'un es gribu, lai tu klusē līdz ar mani...'

Katru gadu februāris pienāk kā smeldze sirdī. Kā sitiens pa jostas vietu un asa sāpe sānā. Es kožu dūrē un ceru, ka šoreiz nekas slikts nenotiks. Ir tā, ka es nedzīvoju šim mēnesim. Man tas ir miris, man tas neeksistē.
Pirms diviem gadiem tu man atvēri acis. Varbūt ne labākajā veidā, nē, paties, visnežēlīgākajā un drūmākajā veidā.  Man likās, kā neko vairs nevēlos un zaudēju vairāk kā iegūstu.
No sāpēm un nepiedošanas sev, es zaudēju saprātu, loģiku un realitātes garšu. Es nezinu, ko tu ar mani izdarīji, kā tu to panāci, bet es atguvos. Es nepaliku sēžot un lūpu drebinot. Izklausīsies mazliet dramatiski vai banāli, bet man liekas, ka tu mani piecēli. Piedevi, ka es nesniedzu vairāk. Jā, man šķiet, tu mani izglābi.
Es tev apsolīju, jo tu man ticēji. Ne tikai tu, bet arī viņa. 
Es izpildīju. Ja tu mani šobrīd redzētu, es tevi darītu lepnu. Pat ja esmu vien pusceļā, pat ja neesmu nonākusi galā. Galvenais ir tas, ka es iesāku, paņēmu un sāku darīt.
Tas, ka es izpildīju solījumu, pat ja tu mani nedzirdēsi to sakām, ir tas, kas man palīdz iet uz priekšu. Tu esi manā prātā, manās atmiņās un manās domās. Tu mani stum uz priekšu. Tu mani ved.
Vienīgais, ko es vēl no tevis vēlētos ir dzirdēt tevi klusējot. Kā tā, tu man prasi? Jo tu vienmēr klusēji, kad negribēji teikt to, kas tev patiesi kurnēja dziļi sirdī. Un es gribu, lai tu klusētu līdz ar mani.
Esmu dzirdējusi tik daudzus sakām, kā viņi ar mani lepojas. Bet man gribētos, lai tu klusētu līdz ar mani. 
Apraku solījumu, atraku un izdarīju. Ne tikai sevis pēc, ne tikai to, kuri vēl man ir, bet arī tevis pēc. Un arī tevis pēc.

Stāsta morāle te, protams, ir, bet ne ikviens no jums sapratīs, par ko es. Varbūt, lai nedaudz apgaismotu jūsu prātus, es varu vien pastāstīt to, ka pirms diviem gadiem, es zaudēju sev ļoti dārgu cilvēku. Pēc pusgada, tajā pašā gadā, vēl vienu. Es nespēju vārdos izstāstīt, cik ļoti gabalos mani plēsa šis briesmīgais laiks, kad es biju tālu no mājām. Pirms pārcelšanās uz Londonu, es devu solījumu, ka sākšu studēt- agri vai vēlu. Manī ļoti bieži pietrūka vēlmes, bija bail, nevarēju saņemties, trūka drosmes. Nedaudz vilcinājos, ilgi prātoju. Bet tad, kad es piedzīvoju tik pēkšņu, tā teikt dubultu zaudējumu, es attapos, piecēlos, saskurinājos un aizmirsu visus traucēkļus, aizdzenu bailes un teicu sev, ka mazākais, ko nu tagad varu darīt, ir izpildīt savu solījumu. Jo man ticēja, jo viņas vēlējās. Jo es zināju, ka varu.
Un tagad? Kāda ir stāsta morāle?
Izpildi, jo nekad nav par vēlu. Un ja nav vairs to, kas ticēja, apzinies, ka tu iegūsi mieru ar sevi. Tu tāpat izpildīsi.

spīts un lepnums

Mans spīts ir skābs. Hmm, varbūt labāk skanēs rūgts. Stiprs kā paša raudzēts alus. Reibinošs un atkarību izraisošs. Es nezinu, kas manī tādu spītu iesējis, un kur man rodas tas mēslojums, ar kuru audzēt to.
Mans lepnums ir nomācošs, ar spēcīgu aromātu. Tikpat reibinošs kā mans spīts.
Tad es to visu sajaucu ar savu vienpates dabu. Ar manu sarežģīto raksturu un asumu. Sanāk visai stipra dzira, kuru ne visi ir gatavi dzert. Citiem paliek slikti, citi nevar tikt vaļā no atkarības, citiem pietiek vien ar mazumu, dažiem vispār negaršo. 
Kur lai es liekos?
Mans spīts un lepnums mani bieži sabojā. Es nelūdzu, es neprasu, es nerunāju, es nesaku, es atsakos, es neņemu, es aizmetu. Bet nekad, nekad neaizmirstu.
Domā ir vieglāk, kad aizmirst? Ir labāk, ja lūdz? Runā, ka gudrs cilvēks aizmirst savu lepnumu un pieņem visu, kad vajadzīga palīdzība. Es saku, ka tās ir muļķības. Nevis tāpēc, ka tā pēc manām domām var būt dzīves patiesība, bet gan tāpēc, ka es tā sev esmu iestāstījusi. Pat tad, kad zinu, ka man nav taisnība, es sev iemācu pretējo. Redz', kā es visu paspēju samezglot.
Grūti? Nu nedaudz. Es zināju, ka pienāks reiz tāds brīdis, kad būs jācīnās. Zināju, ka nebūs viegli. Bet te nu es esmu. Pildu solījumus kā loterijas biļetes, cerot, ka beigās paveiksies un sanāks. Tik atšķirība tā, ka zinu- sanāks.

Kāpēc gan mēs nekad nedomājam par to, kur būsim pēc gadiem 5? Jo nav jēgas. Es nezinu, kur es būšu un man vienalga. Es vienkārši gribu tikt uz stabilākas virsmas.
To, ko daru tagad, es nedaru sevis dēļ. Hmm, labi, daru. Vien nelielu daļu. Bet vairāk daru dēļ tiem, kuriem gribas, lai es būtu mājās. Lai es dzīvotu mājās. Un jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka tas nekad nenotiks. Esmu pārāk daudz sniegusi savu parakstu pretim visam tam, ka vairs tur nedzīvošu.
Un jo vairāk es saprotu, jo vairāk ilgojos. Jo vairāk ilgojos, jo mazāk saredzu jēgu. Mazāk un mazāk un mazāk.
Kas tad tā dzīve ir? Nodzīvo 20-30 gadus sev un tad jau atkal citiem. Tur tu pazūdi, ierocies. Vairs nav nozīmes, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu iesi. 
Manī ir tik daudz aizvainojuma un dusmu, kuras es neesmu vēl izteikusi, tāpēc esmu vienpate. Jo es sevi tajās ieroku, neizsaku un tad brīnos, kāpēc nevienu nelaižu sev klāt.
Problēma jau vien tajā, ka nav neviena cilvēka, kas zinātu visu. Un man nav laika savus aizvainojumus klāstīt. Es tos nēsāju sev līdzi kā kartupeļu grozu.
Ah, man gribas būt vienai.

sarežģītais zvirbulēns ieguvis balvu

Man nekad nav patikusi Valentīna diena. Komerciāls murgs, kad cilvēki kā nogrēkojušies speras uz veikalu, lai izpirktu pēdējos ziedu pušķus un ar lielām, sapņainām acīm šļupst rozā, pūderētus vārdus viens otram, lai izpelnītos it kā maģisku un vēl nebijušu seksu. 

Pēdējā laikā manas sajūtas ir tikpat saviļņotas, kā tad, kad tu iegūsti balvu. Milzīgu, būtisku un lielu. Tādu, kas izmaina tavu ikdienu un katru vakaru, kad noliec galvu uz spilvena. Centies aizmigt, bet negribas. Nevari. Nepārtrauc domāt. Gaiņā domas prom. Un vēlies. Vēlies, lai otrs guļ tev blakus, un tu varētu vienkārši tāpat, klusēt un neticēt, ka tevī vēl ir kas tāds, kas otram liek tev gulties blakus. Un tad gribas aizmigt, pamosties nakts vidū un pārliecināties, ka tas viss ir pa īstam. Man viņš ir.
Pirmoreiz es ļoti vēlējos mainīt viņa vārdu, kaut vien savās iedomās, jo tas fakts mani vajā un klusībā liek apšaubīt, vai tiešām dzīve un liktenis viens otram ik pa reizei piespēlē situācijas ar kurām mums jātiek galā. Es neticēju, ka tā var gadīties- pavisam nejauši. Taču tad es atmodos no šīs bezjēdzīgās un liekās spriedelēšanas un vienkārši izmetu no galvas jebkādu varbūtību, ka pagātne man seko pa pēdām un liek rakties dziļāk tajā visā. 
Hmm, cik gan es par sevi esmu nedroša un nepārliecināta, sadragāta un sacaurumota ar indīgām domām, ka šis skaistais stāstiņš drīz beigsies, jo, ak, jūs taču ziniet! Viss, ko esmu šeit iepriekš rakstījusi- par sevi, savu sarežģītības pakāpi un vēlmi vienkāršas lietas siet mezglu mezglos. Tad, kad man kāds tā pa īstam, īstam patīk, es vienmēr mēdzu aiziet vai apstāties. Tas, tā kā saka, ka cilvēki jaucot nost sienu ik reizi, kad paliek tuvāki ar kādu. Nu ar mani ir otrādāk- es ceļu sienu, kad esmu tuvāk. Kāpēc? Jo manī vienmēr mīt tāda muļķīga iedoma, ka esmu kāda priekšā kļuvusi vājāka, vieglāk ievainojama. Līdz ar to, man instinktīvi jāslēpjas. Ezītis miglā.
Un vēl mana problēma ir tā , ka es sevi padaru aklu un aizsienu acis pretim tam, kas ir tik pašsaprotams. Tad vēl tie desmitiem noslēpumu, kurus es nevēlos izpaust, jo otram tie liks bēgt, kaut vai tā ir vēsture. Saka, ka vēsture mēdzot atkārtoties, Ziniet, pēc pieredzes saku, tā notiek. Un, ja otrs tam tic tikpat ļoti kā es, viņš sabīsies, ka es kā kasete attīšos un spēlēšu to pašu atkal un atkal.
Spēlēt- tik to vien mēs darām. Dzīve, iespējams, ir vien tikai tāds atskaņotājs. Vai joks. Vai vienkārši galda spēle. Ak, cik daudz mums to salīdzinājumu.
Es zinu, kurš šo visu man nodarīja. Patiesību sakot- kuri. Pati? Arī. Bet tas jau cilvēku dabā- sevi nevainot, kad vainas sajūta zudusi. 

Sen atpakaļ, kad gāju cauri milzīgām vilšanām un sāpēm, ko man sagādāja kāda persona, es vēlējos pāriet mammas uzvārdā- Vorobjeva. Nē, ne Vorobjova, bet Vorobjeva. Gandrīz kā krieviski zvirbulis. Tāpēc es sevi varu vai gandrīz saukt par sarežģīto zvirbulēnu- tā kā tajā pasakā.

otrādāk

Vai tas ir normāli, ka es pēdējā laikā tik bieži domāju par to, ka pēc aptuveni gadiem septiņiem man būs 30? Vai tas ir saprotami, ka pēc laiciņa, ielecot tajos divdesmit gados, tu vienkārši steidz sakārtot savu dzīvi, lai ātrāk beigtu mētāties pa stūriem? Tad tu meklē desmitiem lietu, kuras vajadzētu ieviest savā ikdienā, lai vairāk līdzinātos pieaugušam cilvēkam. Pieaugušais. Vārds, kas bērnībā šķita maģisks un tāls; veidols, kā rokās galvenās kārtis, labākā sēdvieta uz dīvāna un nebeidzami saldējuma krājumi saldētavā. Tagad viss ir otrādāk- es gribētu gulšņāt dīvānā, mezglotā pozā, vai dauzīties pa āru, līdz deguns paliek sarkans vai vēders tukšs. Otrādāk.
Patiesībā jau neviens nav sastādījis to sarakstu, kurā vajadzētu atķeksēt lietas, ko esi paveicis, lai tuvotos pieauguša cilvēka statusam. Mēs neviens nezinām, cik tuvu vai tālu esam no šī briesmīgā titula. Nojaušam. Taču tas neapstiprina faktu.
Pieaugt nenozīmē ieviest bērnu vai uzvilkt gredzenu pirkstā. Pieaugt nenozīmē saņemt algu un maksāt rēķinus. Pieaugt nozīmē samierināties ar to, ka tagad tev ir jāpaļaujas uz sevi un savu izvēli. Pieaugt nozīmē cerēt uz spēku, lai pieveiktu dzīvi un to, ko tev tā sniegs. Pieaugt nozīmē sadzīvot ar sevi un reizē atrast vietu citiem. Es varētu turpināt uzskaitīt lietas, kas manā skatījumā parāda, cik pieaudzis tu esi, bet jēga tam nebūtu visai liela, jo mēs domājam tik sasodīti dažādi. Iespējams, ka kāds jaunietis, ļoti bērnišķīga prāta, uzvilcis uzvalka bikses un sabāzis makā vairākas banknotes, uzskatītu, ka esmu vēl stulba un man labāk klusēt. Kaut gan pats knapi spētu izburtot vārdu 'deģenerācija'. Vai baidītos dzīvot uz viena cipara nedēļā. Vai atteiktos kādu nedēļas nogali strādāt, jo tas šķistu tik morāli un fiziski neiespējami.
Daži nekad nepieaug. Tie paliek par bērniem un meklē kādu, kurš viņus auklēs atkal.

Es viņu redzēju sapnī un patiesībā palika ļoti, ļoti silti. Mēs esam kaut kur starp spēcīgām simpātijām un vēlmi būt kopā. Nu, iespējams es vairāk sliecos uz otru pusi, jo beidzot gribas ko tādu, ko nevajag slēpt, vai gribas izpaust, vai nejūti apnikumu un šaubas. Esmu tik bieži slēpusies, ka vairs nekad, nekad, nekad negribu parakstīties uz ko tamlīdzīgu.

mans sarkasms- mans šarms

 

 Sveiks, februāri, mēnesis, ko es ienīstu!
Cik kontrasti gan ir mani ieraksti šobrīd. Cik kontrastas ir manas sajūtas un veids, kā cilvēki man liek justies. Kā viņi visi man jauc prātu!
Likās, ka dzīvē pienācis brīdis, kad viss būs daudz vienkāršāks un saprotamāks. Ka nebūs drāmu, sasteigtu sajūtu un apjukuma. Bet nu ir vēl trakāk.
Brīdī, kad persona atzīstas tev jūtās (ja vien tā tās var nosaukt) vai arī tajā, ka zem apvalka viņam vienmēr gulējusi tā vēlme man pieskarties un saukt par savu, manī ieslēdzas tās dusmas par to, ka varbūt viņš piecēlies par vēlu. Manī nav nekādas nožēlas vai niknuma pret sevi, jo visam ir savs mirklis. Es vienkārši negribu kļūdīties savā izvēlē un aprēķinos. Nedz savā laimē. Man negribas iegūt ko tādu, kas man dotu tikai un vienīgi drošības sajūtu. Man vajag ko tādu, kas manai sirdij liktu lēkt ar lecamauklu; krist un stutēties augšā, ripot lejā un skriet augšup kalnā. Es vēlos, lai man sāp, kad gribas vairāk, vai kad ir par maz. Es gribu, lai es no sajūtām ļimtu un kustu. 

Tāpēc esmu lepna, ka pārkāpu savu spītu un dusmas. To dažu stundu laikā es pieaugu, riskēju un vienkārši saspiestām dūrēm cerēju, ka varbūt man sanāks.
Sanāca. Beidzot es atkal jūtu ko tādu, ko neesmu jutusi ilgu laiku. Atkal neguļu naktīs, kad nezinu par otru, atkal vārtos pa gultu, jo gribu lai tas otrs ir blakus. Un ceru, ka jutīšu to vēl ilgi.
Ak jēl, es atkal mulstu. Es atkal domāju par to, kā staigāju, kā runāju. Atkal runāju muļķīgas lietas un mežģījos savās domās un vārdos. Aizmirstu par realitāti, maldos. Un baidos. Baidos izdarīt ko nepareizi vai apstāties pusceļā.
Es zinu, ka šis būs lielisks ceļojums. Atpakaļ sajūtās, ko tik kutelīgi just.
Bet es sevi vēl aizvien spiežu. Nerunā par daudz, neklusē par ilgu, nestāsti to, ko nevienam nezināt. Patiesi, mana pagātne ir tik ļoti sarežģīta, tik netīkami melna, ka reti kurš spēs tās iespaidu uz manu tagadni paciest un panest mana rakstura smagumu. Jo esmu nelokāms, dīvains cilvēks, kurš slēpj tik daudz ko un negrib just tik daudz. Kuram bail no katra nepareiza soļa, no katra elpas vilciena. Kurš neprot pārkāpt pāri savām robežām un pašizdomātiem noteikumiem. 
Un visbeidzot- esmu vienpatis. Man ir labi pašai ar sevi, un fakts, ka tuvākajā laikā man ar sevi nu būs jādalās, ļoti traucē. Manis nav tik daudz, lai es varētu sevi dāļāt pa labi un kreisi. Iespējams man negribas atdot tik daudz no sevis, jo esmu egoiste- es vēlos paturēt pati sevi. 
Man pat ir interesanti vērot, cik tālu viņš ies, cik ilgi viņš pacietīs manu raksturu un personību, līdz sabruks un lūgs man nedaudz liekties. Bet es? Ak, es sevi zinu tik labi! Neviens nekad nav spējis mani mainīt, un ar to viss vienmēr beidzas...

-Ahh, I just love the way you are being sarcastic! 
-Well, thanks. You better get used to this.

Hmm, laikam jau mans sarkasms ir mans šarms.