brīvdienas

Es klausos kaut kādu gaļimo dziesmu no tās dziedātājas repertuāra, kura izpilda to pašu bērnības hītu "Bailando", viņai ir viena tāda nu ļoti jautra dziesmiņa, hehe. Fui, kāda es esmu palikusi! Kur ir mana dubstep mape, a? Un man tagad vēl vairāk gribas atgriezties pie sava vecā sapņa, kuru tā arī līdz galam nenovedu. Es domāju, ka sirsniņa spiež uz to, lai es to īstenotu.

vamos a la playa, amigos!

Gribētos no sirds priecāties par savām brīvdienām, bet sociālais tīkls FB man to neļauj. Vienmēr tur ir kaut kādas stulbas vēstules, pilnas ar visādiem rūgtumiem un sliktumiem, ka pat riebjas lasīt. Lūk, kā- pametu Londonu tik TIEŠĀM atstājot aiz sevis tik karstas pēdas, ka laikam jau lielākajai daļai, ar kuru tika pavadīti pēdējie 5 mēneši, mans vārds ir mutē un ne labākajā nozīmē. Es vēl aizvien gaidu kādu labāku vēstuli no kāda, kaut es visu patīkamo sajūtu nogalināju ar savu attieksmi. Un tad man atkal jautās- "kas ar tevi notiek? Es tevi nesaprotu. Par ko tu domā; kas tev galviņā notiek?", bet es stulbi mēģināšu izlocīties, kā to vienmēr daru. Bet ko man, nahuj, darīt, ja viss spiež uz ribām kā smagas pagales grēdas? Vispār jau uz sirds.
Gribētos tā tagad no visas sirds izraudāties, nahrenizēt to, kas iekšā krājas kā kapeikas strādājošam cilvēkam. Labi būtu aizbraukt kaut kur un tāpat bezmērķīgi lūkoties uz kaut ko, un debili domāt to pašu- neko. Es gribētu kādam uz pleca pagulēt un neteikt neko. Cik tas skan banāli un meitenīgi-rozīgi.
Bet tad ir cits variants. Paņemt šņabja pudeli, cigarešu paciņu un tā forši bariņā piedzerties. Smieties par tiem, kas iesēžas zemeņu bļodā vai met citiem pa pieri ar pudeļu korķi. Tā pavisam neķītri aizmirsties. Lūk, tas neskan tik meitenīgi!
Es it kā skumstu pēc tā cilvēka, bet no otras puses nezinu vairs, ko just un ko ne. Tāpat tur nekādas nākotnes nav, un tas mani galina. nost, vai tieši otrādāk- liek visu pamest tā, kā tas ir. Esmu vēl jauna, man arī vajag dzīvi, nevis slepus attiecības, kas vienkārši liek pat justies slikti. Žēl, ka man nav neviena gudra cilvēka, kam pajautāt padomu. Nē, "pajautāt" skan tā, it kā es to pieņemtu bez viedokļa izskatīšanas. Tieši tā! Jājautā pēc viedokļa! Bet neviena tāda man nav. Visi, pie kuriem varu griezties, mani tikai nosodīs, nevis centīsies saprast. Vai visu skatīs ļoti pesimistiski. Jo es it kā mazliet ceru, ka viss var izvērsties man pozitīvi. Hujzin!
Un nesen es pieķēru sevi atceroties, kāda "vēsā" esmu bijusi vidusskolā. Ak, jēziņ! Meitene ar attieksmi? Nē, es biju meitene ar negatīvu attieksmi un dubultu personību. Bet es sev tik ļoti patiku!

Gribu uz KARĪBU JŪRAS SALĀM!!!!!!!!

Vamos a la playa

A mí me gusta bailar

el ritmo de la noche

sounds of fiesta

atkal jau Jāņi

Es atceros pagājušā gada Jāņus vien vienīga iemesla dēļ, bet tagad man tas pilnībā nav svarīgs. Es biju plānojusi šī gada svētkus svinēt nu ļoti latviski un ar foršu, lielu zaļumballi, bet visi plāni izjuka. Tāpat kā ir izjukusi mana "māju" sajūta. Bet ne māju, kā māju, jo gulēt savā gultā, atrasties savā istabā pēc gandrīz gadu ilgas pauzes, ir ļoti patīkami. Droši. Nešķiet, ka pagājis tik ilgs laiks. Toties, jā, kā jau tik tikko iesāku, tad visa šī patīkamā izjūta ir sajukusi, sabrukusi mazā čupiņā. Jau labu laiku atpakaļ mans blogs bija piemēslots ar dramatiskām frāzēm, ka es kādu vairs nepazīstu.

"Ir viena lieta, kas man nāk prātā ik pa laikam. Nē, vispār divas lietas. Viena no tām ir persona, kura siltuma vietā izstaro aukstumu. Liekas, ka starp mums ir kas zudis, taču nav ne jausmas pa kuru laiku. Varbūt laiks ir neredzot dzēsis lietas, kuras vienmēr bijušas tepat. Iespējams dažu mēnešu kopdzīve ir devusi jaunu skatienu uz lietām. Tikpat labi tas varētu būt otras personas skatījums uz lietām. (..) Es no visas sirds mīlu šo personu, taču tagad šaubos, cik ilgi spēšu sniegt savu patieso "Es" kādam, kurš manā priekšā pamazām izbāl."

/13. aprīļa bloga ieraksts/

Man likās, ka tad, kad atbraukšu atpakaļ uz mājām, viss būs citādāk. Un tā, man tik dārgā persona, pat uzdrīkstējās pa telefonu runāt un solīt pilnīgu bulšitu. Es jau jutu, ka tie ir tukši solījumi, jeb manā valodā "plika diršana". Diemžēl es vairs nespēju un pat NEGRIBU atrast spēku cīnīties ar šo visu. Man negribas žēloties un sūdzēties, esmu nogurusi no sevis došanas un nekā saņemšanas pretī. Cik neizdevīgi un nevajadzīgi! Tagad esmu saņēmusi daudz lielāku siltumu un atsaucību no personām, ar kurām agrāk man nebija tik tuvas attiecības. Un es jūtos labi pat tā, pa pusei sagrauta. Realitāte vienmēr sāp, jo gandrīz nekad nepietiek ar to, kas dots. Žēl, ka jau atkal es neesmu labāka par to, kas māk, rupji sakot, pist smadzenes un tēlot upuri pat tad, kad viss viņa tēlojums smird pēc govs sūdiem. Ai, lai jau nu!

Es vēl aizvien neesmu aizmirsusi par to, par ko esmu sapņojusi jau labu laiku. Es šo sapni noliku malā, taču tagad tas uzjundī ar vēl lielāku spēku. Tā ir, ja nobīdi savas kvēlākās vēlmes malā, tās tā pat uzpeld kā tikko iemests pludiņš vai izskalojas krastā kā izsenis iemesta pudele. Un tad jāuzdod sev jautājums- vai tā ir godīgi? Ne jau dzīvei jājautā, bet pašam sev. Vai ir godīgi pret sevi, ka vēl neesi izdarījis un panācis to, par ko sapņots tik ilgi un darīts viss, bet ne viss iespējamais? Man saka, un es pati sev atgādinu to, ka gandrīz vienmēr dabūju to, ko vēlos. Un ja esmu nolēmusi, ka gribu, tad, kaut skrāpējoties gar sienu, aiz kājām izvilkšu no nekurienes kaut ko. Tā, lūk, ir jāsapņo!

Es nezinu, cik ilgi vēl škrobēšos par sevis piečakarēšanu. Būtu zinājusi, ka viss beigsies tā, kā tagad tas ir iesācies, būtu nopirkusi biļeti atpakaļceļam jau uz jūlija vidu. Taču kāpēc man jāžēlojas tikai par vienu personu, ja man apkārt ir tādi cilvēki, kuri no manis neko nepieprasa? Redz, zvīņas uz acīm būs vienmēr, ja cilvēks, kas tev ar savu vienaldzību un "aklumu" dara pāri pats neredzot un nedzirdot. Un, ja tu saki, kā jūties, tad vainīgs esi tu pats. What goes around comes back around!

0:34

Pagājusi gandrīz jau nedēļa te, mājās. Un šobrīd, pēc ļoti trakas un miglainas nakts, es pavadu patīkamu, relaksējošu vakaru laukos, kur tiku pie vakariņām, pēc kurām gribas apēst pašu šķīvi un aplaizīt pirkstus trīs reizes pēc kārtas. Un es beidzot atcerējos, cik labi ir ēst to, kas garšo. Vai kā tas ir- ēst zemenes, kuras negaršo pēc plastmasas. Nav svarīgi, vai uz kādas ogas ir gruzis, melnums, caurums vai nesmukums, jo tur jau ir to ogu burvība, tas dabiskums.
Šodien lasīju rakstu, kas daļēji varētu būt balstīts uz mani, tikai dienu pēc es saņēmu nepatīkamas ziņas no Londonas. Tagad tur visi, kas zina mani, droši vien domā par mani to pašu, ko rakstījuši visi tie cilvēki, kuri komentējuši iepriekšminēto rakstu. Sarežģīti, jeh? Es zinu, ka tas, kur esmu iepinusies tagad, nevienam nav labvēlīgs. Nav labi turpināt burvīgi iesākto to, kas varētu sāpināt visus, ieskaitot mani. It īpaši nav labi, ja tu dari to, ko nevienam nenovēlētu un negribētu, lai kāds nodara tev. Un ja dzīvē jau iepriekš esi bijis blakus cilvēkam, kas gājis kam tādam cauri, viss dedzina kā sāls uz svaigi cirstas rētas. Nemaz nejūtos lepna par to, ka mani draugi visu zina. Es īpaši nedomāju par to, kā viņi visu uztvers. Varbūt mainīs domas. Par mani, manis noteiktajām vērtībām un nepārkāpjamiem principiem. Un tomēr, man ir dziļi vienalga, jo ja jau es domāju par šo cilvēku biežāk, nekā par savām bālajām kājām, kuras būtu tuvākajā laikā ātri jānosauļo, tas nozīmē, ka es kā vienmēr dzīvoju divās pasaulēs. Realitātē un puslīdz iespējamajā nerealitātē. Es nekad nebeigšu savā galvā zīmēt to, kā viss varētu būt. 
Vakar man ļoti daudzi jautāja, kā man gājis Londonā. Un es visiem dievojos, ka ļoti gribu atpakaļ. Domāju, ka to pat varēja pamanīt vakara beigās, kad es puslīdz turoties kājās izlēmu, ka man palicis garlaicīgi un ļoti gribas ēst. Pulkstenis bija tikai 2 naktī... Nezinu, no kā man palika tik slikti- iedomīgajiem cilvēkiem sev apkārt, kuru man tik ļoti nepietrūka (kā jau manā māju-baumu pilsētiņā ierasts), vai sajūtas, ka vakars nebeigsies tā, kā tas parasti mēdza beigties manā mīļajā metropolē.
Un vispār, atrasties mājās pēc tik ilga laika, ir ļoti... nu pārņem divējādas sajūtas. It kā jau nemaz nav nekas tik diži mainījies, pat cilvēki liekas tie paši. Un, ja kāds man pasaka- re, Jolanta, gandrīz gads pagājis, paliek nedaudz jocīgi. Tas reizēm skan kā mājiens, lai es mēģinātu saskatīt atšķirības kā tajās avīžu pēdējās lappusēs. Un tad vakar es ar kādu saskatījos un tam kādam bija kas tāds, ko es nebiju gatava redzēt tik drīz, jo es aizvien nesaprotu, kā ar to tikt galā. Esmu cita Jolanta un man tam gribas ļoti dzīvot līdzi. Esmu atbraukusi uz mājām, lai izbaudītu laiku šeit, nevis kasītu sev nervus un iepītos nevajadzīgās drāmās.

9 mēneši

Šis laiks paskrēja garām tikpat ātri kā Zimbabves maratonskrējējs. Un šī metropole deva man tik daudz!
Atrasties mājās pēc tik ilgas prombūtnes ir... interesanti. Man likās, ka būs tikai un vienīgi patīkami, taču kaut kas iztraucēja, vēl aizvien neesmu sapratusi kas. Skumstu pēc Londonas. Tā tik tiešām ir vieta man.
Draugi rakstīja, ka esmu izmainījusies. Pieaugusi, nopietnāka. Un esmu arī. Londona mani izaudzināja kā mazu bērnu no pašām saknēm. Rāva ārā to, kam nevajadzēja palikt manī un iestādīja ko tādu, ko sen biju gaidījusi. Nedaudz raujos atpakaļ pie sava īpaši svarīgā cilvēka, kura telefona zvanu man dikti pietrūkst.
Vēl nekas nav sācies- vēlu nakts pastaigu, alkohola pilnu ballīšu un nebeidzamu sarunu par to, kā vienam otram gājis. Vēl neesmu uz ielas satikusi kādu, kas nav redzēts mēnešiem ilgi, kura balss klātienē nav dzirdēta. Nē, es vienkārši guļu mājās un nespēju noticēt, ka esmu šeit. Bet gribu, gribu uz Londonu nu ļoti, ļoti.
Gulēt.

this time, baby, I'll be bulletproof

Visa Londona smaržo pēc slapja asfalta, līst lietus. Nezinu kādēļ gan es, pēc sāpju pilna rīta, ko man sagādāja tik tiešām nežēlīgas vēdersāpes, nolēmu aizbraukt uz Kamdentaunu un palūkoties, vai tik tiešām ir tā, kā mana labākā draudzene stāstīja. Un bija. Jauks tirdziņš, pilns ar visādām grabažām, sūdiņiem un pat tīri labiem jaukumiem. It kā atrodas Londonā, bet sajūtas kā tālo austrumu valstī. Kājas slapjas. Un tik un tā es izlēmu, ko tur gribu nopirkt. Es gribēju garu kaklarotu un tagad zinu kādu. Ķēdes pulksteni, senatnīgu. Kad to atver, redzams uzraksts "London". Vai nav forši?

Tagad es jau kādu laiciņu dzīvoju citur, ne savā mīļajā Islingtonā. Šobrīd dzīvoju pie savas draudzenes un liekas tik interesanti, ka katru nakti nu var runāties tīrā latviešu valodā. Hmm, neteiksim, ka tīrā, jo mana valoda ir diezgan "netīra", pareizāk skanēs- tīri latviski. Laikam...

Man šis rajons patīk- pats, pats Ziemeļu Londonas nostūris, netālu no RAF muzeja, kas man tīk tikpat ļoti kā moringas smarža. Tik žēl, ka visas lietas, kas darāmas, atrodas tuvāk Londonas centram. Bet ko nu tur vairs, necik daudz nav atlicis.

Vakar es aizgāju no "Hilton". Atdevu savu vārda nozīmīti, priekšautu, Micros karti un skapīša atslēgas. Pretī saņēmu visai dārgu dzirkstošo vīnu, tik vien tāpēc, ka tur nostrādāju veselus 5 mēnešus. Nē, vispār jau gandrīz vai pusgadu, jā. Cik gan ātri tas laiks pagāja! Ak, jēzus!

Pavisam nesen es atgriezos no Latte kafijas pauzes ar viņu. Mēs satiekamies katru dienu, lai gan tas viennozīmīgi nav atļauts viņa dzīvē. Un tomēr, vārdi "you are worth it to risk" skan diezgan patiesi. Pirms dažām dienām mēs apmeklējām Royal Albert Hall, kur Royal Film Orchestra spēlēja filmu skaņas celiņus (lai jau nu iet latviskais variants, lai gan skan tik tizli). Es biju sajūsmā par labajām sēdvietām, pašu zāli un, galvenais, par pašu orķestri. Pēkšņi es iemīlējos vijoles solo, kuru spēlēja kāda sieviete, kad tika izpildīts "Schindler's List" soundtreks. Un vispār dzirdēt to dzīvajā, malkojot baltvīna glāzi, bija kas neaizvietojami pacilājošs. Bet vislabākais ir tas, ka blakus tev sēž cilvēks, kuru pēdējās dienās es iemīlējis pārāk stipri. Ļoti aizliedzami stipri. Šķībi, greizi, nepareizi. Un lūkojoties uz viņu, es sev jautāju, vai neskatos spogulī. Un  jautāju, vai tā vienmēr lemts, ka persona, kas tavā skatījumā ir tik perfekta kā silta tēja aukstā rudens vakarā, atradīsies situācijā, kad neviens ne otrs nevar neko mainīt vai izraut kaut matiņu. Es kādu laiku atpakaļ domāju, ka nevar būt, ka kaut kur tuvākajā laikā atradīšu kādu, kas tik ļoti ekvivalents manam Mr. Perfektajam, pat daudz tuvāks tam, kuru agrāk liku šajā pozīcijā. Bet redz', dzīve izspēlēja savas kārtis. Un tagad gan esmu ļoti pārliecināta, ka mājup es zināšu, ka kāds mani gaida atpakaļ, lai gan tā vietā vajadzētu nekavējoties sākt atveseļošanās kursu vai nopirkt jūtu dzēšgumiju. 

Lai gan runājām, ka 2 mēnešu laikā, ko pavadīšu dzimtās zemes zaļumos, viss var mainīties. Viņš zina mani, es zinu viņu. Un ko tur daudz? Man kaut kā netīkojas aprauties pusceļā, jo Londona mani sauc, Latvija sauc, bet mana sirds tāpat zina, kuru es beigu beigās izvēlēšos. 

Jo cilvēks, kas tik daudz kā devis vien mēneša laikā ir daudz lielākā vērtībā kā tie, kas mīņajas daudz lielāku laika periodu. Esmu sevi pati izārstējusi no tukšām cerībām, neveiksmīgām jūtām un naivas ticēšanas. Kā tur bija tas teiciens par rozā brillēm? Kaut kāds jau bija, jā. Bija man tādas, bija. Un vēl gan jau ka būs, taču ne vairs ar to personu. Labi, es sāku pārāk daudz rakņāties bloga arhīvos. Man labāk patīk domāt par tiem dažiem ierakstiem, kas tapuši pēdējā laikā. 

Es jau jūtu Latvijas gaisu. Jau ar vienu kāju esmu uz lidmašīnas klāja. Lai gan te viss finansiāli beidzās bēdīgāk, nekā domāts, es neskumstu, jo galvenais ir tas, ka redzēšu tos, kurus mīlu. Un kuri gaida mājās mani. 

Jolanta brauc mājās jau pēc ... dienām!