizes, no kā veidojas imunitāte pret tiem, kas to iebāzuši mutē. 
Es varu cienīt cilvēku vien līdz brīdim, kad viņš vairs neciena pats sevi. 

pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

young and beautiful

Es laikam tā arī nekad netiku runājusi par filmu "The Great Gatsby". Pēc filmas man bija tik savāda sajūta, it kā es nedaudz, nedaudz saprastu, kā tas nabaga Misters Gatsbijs jutās. Nē, es neesmu lasījusi grāmatu, kas ir ļoti slikti. Pirmajiem ir jābūt burtiem un tad ekranizējumam. Tagad jau vienalga.

Mīlestībai ir nepārprotami apskaužama vara. Tā paņem tevi, gadus var grauzt un dīrāt, līdz tevi nogalina. Tam nav nozīmes, vai tas notiek, nedod Dievs, burtiski, vai vienkārši iekšēji, dziļi, dziļi tevī. Tas tavs nesasniedzamais personāžs, kuru gribas sev piesavināties, nedalīties ar nevienu. Gribas, lai viņš tev klausa uz vārda, dara visu, ko liec, bet pretī dodot visu, kas tev ir, pat ja tas nav nekas. Un tad, kad beigu beigās no tevis nav jēgas, tu gaidi līdz pēdējai sekundei, kļūdams par pliku muļķi, kurš ir atstāts piemānīts un nenovērtēts. Tas nav stāsts iz manas dzīves, bet sajūtas- tās visas ir vienādas. Pietiek vien ar reizēm divām, kad tu jau vairs mīlestībai netici. Nē, tici gan, bet negribi vairs tajā iesaistīties. Tā ir kļuvusi par sliktu spēli, kurā tu vienmēr zaudē vai pabeidz pēdējais.
Es jau vairākas reizes esmu sūdzējusies, cik ļoti man ir bail beigt šo spēli pēdējai un vienai. Manā dzīvē ir bijusi virkne notikumu, kas mani stumj aizvien tālāk no vēlmes būt ar kādu un uzticēties, vai vismaz, jā, ticēt, vienalga, cik vārdi skan nepatiesi vai patiesi. Nevis tādēļ, ka negribas atkal vilties, bet gan tādēļ, ka es esmu pārāk vāja un izvēlīga. Man nepatīk cīnīties pret argumentiem, kas priekšā saka, cik nepareiza ir mana izvēle. Es nemāku sev iestāstīt, ka tas ir kārtējais mēģinājums izglābties no atbildības un vēlmes samierināties ar iepriekšējiem zaudējumiem.

Jā, es nemāku samierināties, esmu to pamanījusi, Es tāpat kā Gatsbijs grābstos pa pagātni un cenšos no tās kaut ko atvilkt atpakaļ. Kā suns meklēju vecos kaulus pagalmā, kaut gan tiem jau sen garša nav jūtama. 
Ar katru reizi es gribu mazāk un mazāk līdzināties Gatsbijam un man sanāk. Ir daudz lietas, ko esmu sev piedevusi un aizmirsusi. Jo visgrūtāk ir samierināties pašam ar sevi. Visgrūtāk ir pateikt sev, ka atpakaļceļa nav.

Es vairs neatceros, cik patīkama ir tā sajūta, kad tu no visas sirds iemīlies. Kad ļimst ceļi un sirds sitas straujāk. Kad uz zemes esi tikai tu un vēl viens vienīgs.
 Neesmu es sūdīgs materiāls, es pati esmu savs ienaidnieks.


sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

kurla un akla

Es esmu no Latvijas. Tās ir manas mājas. Katru reizi, kad lidmašīna lēni laiž riņķus pār Baltijas jūrai, es jūtu, kā jūras smiltis kutina manas pēdas, kā uzmetas zosāda no viegla vēja, kā jūras ūdens sitas gar manu krūškurvi. Es domās jau esmu Alūksnē, kur ielas ir klusas, tukšas, bet ir miers un man paliek tik labi no sajūtas, ka apkārt nav neviena svešinieka, kas uzrunātu citā valodā. Es domāju par to, ka varu sēdēt uz trotuāra apmales, izstiept kājas un saraut tās, kad vien ir vajadzība. Tā vienkārši pavadīt dienu, aizbēgot no stresa, burzmas un steigas. Kur diena ir tik aizņemta, cik vēlies, un nakts ir tik gara, cik vajadzīgs.
Tas nav pat izstāstāms, cik ļoti man kauns par cilvēkiem, kuri neskatās uz māju pusi un nedomā ne uz to pusi kā es. Kuriem mājas ir svešas, aizmirstas kā sen nevalkāts krekls skapī. Vēl jo vairāk, man dusmas lasīt vārdus, kādos viņi mājas sauc.
Lai gan mēs tur, prom, esam simtiem, tūkstošiem indivīdu ar raibām, dažādām un atšķirīgām domām, es negribu būt iemesta tai pūlī, kas noķengā Latviju. Es neesmu viena no viņiem. Man tālumā ir labi, man iet ļoti, ļoti labi, bet es vienmēr nēsāšu savas mājas sev līdzi. Dziļi dziļi sirdī, kā kabatās iebāztu mīļu zīmīti, kas burzīta un ķēpāta itin ilgi.

Gribētos man aizliegt sev domāt par to, kas šodien notika. Cik ātri tas mani uzķēra no miega. Nevis tādēļ, ka tas bija kas šausmīgs un neciešami riebīgs, bet gan to sajūtu pēc, kas manī radās. Tāds neliels pārsteigums, bet tikpat liels saviļņojums. Un te nu es esmu, tuvāk piedošanai, tālāk sevis izlemtajam aukstumam un vienaldzībai.
Man būtu sevi jāmāca. Tā, kā es nedomājot līdzi, reizēm daru ar citiem. Pavisam vienkārši nosēdināt sevi pretim, paskatīties uz savu seju un to, ko tā aiz tā smīna slēpj. Varbūt iepliķēt, uzsist pa vaigu un nopietni pateikt to, ko vajag darīt. Bet es sevī neklausos. Kurla, akla skuķene, kuru es redzu cauri savai sievišķībai un nopietnībai.
Kas to lai zina, kad es beidzot no šī tikšu vaļā. Izgrieztu šo kā nejēdzīgu komiksu, ar visiem vārdiem, žestiem un personām. Sastampātu un izmestu.

Es gribu, es gribu, es gribu.

svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

prāta miers

Latvijā Dziesmu un Deju svētki. Pilnīgi vienalga par Deju svētku daļu, jo mani tas patiešām neinteresē. Dziesmu svētki man ļoti, ļoti patīk. Bet es nespēju klausīties Pērkons Saule Daugava. Ir sāpīgi. Tam ir viens iemesls, kas man saistīsies ar to visu atlikušo mūžu. Lai gan tik un tā manas ausis vienmēr domās sameklē šo dziesmu, kad dzirdams koris.
Mani fascinē, cik ātri es spēju pateikt sev nē, ja runa iet par ko tādu, ko ļoti, ļoti gribējies pēdējā laikā. Manā galvā jau tika izspēlēti simtiem scenāriju par to, kā būtu, ja būtu, varbūt būs. Un šeku reku, es ar vienu rokas vilcienu aizmetu domu par jebkādu mēģinājumu. Ir lietas, kurām nav lemts piepildīties, un dzīve visu izspēlēs tā, ka tu, iespējams, to pamanīsi vien pēc laika. Tad, kad viss aiz tavas muguras, lai gan priekšnojautas pārņemts, ņēma un saira pats no sevis. Sanāca, ka kāds visu, tevis gribēto, nocēla un savāca pirms tu spēji ierunāties.
Dažas minūtes es pat nobrīnījos par to, cik esmu mierīga un vienaldzīga pret to visu. Ka es šo situāciju noriju kā malku ūdens, kas neiestrēgst kaklā vai nedod rūgtu pēcgaršu. Iespējams, ka man tas viss iepriekš bija pamatīga varbūtība, ko es bailīgi stūmu uz fakta pusi, līdz šodien man beidzot, beidzot šis neapstrīdamais fakts tika apstiprināts. Tas saucās prāta miers.

Nav tā, ka es braucu prom pavisam, bet nedaudz skumīgi šķirties no Londonas uz mazliet ilgāku laiku. Bet tad atkal nāk smiekli par to, cik ļoti es negribēju atpakaļ, kad pavadīju brīvdienas Latvijā. Cilvēks ir neapmierināta būtne, kurai netīk ne auksts, ne karsts, bet remdenu neviens negrib. Mēs mētājamies pa abām pusēm kā labpatīk, kā sanāk, kā iekārtojas. 
Bet viss ir sasodīti labi, un es jūtu, ka viss patiesi aizraujošais vēl uz mani uzmācīgi lūr.

svētdiena, 2013. gada 30. jūnijs

darītājs, nevis runātājs

Tagad manī mājo tāda svētlaime un miers. Esmu uzveikusi visus savus iekšējos dēmonus un maitas, kas man neļāva sēdēt uz vietas un vienkārši paciesties. Esmu bijusi mājās, atpūtusies, laimīgi apzinājusies, cik ļoti savādāku dzīvi es drīz uzsākšu. Un nav labākas sajūtas uz pasaules kā šī.

Dīvaini būt mājās. Lai gan es tīksminājos par brīvības izjūtu un klusumu, un svaigo gaisu, ar katru reizi es jūtos aizvien svešāka un svešāka. Mana dzīve tur ir apstājusies nedaudz, ir grūti izsekot līdzi visam tam, kas notiek. Reiz pat kļuva vienmuļi, jo nebija ne jausmas, par ko citi runā. Kaut gan nav jau lielas nozīmes tam, cik liels muļķis es sev šķitu. Nozīme bija tam, cik liela garlaicība mani apņēma katru reizi, kad es kaut nedaudz centos iesaistīties. Vēlmes apjoms bija mazāks par atomu.
Varbūt taisnība tam, ka tu ar laiku ieaudz vidē, kurā peries kā zivs dūņās. Varbūt es patiesi esmu paslēpusies zem tiem visiem slāņiem, kas mani apņem, dzīvojot citur. Lai gan es zinu, ka es vēl aizvien esmu tā pati Jolanta, ja mani pareizi atver.

Es gan paspēju aizdomāties par to, ka no padomju laikiem mums netikt vaļā vel ilgi un dikti. It īpaši viegli tas tev ienāk prātā brīdī, kad tu ar tādu ikarusu kraties pa zemes ceļiem uz 20 km/h, lai tiktu uz pilsētu, kas ir pusstundas braucienā pa šoseju. Un tajā transportlīdzeklī kāpj vīri īsās, krāsainās maikās, kuriem  noauguši deguni, sasvīdusi piere un neveiksmīgs iedegums. Vai tad, kad priekšā sēž meitenes puķainās jakās, speķainiem matiem un pavisam jiftīgu tualetes ūdeni. Es reiz domāju, ka tā tam jābūt mūžīgi, ka tas manā dzīvē vienmēr būs ikdiena. Tikai tagad es zinu, ka šis viss vien būs man atgādinājums par to, kā bija agrāk.
Lai gan izklausās tā , it kā es censtos atraust to kā gruzi no biksēm, man šī vecā ikdiena liekas vilinoša, par ārkārtīgi pievilcīga. Jo nekur nav tā, kā mājās.

Nedrīkst sevi slavēt, un es to nemaz netaisos darīt. Esmu vienmēr nievājusi tos gurķus, kuri kā pāvi slāj pa pasauli un visiem grūž virsū to, kas varbūt pat nav sasniegts godīgā ceļā, bet vismaz ir ievērības cienīgs. Zīmuļi, kuriem neko citu nevajag kā vien apkārtējo pielūgsmi vai skaudīgus komentārus. Jo cilvēks tā ieradis.
Bet man būtu iemesls. Es varētu sevi tā nolikt blakus jēdzienam "darītājs, nevis runātājs". Vairāk neko nevajag skaidrot, viss pārējais nostāsies savās vietās ar laiku.


otrdiena, 2013. gada 11. jūnijs

āksts

Atvadīties no vecās pasaules un ieiet jaunā nav tik viegli kā notraukt putekļus no sen necilātas lādes, kuru tagad gribas atvērt. Un tad, kad beidzot esi bijis pietiekoši veiksmīgs, lai iesāktu to, ko no paša sākuma esi vēlējies, gribas nedaudz iepauzēt un apdomāt, cik grūti tas ir nācis, bet ka tu neesi padevies, aizmirsis un novērsies.
Ļoti gribu braukt mājās un pavadīt tur daļu vasaras. Aizmirst stresu, vienmuļos rītos un uztraukumu par to, cik produktīvi tiks pavadīta darba diena. Man gribas vienkārši apsēsties un šūpot kājas, neplānot dienas notikumus, satikties ar mūžību neredzētiem cilvēkiem un brīnīties, cik ilgs laiks ir pagājis, cik ļoti viņi nelīdzinās tiem, kurus es reiz zināju. Varētu pat teikt, ka esmu mazliet nogurusi no Londonas.
Un tomēr es esmu izlēmusi, ka šī būs mana vieta, mana pasaule, manas mājas. Esmu aizmetusi jebkādas šaubas par to, ka man vajadzētu atgriezties uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Pēdējos 3 gadus es ilgi šaubījos par savu lēmumu, taču tagad es zinu, ka nav labākas vietas priekš manis, un es jūtos laimes pilna. Reizēm cilvēkiem vajag stāvēt, kur tie stāvējuši, šaubīties un būt nelaimīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesībā tā ir vieta, kas tevi dara laimīgu vien tāpat. Šis rūgtums ir vien nepareizi lēmumi un vēlme pēc noteiktības. Es pati sev apkārt biju uzbūvējusi žogu, no kurienes nebija izejas, jo man tā pašai likās. Tagad, kad es ar spītību un gribasspēku esmu izlauzusies, man ir vieglāk, priecīgāk.
Visu var, ja nesēž uz vietas. Visu var, ja naudu neliek pirmajā vietā. Visu var, ja atsit no sevis slinkumu un šaubas par to, ko tu spēj.
Es atceros, ka pamatskolas laikā mums bija ļoti pretīga vēstures skolotāja, kuras uzvārdu es gan neminēšu, lai nesagaidītu jēlus skatienus, kad aizbraukšu mājās. Viņa bija nožēlojama, vienmēr neapmierināta ar pastāvošo iekārtu vai cilvēkiem viņai apkārt. Reiz šī persona mums teica: "Tikai 5 no jums visiem būs kaut cik veiksmīgi un ko sasniegs dzīvē; pārējie no jums būs nožēlojami neveiksminieki- sētnieki, gateršņiki un tamlīdzīga aroda īpašnieki". Tajā laikā es biju cits cilvēks, kuram neinteresēja it nekas; vienaldzīga un sevī apmaldījusies meitene. Lai gan šo es atceros visai skaidri.
Šobrīd es nespēju sagaidīt, kad, iespējams, kādreiz varēšu paskatīties šai personai acīs un pateikt, cik ļoti viņa kļūdījās. Jo nevar tā pliki un indīgi kāpelēt pa citu galvām, ja tu pats neesi apmierināts ar savu nožēlojamo dzīvi un neveiksmīgo iznākumu. Varbūt es tagad izklausos skarba, bet tā vienkārši ir dzīve, kura tev atdos visu, ko esi pelnījis, ja nelēkāsi kā āksts, kurš, izlikdamies varens, beigu beigās vienkārši paliks par ākstu uz mūžiem.

pirmdiena, 2013. gada 3. jūnijs

pēc 36 mēnešiem tas atnāca pie manis

Ja tev nav nekādu plānu, noteiktu mērķu vai izteiktu vēlmju ko sasniegt, ko darīt, kam piederēt, dzīve ir daudz vienkāršāka. Es arī reizēm gribētu, tāpat vien, neko nevēlēties uz katru dienu vienkārši beigt ar domu, ka viss ir vienalga. Vienalga tas, cik labi/slikti būs rītdien, vai to, cik ātri paies tā nākamā diena. Bet man tā nav un nekad nebūs. Pat ja ir tā, kā uz doto brīdi, kad mani nervi vairs netur to spriedzi un neziņu, kurai drīz jau pienāks gals.
To, ka dzīvē pienāks brīži, kad tev ir sniegtas divas izvēles, zina visi. Un tas, ka šis abas izvēles ir vilinošas, ilgi gaidītas, bet abām ir tik daudz mīnusu , cik plusu. Un abas ir tik spiedīgi traucējošas... Kā piespīlētas bikses, kurās nav ērti, jo uz katra soļa šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpat es arī tagad esmu starp šīm abām lietām, šīm abām izvēlēm, kurām nav ne kādas loģikas izjūtas.
**
 šodien, 2 nedēļas vēlāk
**

 Es tomēr neesmu izvēlīgs skuķis, kuram vajag labumus un lietas un naudu, un brīnumainus dārgumus uz paplātes. Man vienkārši vajag apziņu, ka es daru pareizi un būšu laimīga ne vien uz dotu, noteiktu brīdi, bet gan tā, pavisam, pat pēc gadiem desmit un sešdesmit, ja vien man būs ļauts tik ilgi dzīvot.
Tagad es zinu, ka viena vienīgā lieta, ko tik ļoti vēlējos, ir beidzot mana! Mana, mana, mana! Es esmu aizstaigājusi tik tālu, lai beidzot varētu būt tur, kur gribējās, darīšu to, ko vēlējos, būšu tas, par ko lūgts un sapņots. 
Nezinu, vai jūtos lepna, laimes pilna, vai vienkārši atvieglota. Nē, manī nebija uzpūtīgas pārliecības par sevi, manī visdrīzāk bija sāļas šaubas un bailes no neveiksmes, kura būtu mani piemeklējusi jau kārtējo reizi. Un es zinu, kura dēļ, izņemot pašai sevi, protams, es šo visu darīju. Jo es apsolīju. No visas sirds.

Lai gan šim visam ir tāda melna pieskaņa, kas saucas grūtības un vienmuļa cīņa. Tas nebūs vis vienkāršs lēciens pāri barjerai vai lapas pāršķiršana. Lai gan man patīk, ka cilvēki to vien dara kā atkārto, ka šis nebūs vien izklaides brauciens un būs grūti, grūti, grūti. Un es kārtējo reizi pierādīšu, ka visu var, ja vien pietiek spēka cīnīties pašam ar sevi.


sestdiena, 2013. gada 18. maijs

izskaidrojot, analizējot sevi, izmaiņas un laika periodus

Šodien beidzot izdarīju to, ko sen jau gribēju. Tiku vaļā no saviem pašiem pirmajiem, vecajiem, 2010. gada ierakstiem, kurus man bija tāds neliels kauns te atstāt. Lasīju, lasīju un neticēju, ka tā esmu es. Tā pati persona, kas sēž šeit tagad un raksta tajā pašā lapelē, kur tagad. Pilnīgs pretstats tam, kas esmu tagad. Galīgi cits cilvēks.
Es izklausījos tik maza, glupa un saputrojusies savos patiesības meklējumos. Katrā teikumā bija tik daudz izlikšanās un melu, centienu būt kam citam un izklausīties aukstai, neiejūtīgai, vienaldzīgai. Un tad tāds pilnīgs lēciens pāri barjerām, pavisam jaunā pasaulē iekšā. Kaut kas ar mani notika. Un cik daudz man sanāk atsaukt atmiņā notikumus 3 gadus atpakaļ, es mācēšu sev izskaidrot, kas īsti mani izmainīja un lika iekāpt citās kurpēs.
Man nevajag daudz rakņāties kabatās, lai atrastu atbildes uz jautājumiem par to, kas es biju, kad šo visu iesāku. Kam es rakstīju, par ko es domāju, ko es vēlējos. Man vajadzēja tik nedaudz laiku, lai atrastu savu balsi, lai panāktu, ka šis blogs iegūst pastāvīgu raksturu un sev raksturīgu nokrāsu. 
Man nepārņēma bailes vai skumjas, kad es visus vecos, nejēdzīgos ierakstus vienkārši izdzēsu. Lai gan tie man stāv noglabāti- kā noderīgs atgādinājums tam, cik viegli man bija izlikties par to, kas es patiesībā nebiju. Aktrise.

Ir bezgala interesanti šādā veidā noskatīties uz to, cik ļoti atsevišķas personas un notikumi tevi spēj izmanīt un likt izmest visu, kas tev pārkrauts pāri, lai vieglāk elpot un iet. Un mani fascinē tas, kā gan es agrāk mētājos savās izjūtās, emocijās un pārliecinātībā. Man šķita, ka es pastāvīgi zinu, ko jūtu un vēlos, lai gan tagad man ir skaidrs, ka es nezināju un tieši tādēļ es pieļāvu muļķīgu kļūdu. Kaut gan viens  no vecajiem rakstiem mani pārliecināja, ka es laikam jau jutu, ka kaut ko daru nepareizi:
"Nav ko rakņāties pagātnē, tā visu sagandē un nosit dzīves tempu". Bet es biju izlēmusi pa savam. Stiprā, gudrā Jolanta izlēma darīt to, par ko nosodoši groza galvu tagad.

Tur jau tas āķis. Mēs reizēm lemjam par labu kam tādam, kas sagandē ierasto ritmu. Kad liekas, ka esi stiprs un spēsi mainīt visu ar vienu sarunu, vienu domu, vienu kustību. Vēl aizvien nesaprotu, kur es ņēmu visas tās maskas, lai slēptu savu vājumu brīdī, kad vairs neko nevarēja mainīt.
Varbūt tāpēc es arī esmu laimīga, ka man nav jāredz neviens no tiem, kuri šīs maskas skatīja katru dienu. Jo pārsteidzoši būtu tas, ka viņi tās vairs nemanītu uz manas sejas. Laikam jau tos 3 gadus atpakaļ es salasīju tās labākās, sametināju tās kopā un uzmaucu to vienu, kas man tagad guļ uz sejas, lai neviens neredz to, kādas rētas slēpjas man uz patiesās sejas. Un to, cik izteikti esmu izjutusi katru lietu, kas mani, šķietami, agrāk nemaz neinteresēja.
Saka, ka pēc kara visi ir gudri. Protams. Es zinu, ko es darīju nepareizi, vien tagad. Un man vienalga, cik daudzi man šo sacīs, jo galvenais ir tas, ka es tai muļķei esmu piedevusi.

Ir viens "bet", kas argumentē manu pārliecību, ka šī Jolanta, kas 3 gadus atpakaļ bija kāds cits, kā man patīk sacīt, tomēr bija daudz gudrāka par to Jolantu, kuras spoguļattēlu es skatīju katru dienu, būdama 15-16 gadus veca. Ne tādēļ, ka tā Jolanta bija vecāka. Tāpēc, ka šī Jolanta vismaz izmantoja savu spēku un gudrību, lai mainītu notikumus un meklētu savu prieku lietās, kuras vēlējās. Viņa nebija muļķe, kas meklēja veidus, lai sadzīvotu ar nelaimi un meklētu jēgu lietās un cilvēkos, kas bija bezjēdzīgi. 

Tā lūk. Tā es analizēju sevi. 

otrdiena, 2013. gada 14. maijs

kur tu biji, kad tevi vajadzēja?


Ārā ir nožēlojams laiks. Tik ļoti, ka nevienu cilvēku uz ielas neredzi, jo vien pēdējais muļķis spertu soli pāri mājas slieksnim. Un gaudo vējš. Omulīgi būt mājās. Tik ļoti man patīk šāds laiks...

Piedot un aizmirst. Tas nav kā nospiest slēdzi un nekad tam atkal nepieskarties. Tas ir kaut kas mūžīgi ejošs, vienmēr procesā un nekad neguļošs. Pilnīgas muļķības, ja tev kāds saka, ka aizmirst var vienmēr- lai arī kas būtu pateikts vai izdarīts. To var sacīt vien tas, kuram visvairāk šī piedošana ir un bija vajadzīga.
Pagātne ir klusa maita, kas ceļas katru reizi, kad tu uz pirkstgaliem nosoļo tai garām. Piedošana neko nemaina, tā nepadarīs tās miegu saldāku vai dziļāku. Tā ir tur un gaida, kad atkal celties, lai katra tava ādas šūniņa nodrebētu.

Katru reizi, kad es atceros to, ko šis cilvēks man nodarījis, es pieveru acis un dziļi ieelpoju trīs reizes. Ne tādēļ, lai pārietu dusmas, bet gan tādēļ, ka negribu vairs sevi žēlot un likt manīt, ka man vēl aizvien šis pāridarījums sūrst. Ir pagājuši vairāki gadi, paies vēl vairāki, bet mana pagātne to visu vēl aizvien cieši turēs saspiestu ķepās, nekad nelaidīs vaļā. Galvenais ir tas, ka tagad es stāvu viena, stipra un bez jebkādas vajadzības kādam mani stabilizēt; es pati protu turēt savu zodu virs ūdens.
Tomēr tas jau tas, kas sūrst. Ka man nebija tā, kas mani tur, lai gan tik ļoti gribējās. 

Nezinu, cik daudzi grib, lai man iet labi. Varbūt vien desmits. Un pat ar to man ir palaimējies, jo ģimene nav no mazākajām.
Kaut gan vienalga, cik daudzi man vēl sliktu, vai saspiestām rokām kā mūki lūdz, lai mani sagaida kārtējā neveiksme un vilšanās. Lai cik daudz šķēršļus tie uz mana ceļa nemestu, es to pacelšu un aizmetīšu, tam pārkāpšu, to ignorēšu. Esmu jau teikusi, ka man nevienam nav nekas jāpierāda kā vien sev, lai gan zinot, cik daudz riebīgu un egoistisku patmīļu man nemanāmi bijuši blakus, gribas skaļi izrādīt to, cik tālu esmu gatava iet un cik augstu esmu gatava rāpties. Nekas nav indīgāks par tava paša laimi tavu nelabvēļu acīs. Lai tā dedzina to mēles, lai kož to acis.

sestdiena, 2013. gada 11. maijs

blind

Skotija un tās cilvēki. Pasakaini skaista daļa Anglijas, kur tu jūties tik spoži tīrs, tik inteliģents un kulturāls. Un viss, kas apkārt, ir tik mierīgs, atvērts un rokas stiepienā sasniedzams. Kur kaut katru mīļu dienu tu vari uzrāpties augsta kalna galotnē, kur tev pie kājām, šķiet, ir jebkurš. Visi tie, kas nievā, tie kas mīl, tie kas skumst pēc tevis. Tie, kas nīst, jo ir vienalga- tu esi tik tālu.

Mans blogs ir bijis tikpat kluss, cik manas domas dziļi, dziļi manā galvā. Esmu reizē priecīga, reizē satraukti nelaimīga. Sakņupis muļķis, tā es gribētu sevi saukt.

Iemīlēties ir tik ārkārtīgi viegli. Tas kā viegla putekļu čupiņa var tev uzkrist uz pleciem, nemanot. Tad, kad šķiet, ka šī ir vien kārtējā apsēstība, vēlme izraut sevi no vientulības un neveiksmes. Un tomēr ne. Esi tu samīlējies tik stipri, ka sapņos vien rādās tā otra cilvēka seja un aicinājums pievienoties, nostāties blakus, iet uz priekšu, dalīties. Bet tad sekunžu laikā realitāte sit tik stipri, ka atkal jāmostas, jāatdalās no vēlamā-neiespējamā.
Tas tā, sapnis pēc sapņa. Cik reižu gan tā nav bijis? Tas, ka tu redzi ko patiesi gribi, bet kam nav nekādas vērtības. Kaut gan man šiem sapņiem ir tik liela vērtība, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu būt ar to vienu, to kādu, kurā esmu pārāk ilgi ieskatījusies.

Kad runā, ka ar kādu būt ir grūti, es nevaru nepiekrist, jo tā ir. Kopt un glabāt otru kā savu, tas nav viegli, patiesi. Taču vienam pašam ir grūti tikpat. Jo vienīgais, ko tu vari kopt un glabāt ir cerība, vēlme un tie paši nolādētie sapņi, kas nekad nekļūst taustāmi un skaidri. 

Bet es jau esmu tipiska mele, ja runa ir par manām jūtām. Nē, nē, es nebūšu iemīlējusies kādā, ja tu man jautāsi, ak jēl, kas par neprātu. Ne jau tādēļ, ka es no tā kaunētos, bet gan tādēļ, ka tas ir nevajadzīgs vājums, par kuru nevienam nevajag zināt. Es varētu tagad dziļi jo dziļi rakties sevī iekšā un vārds pa vārdam izklāstīt, kāpēc es tā saku, bet negribu. Jo mana sirds ir lauzta tik daudz reižu, ka man jau tas nešķiet svarīgi. Tur jau tas suns aprakts. Mīlestība padara tevi pliku, bet kuram gan kailam tīk cilvēkos iet?


trešdiena, 2013. gada 24. aprīlis

Himalaju galotnē mans karogs uzsprausts


Reizēm man šķiet, ka es ko daru nepareizi. Un ka es neiederos tajā lielajā bedrē, kas pilna ar cilvēkiem, kura atrodos šobrīd. Es bēgu no viņiem, vismaz cenšos.
Esmu sākusi tā pamatīgi sparoties pretī tam, kur esmu tagad. Jo man acu priekšā ir nolikts kas tāds, ko tik ļoti gribas iegūt, bet tad, kad liekas, ka jau notverts, tas slīd man ārā, caur pirkstu spraugām, ārā no manām sasvīdušajām plaukstām. Jo es pārlieku daudz domāju par to, uzmetu cerības uz paša augstākā plauktā un domāju, ka viss nu nāks viegli, jo es pietiekoši ilgi biju gaidījusi. Tāpēc jau es rakstīju, ka man pat gribētu padoties un dzīvot tādu dzīvi, kurā nav ne smakas no sajūsmas un tās bohēmiskās noskaņas. Kurā neviena diena nav ne tuvu tam, ko var saukt par vēlmju piepildījumu.
Bet es tā nevaru. Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ir nospraudis mērķi visaugstākajā kalnā, bet tā vietā, lai par to atcerētos vien tad, kad uzpūš stiprāks, aukstāks vējš no tā galotnes, es nemitīgi to vēroju caur tālskati, lai tas spīd man acīs un urbjas manā prātā, lai es ne dienu neaizmirstu, kas man jādara tālāk.
Tāpēc es pēdējās dienas neeju roku rokā ar veselo saprātu, jo viss, kas šobrīd notiek apkārt man, ir viena liela putra, kur katra diena vien atšķiras ar nosaukumu un datumu, bet kurā nekad neatrodu ko tādu, kas mani aizrautu. Es mēģinu rauties iekšā nākotnē un rītdienā, kur katru brīdi viss var mainīties uz grādiem 180.
Es nemēdzu padoties tik viegli. Vienīgi tad, kad man deguna priekšā aizcērt durvis un uzliek tām piecas atslēgas un pieslien priekšā desmitiem vārtu. Tikai tad es padodos, bet līdz brīdim, kad es redzu, ka šīm durvīm ir jau atkal vieglāk piekļūt.
Man nav ne jausmas, kurš tik ļoti nevēlas, lai man ietu labāk, nekā agrāk. Ar katru reizi, kad kaut kas mainās uz labu, kas cits mani sagrauj.Varu teikt vienīgi to, ka ne jau vājums mani var apturēt. Apnikums mani vari sagraut, tas tiesa.

Es nespēju jums vārdos izklāstīt, cik briesmīga ir šī sajūta, kad lieta, ko tu esi vēlējies pēdējos 7 gadus, ir gandrīz pie tavām kājām, bet tu vēl nedrīksti to celt augšā, līdz tev atļaus. Un zinot, ka šī atļauju var tikpat labi neizskanēt... Tas ir tā, it kā simtiem skudriņu skraidītu tava krūškurvja iekšienē, un tu tās nespēj apturēt.

Man tik ļoti gribas atpūsties no šīs neziņas.