vēsture atkārtojas

Diena skrien pēc dienas, un es jūtu, cik ātri skrien prom patīkamais. Dzīvot kopā ar kādu, kas ir īpašāks par retāko beisbola kartiņu vai vecu radu fotogrāfiju, ir visnotaļ uzmundrinoši, līdz mirklim, kad tu jau pamazām sāc vākt kopā mantas, kas samētātas pa stūru stūriem. Galvā skan visvisādas domas un muļķīgi jautājumi, uz kuriem negribas atbildēt. Jau otro reizi pēc kārtas sanāks noslāpēt emocijas un atgriezties savā pelēkajā, vientuļajā ikdienā, kur nav laika skumjām un vēlmēm pēc otra rokas. Vēsture atkārtojas.
Vakardiena bija mana vārda diena. Cik neizsakāmi nevajadzīga un lieka laika tērēšana, lai uz 24 stundām nokļūtu uzmanības centrā. Lai gan es nesaku, ka man nepatīk saņemt dzeltenu rožu pušķi un tiešām ūbermīļu kartiņu, atbraucot no darba. Tas viss pieder pie lietas, pie tās pašas vārda dienas, taču šķiet nedaudz taustāmāk. Ir lietas, ko cilvēki tev sniedz vien aiz iemesla, jo bail rīkoties bez tā. Nezini, vai pieņems, vai sapratīs, vai gribēs. Es no šīs personas pieņemtu jebko. Gan slikto, gan labo, jo tieši no tā pastāv tas; tas pats.
Es atkal meklēju otru darbu. Materiālajā ziņā, no vienas puses, jo ar vienu, pusslodzes aldziņu man nepietiek, lai teiktu, ka esmu "uz viļņa", drīzāk jau konstantīvi "uz sēkļa". Un no otras puses- lai aizmirstos. Lai kļūtu par vienu no tiem, kas saka "man nav laika domāt un sapņot, man nav laika baudīt. Un pats galvenais- ilgoties.". Jā, esmu bohēmiķe vienā ziņā, taču līdzko es pieskaros tēmai, ko sauc par "jūtām" (jo man vienkārši negribas lietot spēcīgāku vārdu), tad esmu pelēka sindromiķe, kurai vairāk gribas nodarbināt smadzenes, nekā ļaut tām darboties. Jo ja kas notiek mehāniski, tad mentālām lietām nav iespēju iespraukties pa vidu. Tā lūk, es cenšos aizmirsties.
Izskatās, ka atkal tā drāma rāpo augšup pa kāpnēm, lai ielīstu caur manu logu. Un tā maita ir klusa, kaut gan labi pamanāma. Un ne jau pie durvīm tā klauvēs, bet gan lēni un gļēvi klunkurēs, lai es "aiz nepacietības" viņu gaidītu.

mans slepenais draudziņš

Man arī gribētos slepenu draugu. Nu draugu kā draugu. Lai varētu zvanīt, ja vajadzīgs padoms, vai lai vienkārši tāpat papļāpātu. Neviens nezinātu, kā viņu sauc, un es nevienam nestāstītu, kas tas ir. Pat es nezinātu viņa vārdu, dzimšanas datumu vai mīļāko krāsu. Man nebūtu ne jausmas par viņa atrašanās koordinātēm vai cilvēku skaitu ģimenē. Mums kopējs nebūtu nekas, kā tikai sarunas.
Varbūt nemaz par sliktu nenāktu tā vienkārši atrast šādu "slepeno draudziņu", kurš ar laiku kļūtu par sienu, pret kuras atspiesties. Skaisti, vai ne?
Vakar man bija grupveida saruna ar manām 2 labākajām draudzenēm. Kādu laiku atpakaļ mūs visu laiku redzēja kopā. Laikā, kad visa pasaule šķiet krāsaināka un interesantāka, nekā viss cits. Tie dumjie laiki, kad tev ir trīspadsmit, četrpadsmit. Un tagad, kad pagājuši 6, 7 gadi, mēs atrodamies katra savā valstī, katra savu dzīvi dzīvodama, mūs tomēr retu reizi vēl var sastapt trijatā. Tad man likās, ka laiks nemaz nav tik vitāls un sataustāms. Randomi tu atlec konkrētā situācijā ik pa laikam. Lai gan šobrīd ir savādāk, nekā tad. Es tomēr jūtu, ka ir lietas, kuras nemainās, kaut tie būtu vien pliki fakti, kas neizraisa nekādu sajūsmu.
Šorīt no rīta es izjutu ko tādu, ko sauc par "mana dzīve ir mainījusies, bet es to nemaz nejutu iepriekš" sajūtu. Būt blakus kādam pat tad, ja iepriekš ir licies, ka nekā nebūs, ir fantastiska.
Šonakt es redzēju sapnī mājas un vidusskolu. Redzēju to tādu, pie kādas bija ierasts. Nezinu kādēļ, bet manas izjūtas bija dalītas. Es priecājos, ka esmu atpakaļ- ka esmu atpakaļ vien uz neilgu laiku. Es jutos neizsakāmi lepna par to, kur esmu tagad, ko daru šeit, kāpēc esmu šeit. Mani pārņem neizskaidrojams miers. Tāds miers, kāds uz Londonas ielām ir sastopams brīvdienu rītos plkst. 9. Varbūt es zaudēju lietas un cilvēkus, atlidodama šeit gadu atpakaļ, taču liekas, ka ieguvu neskaitāmi vairāk, nekā būtu saņēmusi paliekot.
 Šis gads, kā liekas, būs daudz vieglāks.
24. septembris man nu ir oficiāla, privātā svētku diena, ko es šogad atzīmēšu pirmoreiz.

$$$

Skatos, ka mans blogs kļūst interesants tad, kad es to neapmeklēju. Kāpj statistika, parādās jauni sekotāji un daži pat citē mani twitter'ī. Es jūtos pagodināta, vien man gribētos teikt, ka tad vēlos saglabāt autortiesības, labi?
Nav tā, ka es par šo vietu būtu aizmirsusi. Vienkārši nesanāk laika pat tad, ja var īsti sanākt. Es priecājos, ka nu varu šo metropoli izbaudīt ar atvērtām acīm un izgulējušos prātu. Jā, es šobrīd jūtos ļoti labi. Viss ir daudz vieglāk, nekā agrāk.
Pēc mājām es skumstu tik un tā. Varbūt krietni mazāk, nekā to gadu atpakaļ, taču tomēr. Visvairāk man pietrūkst tās bezrūpības.
Patiesībā man tiešām nav, ko šeit rakstīt. Vismaz uz doto brīdi. Tā ir, ja cilvēks pavada laiku mazliet rutīniski, bet savā ziņā melanholiski, tad nav vajadzības visai pasaulei bļaut, cik dzīve ir netaisna. Jo nav "taisnas" un "netaisnas" dzīves. Ir tikai tava. Un ja tu sūdzies, ka tā tev pagadījusies nepareiza, greiza un visādi citādi nebaudāma, tad laiks paskatīties pašam uz sevi, jo vaina būs tevī pašā, nevis tajā, ko pats sev apkārt izveidoji.
Īsa laika periodā var saprast daudzas lietas. Man bail iedomāties, pie cik daudziem secinājumiem vai atklāsmēm var nonākt gadu laikā. Un jo vairāk es pie kaut kā nonāku, jo mazāk gribu saprast.
Tagad ir nedaudz savādāk. Esmu pieradusi pie situācijas, kuru iepriekš bija bail pat klusi nočukstēt. Un no tā jau arī visvairāk bail.

esmu atpakaļ, mana mīļā Londona!

Diezgan daudzi lasa manus vecos ierakstus. Un, paldies Dievam, tos pašus labākos. Atzīšos, ka pēdējā laikā mani ieraksti vis nav tik labi, kā pirms pusgada. Laikam trūkst iedvesmas vai dziest spēja ļoti veiksmīgi un trāpīgi izteikties.
Esmu atpakaļ savās mājās. Esmu Londonā. Pagājušas veselas 4 dienas, bet jūtos tā, it kā šie 2 mēneši, ko pavadīju Latvijā, nemaz nebūtu bijuši. Bet nē, tomēr vienā ziņā var gan just. Satiekot to savu sev tik dārgo un nozīmīgo, kuru redzot dzīvē, pazūd visas šaubas, bailes un nepārliecībā par savu rīcību. Man tik ļoti viņa pietrūka!
Laikam tomēr manai sirdij bija taisnība. Es, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sajutu to, ko nevēlējos just. Ieraudzīju kādu atkal, un viss iekšā sagriezās. Likās, ka nekas nav pazudis, ka viss iekšpusē ir tikpat stiprs un cieti ielīmēts kā neveiksmīga uzlīme uz sekcijas. Varbūt mani ego man nemelo, un tā patiesībā bija. Tieši tā- BIJA, jo atliek vien atkal ieraudzīt to, kurš tev, neko īpašu nedarot, ir palīdzējis aizmirst tev kādu, kurš laupījis tev veselo saprātu vai spēju jebkad iemīlēt kādu citu, kad viss mainās. Un nu es zinu- man tiešām nevajag nevienu citu, lai gan solis, ko es jebkurā citā situācijā būtu spērusi uz priekšu, nu ir jāaizmirst, jo neko nevar mainīt. Redz', kā dzīvē gadās- esi gatavs pats, bet ne apstākļi. Tālums maina daudz ko. Šoreiz uz labo pusi.
Šovakar mēs skatījāmies "Titāniku", es un mana draudzene. Laikam gan tā ir visai sentimentāla lieta, bet tagad es gan redzēju visu daudz savādāk, nekā gadus atpakaļ. Nu es analizēju to, ko nepamanīju, būdama maza. Es tagad sev jautāju, vai es būtu gatava kāda dēļ uz situāciju, kas ir tajā izslavētajā filmas scenārijā. Un laikam gan. Būtu. Jo nomirt ir jāmāk skaisti. Un nomirt ir jānomirst laimīgam.
Savai draudzenei mēģinu parādīt visas skaistās vietas, kas man pašai ir Londonā tik mīļas. Es cenšos atrast vairākus iemeslus, lai pierādītu, cik dārga man ir šī metropole un cik ļoti nevēlos spert soli atpakaļ. Jā, mājas paliek mājas, bet nekas nestāv blakus vietai, ko kādreiz esi pielaidis tuvu sev un savai dzīvei. Man prieks, ka esmu atpakaļ. Lai gan šobrīd atkal ir pagrūtāka situācija, es tomēr jūtu, ka esmu uz "sava viļņa". lai arī cik tas muļķīgi skanētu.

vienkārši PALDIES!

Man ļoti patīk skatīties vecās Londonas bildes. Vai dzirdēt "Šerloka Holmsa" filmas melodiju. Dzirdēt, kā viņi izrunā šīs pilsētas nosaukumu. Tā es redzu Londonu. Mani neinteresē lieli, spīdīgi veikalu skatlogi vai nauda bankas kontā tik ļoti, kā tas, ka tā ir mana mīļā, senā Londona. Tas man, vēstures mīļotājai ir vitāli.
Palikušas vien vairs 2 dienas, neslikti!Vakar, kad visa pilsēta bija diezgan iereibusi, ka pat gaisā šur tur virmoja grādīga smaka, mēs mierīgi pastaigājāmies. Šī bija pēdējā sestdiena Latvijā, pirms kārtējā trakā gada Londonā. Es jau vakar izteicos, ka stingri spiežu kopā visus pirkstiņus un īkšķīšus, lai šis gads būtu daudz veiksmīgāks, bet tikpat interesants. Kaut gan par interesantumu nevar sūdzēties, jo tur JAU notiek streiki, kuros pamatīgi izdemolē veselu rajonu. To pašu rajonu, kas man tik ārkārtīgi patika.
Patiesībā ir laiks atvadīties no manas mazās mazpilsētas. No draugiem un ģimenes. Šīs nebija sliktas brīvdienas, visnotaļ ne. Es beidzot tiku atpūsties, beidzot tiku izgulēties, beidzot nostiepu nervus stīgas pa jaunam. Satiku tos, kurus vēlējos; redzēju tos, kurus nevēlējos. Sapratu to, ko negribēju. Paspēju saskumt, nenokavēju novērtēt. Diemžēl palaidu vaļīgāk personas, kuras ar laiku tāpat izzuda. Šie divi mēneši tomēr nesa un sniedza daudz ko.  Tāpat kā tie 9 mēneši Londonā. Esmu šī gada laika atzinusi vairāk kļūdas, atklājusi daudz lietas, saskatījusi neskaitāmas atšķirības, nekā jebkad agrāk. Liekas, it kā no 19 gadiem es uzlēcu nevis tikai pa soli augstāk, bet gan, šķiet, par veseliem 3 augstāk. It kā gada laikā esmu iekrājusi to, ko būtu mentāli domāts sasniegt pēc gadiem trim. Nav tā, ka es sūdzētos, nav tā, ka es neizsakāmi priecātos, jo tomēr ir lietas, kas paliks pat tad, pat ja izdzēst liksies vairāk kā iespējams. Un jā, paldies par visu, Londona! Esmu gatava nākamajam gadam.

Ir jauki gulēt savā plašajā gultā, neatbildēt uz liekiem jautājumiem un vienkārši klusēt. Just, kā saule silda kājas un piecelties vien tad, kad sagribas ēst. Linda man vaicāja- ja man būtu iespējams paņemt 3 lietas bez svara ierobežojuma, ko tad es ņemtu? Tajā dienā es spēju vien iedomāties par divām- savu istabu un Daci Dārziņu, taču vakar es ļoti spēji izdomāju pašu pēdējo. Tā būtu burciņa manas zemes gaisa, jo tā bija pirmā lieta, ko es tik ļoti sajutu, kad pēc gandrīz gada ilgas prombūtnes sajutu, izkāpjot no lidmašīnas. Pasakaini.
Deja vu ir lieta, kas man nekad nav patikusi un vienmēr likusi justies neērti. Un tomēr lietas notiek tik atkārtoti pat tad, ja tu pilnībā neesi atbildīgs par notiekošo. Kā piemēram tas, ka TV3 rāda tieši tās pašas "Ugunsgrēka" atkārtojuma sērijas, kuras es redzēju neilgi pirms kravāju koferus. Un jau atkal es krāmēju koferus, bet pa TV rāda to pašu. Redz', cik saskaņoti mani prom pavada Latvija.
Pirms dažām nedēļām es sauļojos pie ezera un klausījos LR2. Parasti es tā nedaru, es zinu, taču tas likās tik pašsaprotami. Tik pašsaprotami likās tas, ka mēs braucam pa zemes ceļu, ir daudz putekļu un smaržo tikko nopļauta zāle. Jo tieši tādu es gribēju sajust savu Latviju. Es gribēju, lai tas viss ir te, pirms braucu prom.

Šoreiz viss ir daudz vieglāk. Es zinu, kas mani sagaida, kam gatavoties, kur atradīšos un kā viss būs. Bet kas ir pats galvenais- es zinu KURI mani gaida tur. Tā gan. 

Lai nu kā, nevienam nevajag skumt, ka Jolanta atkal ilgi nebūs te, mājās, jo vajag nu jau aprast, ka tagad tiešām ir tā- viņai nu ir arī otras mājas.

PALDIES PAR BRĪVDIENĀM!