atver logu!

Es atstāju logu vaļā, ir puskrēsla, ārā līst kā Pastardienā, visa mana istaba smaržo pēc pavasara. Palodze salijusi, bet man vienalga, tas viss piederas pie lietas. Arī tu varētu atstāt logu puspavērtu un ļaut, lai līst. Manā skatījumā, šādās dienās nav nekā skaistāka par lāsēm noraudātu logu. Tad, kad lielākās lēnītēm tek lejup, paķerdamas citas. Es varētu visu dienu tās vērot.
Mēs varētu apsēsties viens otram pretī un runāt, runāt, runāt. Stāstīt lietas, nelietas, dienas, nedienas. Es teiktu, ka ļoti priecājos tevi redzēt, un tu man atzītos, ka sen nav tā pļāpāts. Mēs šķirstītu vecas bildes, tu man parādītu vecu, vecu zīmīti, ko reiz tev sūtīju; atcerētos mēs, kā tā ceļoja no viena sola uz otru. Tu man atzītos, ka biji samīlējusies taja garmaitainajā zēnā, kurš tagad tos apcirpis īsus un neglītus. Es tev stāstītu par to, cik simpātisks tavs brālis man šķita, kaut viņam sen jau divi bērni pamatskolas vecumā. Mēs kaunētos par to, ka apsmējām to nabaga vecenīti, kura katru rītu ar līku muguru stiepa iepirkumu maisus, vai interneta džunglājā meklētu plastmasa konfekšu kastīti, kuras krāsainie akmentiņi kusa uz mēles. Es tevi aizvilktu uz asfaltēta ceļa, uzzīmētu ar baltu krītu klasītes, un liktu tev lekt, līdz no smiekliem mēs reibtu daudz vairāk, nekā no izdzertā vīna. Un  tad, vakarā, tu man iedotu vecu, ieplaisājušu kaseti, kurā iegaudoti pašu rakstīti dzejoļi vai ierunāti nepieklājīgi vārdi. Mans bērnības draugs, mans vecais draugs, tu esi vienā vai otrā manā dzīves pieturpunktā, bet tu esi tur, kur esi. Un vienalga, cik ļoti es centīšos naktī žmiegt acis ciet, tas laiks nenāks, nenāks atpakaļ. 
Apsēdos un rakstīju. Teikumu pēc teikuma. Izklāstīju pēdejos septiņus dzīves gadus. Solīti pa solītim. Biju atvērtāka par novārtā pamestu avīzi uz ielas. Pēc tam es visu pārlasīju. Šur tur es biju saspraudusi lietas, kuras nezina pat tie, kuri kādā no maniem dzīves posmiem elpojuši man ausī. Man palika nedaudz bail no rakstītā. Tas viss, kas man pielipis kā veca košļene, no kuras dikti grūti tikt vaļā, vien varbūt tā, lai citi neredz. Es pati nezinu, vai biju pelnījusi dažas lietas no tām, bet tagad, stāstot to personai, kura nav mani redzējusi vairākus gadus, bet zina manas saknes, bija ļoti svarīgi neko neizlaist. Ne tāpēc, lai žēlotu, bet gan tādēļ, lai saprastu, kāpēc daudzi cilvēki nepadodas pat tad, ja izbriduši cauri nātru bedrei. 
Ne vienmēr par otru var izzīlēt no viņa grumbām, pieres rievām un pirkstu slaiduma. Un ne visi, kuri stabili stāv uz kājām, vienmēr tādi bijuši.
Tavi mazie, melnie noslēpumiņi. Tavi lielie, skābie kauna traipi. Tavi milzīgie, drūmie personības lūzumi. Tu lūsti, tu krīti, tu met zemē. Nav svarīgi, cik reizes tu lūzīsi, galvenais, cik bieži tev būs pacietība šos lūzumus saķēdēt, salīmēt kopā. 
Es nezinu, cik lielu daļu no tā, kas līdz šim ir noticis, es varu nēsāt sev līdzi. Ir lietas, kuras es, tēlaini izsakoties, esmu izdzēsusi, nevaru izmakšķerēt savā galvā, tādas, kuras es cenšos notušēt. Bet tomēr man ir savi tumšie, neglītie notikumi, kurus atsaucot atmiņā, uzmetas zosāda no dusmām, izmisuma, skumjām, pārmetuma, nožēlas vai vientulības. Un lai cik dziļi es tos rakšu, tie tāpat uzkārpīsies augšup un liks par sevi manīt. 
Tā nu lūk, iesākas un beidzas stāsts par to, cik grūti atskatīties uz savu dzīvi, kad tu to klāsti kādam, ar kuru reiz dalīji daļu dzīves, bet kuram tagad tu neesi nekas vairāk par svešinieku.

ņerkstu

Ir lietas, ko tu izlem vien tādēļ, ka tev nav citas izvēles. Tevi uz pieres skar liela plauksta nospiež uz ceļiem, un tikai šī milzīgā spēka dēļ tu izņerksti negribīgu "jā". Nekas, viss ir normāli, es zināju, ka tas notiks tik un tā.
Par ko es runāju? Jā, varbūt mans lēmums citiem skanēs kā pierādījums tam, ka viņiem bija taisnība. Tie lēkās apkārt, šie matainie mērgļi, un bļaustīsies: "es tak' teicu, es tak' teicu!". Būs kāds, kurš skatīsies uz mani ar sausu lepnumu un apķēzīs mani ar vilšanos. Citiem acis sasniegs persiku cienīgu lielumu, galva nogrozīsies uz labo pusi, kreiso pusi.
Tik un tā es iešu tālāk, kur izlēmusi. Cilvēki var kavēt savu dārgo laiku, lai nosodītu otru un mācītu, rādītu pareizo ceļu, būdami akli un neredzēdami, ka tas pareizais ceļš ir domāts viņiem pašiem, nevis citam. Varbūt man ir sava karte, pēc kuras es vados. Es varētu pacietīgi sēdēt, kājas sakrustojusi, galvu pret plaukstu atbalstījusi. Klausītos, ko vervelē citi. Tieši tā- vervelē, nevis stāsta. Tas no malas izskatītos tā, kā komiksu skicēs bezjēdzīgu runu zīmē ar "bla bla bla". Man nav interesanti cilāt apkārtējo prioritātes un ētikas. Ja es aiziešu nepareizi, pati sapratīšu. Ja būs par vēlu, tad tā lemts.
Jā, mani vecāki man deva dzīvību, bet viņi neielika man kabatā manu dzīves plānu, pēc kura jāvadās. Tādējādi vēl jo mazāk man vajadzētu ņemt galvā kritiku, ko, iespējams, dzirdēšu pēc tā, ko paziņošu. Apkārtējie var riet, bļaut, smīkņāt, man tas viss būs tik fona trokšņi vien.
 (..)
Ne vienmēr ir patīkami saņemt to, uz ko pats esi uzprasījies.
Es saņēmu vēstuli, kas apgrieza manu dienu ar kājām gaisā. Pirmo reizi bija tā, ka es lasīju teikumu pēc teikuma un nedzirdēju to, ko man jautāja apkārtējie. Cilvēks no manas vissenākās pagātnes bija pēkšņi uzpeldējis virs horizonta un veltīja man vārdus, no kurām aizcirtās durvis, kas savieno manu veselo saprātu un smadzenes. Tas it kā bija tas, ko es iepriekš vēlējos, lai kāds man pasaka, bet tagad, kad tas beidzot notika, es knapi varēju norīt siekalas. Viss notiek pārāk ātri. Es taču vienkārši vēlējos sakopot savas atmiņas, es nelūdzu dzīvei, lai tā visu samet vienā lielā čupā. Tomēr. Tā tomēr man sadeva visu. Šis viss skan kā inintriģējošs sludinājums avīzē, kā sentimentāls bērnības zīmējums, kas iebāzts starp vecvecāku dzelteno avīžu lapām, bet es tomēr izvēlēšos necilāt šo tēmu savā blogā atkal un atkal. Es jūtu, ka sāku pārvērsties par bezjēdzīgu nelaimes čupu, kura, lai gan turas drošsirdīgi speras uz priekšu, tāpat nespēj noskalot faktu, kas sen jau loģiski iesoļojis veselā saprāta telpā.

pieklauvēs, ja vajadzēs

Maza, bagāta pilsētiņa ārpus Londonas centra. It kā daļa no lielpilsētas, bet tik atsvaidzinoši tīra un viegla kā alus putas. Reibinoša parka smarža un rāma Temzas piekraste. Ričmonda, bagāto cilvēku rajons Londonā. Esmu bijusi tur pārāk maz, lai izstāstītu vairāk, vien varu pateikt to, ka mana vienīgā brīvā diena šonedēļ bija visai saistoša maniem ego. Es, iespējams, to nožēlošu, ja sākšu klepot vai purduļoties, bet es esmu viena no tiem neskaitāmajiem cilvēkiem uz ielas, kas neslēpjas no lietus, vienalga, cik sterili vai taisni mati būtu. It īpaši vakar, kad, beidzot, atrodot Richmond riverside, lietus sāka tā patīkami gāzt- nevis izsitot smaidu no cilvēka sejas, bet tā attīroši viegliņām. Varbūt visu šo skaisto ainu uzbūra saule, kas spītēja melnajiem mākoņiem pretī, bet tas bija kaut kas nepieciešams. Es pastaigājos gar Temzu, mati bija mitri, bet kāpēc lai gan es par to pieru rauktu? Uz soliņiem mazi, aizķeroši uzraksti, kas veltīti cilvēkiem, kuri sēdējuši šeit pirms es, domājams, vispār nonācu Londonā, ja ne pat pasaulē kā taustāmā lielumā. Un kuri, visticamāk, nekad šeit vairs nesēdēs kaut vien tāpēc, ka viņus elpojot vairs neviens nesastaps. Miruši, jā, pareizi, tāds bija tas riebeklīgais, aukstais vārds.

Šodien, kāda mana paziņa, sēro. Ir aizgājis tuvs cilvēks, pavisam pēkšņi. Skatoties uz viņas saraudātajām acīm, es ieraudzīju sevi, kādus divus mēnešus atpakaļ. Pār manām ribām pārskrēja aukstas tirpas. Varbūt tāda ir tā sajūta, kad tu atrauj atpakaļ vecās rētas. Nu labi, es tās par visai vecām nesauktu. Atkal jau patmīlīgi, ka es, skatoties uz otru, redzu sevi pašu. To, ko izjutu, cik bezspēcīga un vāja biju tad, un cik stipru vai mērķtiecīgi spītīgu tas mani padarīja. Es nemācēju atrast īstos vārdus, vien frāzes, ko pati sev iestāstīju, kad klusumā ar sevi runāju. Vai lietas, kuras gribēju redzēt sev apkārt, kad vakarpusē, mājās pārnākdama, izraudāju visu, kas tajā dienā sakrājies, kas plūda pāri manām sirds malām kā verdošs ūdens. Atliek vien pamanīt citu, ejot cauri tam pašam, sakot to pašu, žestikulējot tādā pašā veidā, kad viss, kuru tik absolūti esi noliedzis, nāk atpakaļ. Klusītēm, klusītēm tas rāpo pa tavu ādu un atnes tev patiesību pašam par sevi. Nē, es neesmu samierinājusies ar zaudējumu. Varbūt ir pārgājušas tās, tā sauktās sāpes, fakts pieņemts, bet es neesmu samierinājusies, un es neatradīšu mieru, līdz tas nenotiks. Iespējams tas skan ļoti depresīvi, bet es nevienam nejautāju.

Un tagad, uz līksmas nots, varu padalīties ar prieku, ko man sniedza brauciens vecajā Londonas autobusā. Tajā, uz kura platformas cilvēki 20. gs. lēca, kad vien tas palēlināja ātrumu, tuvodamies ielas apmalei. Nekas īpašs, teiksiet? Nu, nezinu, bija jauki sajust vēju, stāvot vien centimetrus no ielas malas. Tam visam ir kaut kāda interesanta izjūta. Tā varētu izskatīties brīvība. Lec uz, lec nost no autobusa apmales, kad vien iegribas. Un vienalga, cik tālu tas brauc, kurā ielā tas nogriezīsies, tev pašam dota izvēle. Tā mēs visi braucam pa dzīvi ar šo divstāvīgo autobusu. Kurš pirmajā stāvā, kurš otrajā, kurš pie stūras. Citi sēž tajā un brauc līdz gala pieturai, cits lec tajā biežāk, nekā nošķaudas slims cilvēks. Daži stāv pie apmales un neļauj citiem kāpt ārā, daži paniski baidās tajā ielēkt. Un ir tādi, kas šo autobusu neredz, nekad. Un viņiem nevajag. Bet to, par ko es runāju, neteikšu, jo nevienam ģēnijam nepatīk, ja kāds palīdz puzli salikt, katram tā kaut reizi mūžā jāpabeidz pašam.

Viena diena veltīta man vienai. Es pavadīju to ar sevi. Atceros, ka blogā jau minēju par sev tuvas paziņas teikto par manu vientulību- to, ka es pieradīšu pati pie sevis un būs ārkārtīgi grūti atvērt durvis kādam. Iepriekš es stirpi ņēmu šos vārdus pie sirds, bet tagad man nospļauties. Jā, man patīk mana vientulība, man patīk tikt galā ar sevi, dzīvot savās fantāzijās, kurām IR robeža. Ja tas manai pasaulei uzslien vara durvis, lai notiek. Sasodīts, katram ir savas dīvainības, netikumi un vājības, tātad tā ir mana. Galu galā, pie durvīm var pieklauvēt...

īpašumtiesības uz pulksteņa mehānismu un ciparnīcu

Meitene kā konfekte, tik žēl, ka "Gotiņa".

Varbūt es esmu tāda pelēka, sadriskāta dvēsele, kura visus labos, skaistos un diži apbrīnotos redz citās krāsās. Muļķīgi joki un debili lēmumi, ko tie spļauj ārā no savas mutes. Citi teica, ka tā esot mana greizsirdība un vēlme pašai būt tur augšā. Vai tiešām tas ir vienīgais iemesls, ko visi saskata cilvēkos, kuri vienkārši negrib un nekad nav vēlējušies piekrist tam, kam visi māj ar galvu? Buļļa sūdi. Es negribu būt augšā, kas uzburta no iedomām un sašūta ar vājiem diegiem, kas turēsies kopā vien tik ilgi, kamēr personu pašlepnums un iedomība degs ar sarkanu liesmu. Es zinu, kur es gribu būt, un tā tiešām nav vieta blakus viņiem.
"Es neskrienu pakaļ baram"- tā saka vismaz 65% no tiem, kuri tieši aizelsdamies klunkurē aiz muguras tiem, kuri spožāk spīd, vada un skaļāk runā. Bet tā jau ir loģika- kā gan tu spēsi saskatīt pats sevi, ja stāvi aiz rindas cilvēku, kuri seko tam, kurš priekšā izslējies? Un garāks, drosmīgāks, uzņēmīgāks. Izkāp no rindas un atskaiti sevi.
Ko es domāju par sevi? Es domāju, ka es nesekoju. Vai es piederu tiem 65%? Domāju, ka nē. Taču tikpat labi manu pašas apgalvojumu un apzīmējumu pret mani var pavērst lielākā daļa cilvēku, kuri lasa šīs rindas. Ko es domāju par viņiem? To pašu, ko iepriekš jau teicu- vājajiem vieglāk atzīt, jo nav jābaidās atskaitīties.
Visas manas dienas kā vienas. Ne tās no zelta, ne no sudraba. Tad es tā parakājos pa savu prātu kā pa vecu kartona kasti, kurā samests viss. Es tur atrodu to un šito, visādas cilvēku sejas, vārdus, frāzes. Notikumus, kuriem esmu braukusi pāri kā kravas mašīna. Vēstures atkārtojumus, kurus cilājusi no stūra uz stūri, kā darbojoties ar eskavatoru. Personas, kuras stūmusi ārā kā buldozers. Tājā kartona kastē ir tik gaužām daudz lietu, kas vienmēr manās acīs būs veidotas no zelta, bet diemžēl lielākā daļa ir kļuvušas tik tukšas un svešas.
Kā dzied tajā dziesmā "now you're just somebody that I used to know".
Esmu atdalījusies, nošķīrusies. Un tagad tu esi kāds, ko es reiz zināju. Es runāju par daudziem, tāpāt kā to par mani var teikt daudzi. 

Es labprāt tagad sēdētu mazpilsētas parkā uz veca, sapuvuša soliņa, uz kura ar amatiera roku ieskrāpēts Jana+Mārcis. Smēķētu cigareti pēc cigaretes un neskatītos pulkstenī, jo tieši tā ir lieta, ko es neciešu un ko daru pārāk bieži. Es apsolos pavadīt vienu dienu pilnīgi ne reizi nepaskatoties pulkstenī. Tas ir vienīgais veids, kā savākt visas īpašumtiesības uz ciparnīcu un mehānismu.

Klausos SWH, skan Jānis Stībelis. Kā es ciest nevaru Jāni Stībeli!

tava klātbūtne- tik vajadzīga un pelnīta

Es šodien pastaigāju pa smilšu ceļu, katrs mazākais zemes graudiņš sprakšķēja zem manām kurpju zolēm. Un mākoņi, draudonīgi tumši, vilkās kopā no visām pusēm. Šaurs koka tiltiņš veda uz pļavu, pāri stublājiem, sausām smilgām un purvam līdzīgu augsni. Tā ir Londona. Tā ir šīs pilsētas puse, ko tik bieži nenākas redzēt.
Tad, vakara noslēgumā, mēs aizgājām uz vietējo pabu, kas patiešām bija drausmīgs. Lietum mazliet smidzinot, mēs iemalkojām alus pinti. Šī bija mana šodiena- brīva, svaiga, burvīga. Jā, man pēdējā laikā nevajag daudz, lai sev atzītu, ka man patīk manas pašas diena. Es beidzot jūtos kā cilvēks, kā persona, šajā darbaholiķu metropolē, kurā es iemīlējos labu laiku atpakaļ. Vienkārši mana mīlestība bija pārāk akla, lai pamanītu to, ka tā man spēj dot to, ko es, tik naivi domādama, varu dabūt savos nagos vien tad, ja esmu tālāk no tās. Varbūt cilvēkiem tiešām vajadzētu palūkoties tālāk par saviem degungaliem.
Un runājot par dienu. Mana diena ir arī tava diena, mēs to dalām pat neredzot. Es saucu to par savu, tu tāpat. Vienalga, kā tu to izmanto- bezatbildīgi, piesardzīgi, kaislīgi, bezrūpīgi, vienaldzīgi, ierasti... Tā ir mana, tava, viņa, jūsu,viņas, mūsu, viņu. Dienām nav noteikta privātīpašnieka. Nav neviens, kurš varētu ar mazu, ķeburainu parakstu to savākt sev. Jā, tās atšķiras ar datumiem, laikiem un nosaukumiem, garumiem, bet mums katram ir savs skatījums, tāpēc nevajag vienam otram pārmest par nevīžību, slinkumu, steigu vai pārspīlēšanu- tu pildi to ar krāsām, skaņām un darbiem kā labpatīkas. 

"Dzīvot lielā, baroka stila mājā ar lieliem logiem, plašiem, tukšiem gaiteņiem un līdz nelabumam sterili tīru dārzu, kur augtu ābeles, no kurām neviens neplūktu ābolus. Un māja būtu nāvīgi klusa, viens otru varētu atrast vien pēc vairāku desmitu minūšu meklēšanas."

Tas ir fragments no mana 2011. gada 29. jūlija ieraksta "varbūt tomēr esmu bohēmiķe". Tas mazais teksts izsaka visu manu mazo vēlmju sarakstu uz doto brīdi. Kas to lai zina, vai vien pēc dažiem desmitiem gadu, es pārlasīšu šīs rindas un pieķeršu sevi paredzot savu nākotni, jo es pēc tās tiecos. Stiepos un saķēru.

Es tevi redzēju sapnī. Mēs atkal bijām kopā, un tu man teici: "darīsim to, līdz mūsu kāzām". Tad tu noskūpstīji manu roku un aizgāji. Kāds murgs. Kāds salds, naivs un bezcerīgs murgs, lai gan pamostoties es cerēju, kaut tā uz pusi būtu patiesība. Ne par kāzām es runāju, bet gan par tavu klātbūtni. Tā šobrīd būtu tik vajadzīga un pelnīta. Reiz man tuvs paziņa teica: "Nepaliec viena, Jolanta, uz ilgu laiku. Tas tevi iedzīs vientulībā un pieradumā pašai pret sevi." Velna pēc, kāpēc gan viņam  taisnība, ne?

Esmu nolikusi beigu punktu savam blogam. Nē, nē, bez panikas, es to noteikti neslēgšu tuvāko gadu laikā. Ir vienkārši jābūt beigām, un es esmu nolēmusi, izlēmusi, izdomājusi, piekritusi sev. Es slēgšu to tad, kad piedzims mans pirmais bērns. Kāpēc? Jo lai sāktos kas jauns, ir jābeidzas kam tādam, kas iesākts pirms jaunā. Jā, varbūt ne visos gadījumos, bet tā dzīvē ir sevi jāvada. Tā kā, es ceru, ka mana izdoma līdz šim notikumam neiztecēs kā eļļa no karstas pannas.

pride and prejudice

Pasaule ir tūkstošiem vietu, kurās vēlos pabūt, tūkstošiem lietu, kuras redzēt, bet es šobrīd vienīgi vēlos iziet cauri Vecrīgai, tikai vasarīgai Vecrīgai. Sajust alus dārza smārdu mazulietiņ, paskrāpēties ar papēžiem gar bruģi mazdrusciņ, līkločiem mesties tai cauri un nokļūt pie Daugavas krasta. Un tad es gribētu redzēt žiguļus un volgas, un pat piena saldējuma pārdevēju ar notašķītu priekšautu, vaigiem apaļiem kā tomāta sāni. Bet turpat, pie Centrāltirgus kanāla stāvētu tāds kaukāzu vecis, vēl netīrāku naģeni un visiem sauktu "Ei, nopērc bišk' čebureku, svaigs ar kāpūstiem". Skatlogos es gribētu redzēt vecos "Karoga" izdevumus un gumijas lelles, un šur tur smirdētu pēc svaigi kautas cūkas. Cūkgaļa un gumijas lelles vienā kastē- jā, tas laikam universālveikals. Universāls Universs.
Un tad es žļampātu pa saskrāpētām, nodilušam flīzēm stacijā, gaidītu uz platformas savu vilcienu, kamēr tante man blakus gremotu svaigu maizes batonu, kas lielāks par manu augšstilbu, bet pūkaināks kā caunas kažoks. Vilcienā es sēdētu iepretim smirdīgi sasvīdušam onkulim, kurš malkotu iesala kvasu, kas smaržotu pēc medus un miežiem. Mēs brauktu pāri Dzelceļa tiltam, lēni un kaitinoši ilgi. Un tā, izbraukdama cauri savai iedomu padomju Rīgai, es dotos mājās...

 

Kā tas nākas, ka vecāki dāvina dāvanas bērniem, kad viņiem pienāk dzimšanas diena? Es domāju, ka vajadzētu būt otrādāk- bērni dāvina dāvanas vecākiem, jo taču kādam jāpateicas par to, ka esi šai pasaulē, vienalga, cik ļoti gribas te būt, vai negribas. Man gribas, pat ļoti.
Pirms dažām dienām es beidzot, beidzot, beidzot noskatījos "Lepnums un aizspriedumi" angļu versiju. Tā ir klasiska novele, ko būtu jāzina lielākajai daļai sabiedrības. Esmu sākusi mazliet, mazliet lasīt pat šo grāmatu, vien digitālo versiju un vien tad, kad nekas vairāk par Londonas ielām aiz autobusa loga man neinteresē. Izrādās, ka tās ekranizācija, kā jau lielākā daļa filmu, vien mazliet, mazliet sakrīt ar grāmatu, kurā gan ir atrodami ļoti izcili citāti un atziņas, kā piemēram:

Vanity and pride are different things, though the words are often used synonymously. A person may be proud without being vain. Pride relates more to our opinion of ourselves, vanity to what we would have others think of us

Un tā, pēc filmas galvenās domas es varu vien sev un jums atzīt, ka man tiešām patīk tādi cilvēki kā Mr. Dārsijs un esmu gandrīz vai tāda kā Elizabete Beneta. Un kas to lai zina, vai mana mūžīgā spītība palikt vienai un nekontrolētai, atmaksās man ar tieši tādu pašu cilvēku, no kura negribēsies tikt vaļā.