Statistika

piektdiena, 2011. gada 23. decembris

gada bilance numur viens

Lielākā daļa cilvēku brīnās, kā gan es varu būt laimīga, būdama prom no mājām un ģimenes? Es nesaku, ka man viņu netrūkst un ka reizēm gribas mazāk ļaužu apkārt, klusākus rītus vai tukšāku māju, bet, jā, es esmu laimīga. Tos divus mēnešus, būdama Latvijā, es nedaudz baidījos atgriezties, jo negribēju iekāpt tajā pašā peļķē, kur iepriekš; nevēlējos rāpties pa tām pašām kāpnēm, kas šķietami palikušas aizvien garākas un garākas. Tomēr es tās bailes pārvarēju, atgriezos un nu esmu tur, kur gribējās. Ir taisnība, ka gada laikā viss var radikāli mainīties, un es pateicos visvarenajiem spēkiem, ka neviens mani neuzvilka kalna augšgalā, bet es tur nonācu pašas spēkiem. Man nevajag nevienu, kurš dara manā vietā, es pati zinu, ko varu, jo vajag mācēt novērtēt savu spēku un pārliecināties, ka neesi kļūdījies.
Zemiski, ka lielākā daļa domā: "tu neko nepanāksi, ja rausies prom un  meklēsi zaļākus laukos nesasniedzot pat to, kas it kā ir atspēriena punkts". Ne visi dara netīru, melnu darbu. Un jā, tur, kur esmu tagad, būtu grūti sasniegt, ja es nebūtu šeit. Loģiski.
Cilvēkam vajag būsteri. Vajag sākt ar mazāko, lai sasniegtu lielāko. Ja tu vari izdarīt mazākas lietas, lielās vairs neliekas tik milzīgas un tālas.
 Ziemassvētki priekš manis nav laiks, kad jāsēžas pie vakariņu galda kopā ar ģimeni un jādāvina viens otram nejēdzīgas dāvanas. Priekš manis tas ir laiks, kad es paskatos pati uz sevi, jo tomēr šim laikam ir tāda patīkama piegarša. Tāda kā "es nezināju, kā būs, bet zinu, ka bija labi".
Tikai sapņotājs var uzrakstīt un domāt kā es, bet tikai darītājs un veiksminieks var censties un darīt kā es.

ceturtdiena, 2011. gada 22. decembris

lai būtu tā, nejautā

Pirms es atkal iesāku rakstīt savu gada bilanci, kas šogad izskatīsies nedaudz savādāka, es gribu nedaudz pažēloties. Nē, tas laikam nebūtu tas vārds, ko lietot, kad es vienkārši mēģinu izteikties.
Mana diena šodien pagāja gandrīz kā visas citas. Vakar es jutos labi, kad tās personas nebija tepat blakus, bet šorīt es, diemžēl, atkal viņu satiku. To par satikšanos gan nevarētu nosaukt, jo mēs vienkāršī formāli sasveicinājāmies. Lūk, kaut kā tā. Un tad sekoja viena muļķīga situācija, kas redzēta vien tizlās, romantiskās filmās.

Es: Why are you asking about him so much? I have no idea where he originally comes from and how often he is coming over here.
X: Come on, because he is SOO hot.

Cik veiksmīgi gan es izslīdēju no situācijas, it kā man pašai tā neliktos, un es būtu akla. Es sajutu tādu kā nosodījumu no savas puses par to, ka esmu mēģinājusi ignorēt faktu, ka tāds cilvēks pastāv, un viņš nav tālu. Nav jau nepatīkami, ja kāds cits tavā ideālā saskata ko simpātisku. Varbūt pēc augstākminētā dialoga var likties, ka "mans ideāls" ir vien acīm tīkams objekts, bet tā nav. Es zinu, ka nav, es jūtu.
Tas ir bara instinkts. Ja kādam ir kas tāds, kas tev liekas pietiekami vērtīgs, lai iegūtu savā īpašumā, bet tu tomēr sev iestāsti, ka tev to nevajag, ar laiku uzrodas citi, kam patīk tas pats, un viss sākas no gala. Es jau biju +/- nolikusi šo personu plauktiņā "lai jau paliek", taču putekļi uz tā krāties negribēja. Un esmu nonākusi sākuma punktā.

Katram no mums piemīt kaut kas. Un tas kaut kas katram izpaužas savādākā veidā. Viņam ir tā sauktais "nekas īpašs,bet tomēr KAUT KAS". Es nevaru atraut acis. Kā glītai gleznai ar dziļi noslēptu jēgu un stāstu. Man negribas rakties dziļāk, jo bail. Bail vilties? Nē, bail saprast, ka tas ir tas, ko man vajag un ko es gribu. GRIBU.

Varbūt man vajadzetu atrauties no šīm fantāzijām, jo acīmredzot ne pie kā laba tas nenovedīs. Nākamais gads rādīs, kā būs. Vēl neatraušos.

Lai būtu tā, nejautā
Nejautā, kas tālāk būs
 Nesen man jautāja, vai es domājot, ka dzīve ir smaga. Es teicu, ka nē- tā ir netaisna. Un cik tipiski mums visiem- sacīt, ka netaisna vien tamdēļ, ka nav dabūts tas, kas sagribēts. Varbūt tā zina, ko vajag un ko ne. Tāpēc es gaidīšu, kā paklausīga meitenīte gaida vakara pasaciņu. 


pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

ka ir būt pa vidu un deja vu

Doktors Vatsons brauca uz Braitonu- vienu no visskaistākajām pilsētām Anglijā ārpus Londonas. Tas nav rakstīts grāmatā, nav ieskicēts zīmējumos vai redzēts jebkur iepriekš- es vienkārši atkal noskatījos kārtējo, ilgi gaidīto filmu kinoteātrī. Lai gan tas ir viens no maniem iemīļotākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem, es to nevarēju izbaudīt pilnvērtīgi, jo blakus man sēdēja sveši, diezgan bezgaumīgi un visnotaļ kaitinoši parastie ļautiņi. Es zinu, zinu, tas atkal izklausījās patmīlīgi.

Palikusi vien viena vienīga nedēļa līdz mani apciemos mamma. Es visu šo laiku domāju, ka tā viņai būs visai skaista un patīkama dāvana- beidzot atbraukt uz Londonu, Šerloka Holmsa mājvietu (kurš viņai visnotaļ ļoti patīk) un , protams, redzēt kādā vidē esmu pavadījusi pēdējo gadu ar astīti. Taču patiesībā es atkal kļūstu patmīlīga un egoistiska, sakot, ka tā tomēr būs fantastiska dāvana man pašai- sniegt mammai to, ko viņa ir pelnījusi un redzēt prieku viņas sejā, jo nekas nav siltāks par sajūtu redzēt laimi rūpju pārņemtā sejā. Uz pasaules būs vēl viens cilvēks, kas Ziemassvētkus atkal saskatīs gaišākus, nekā šajā komerciāli saēstajā sabiedrībā ierasts.

Man vajadzētu staigāt ar augsti paceltu galvu, zinot cik nu viss ātri notiek man apkārt. Es vairs nepinkšķu un neņaudu, man vairs nav vientuļi. Man negribas par katru cenu spaidīt telefonu, gaidot ziņu, un alkohola reibumā es neuzdrošinos riskēt, tādējādi būdama vājākais ķēdes posms. Varbūt visu maģiski mainīja viens neveiksmīgs paklupiens, kad es saņēmu pļauku sejā, nesaņemot to, uz ko liku visu savas kārtis, cerēdama, ka atkal dabūšu to, ko gribu. Esmu sapratusi, ka var laicīgi uzzināt, cik tālu vajag iet. Ka katrs cilvēks, ar kuru tev kas nav sanācis, ir kā mācība, kura jāizstudē, lai nākamreiz nepieļautu to pašu kļūdu. Vai arī ar laiku vienmēr pienāk situācija, kad tu visu izvērtē daudz savādāk, nekā būtu darījis iepriekš.
Cik dīvaini gan šobrīd liekas negribēt neko, būt pa vidu. Ne šis, ne tas, it kā kaut kas.

Un kad tu zini, ka gribu vienu, bet otrs it kā ir pārgribēts, vienmēr atradīsies kaut kas (lasīt- kāds), ko tu PATS nevēlies, bet otras līnijas galā visas pogas saspiestas uz "jā jā jā". Man nepatīk likt cilvēkiem vilties, bet tāda nu tā dzīve ir- riebekle. Un jā, es nezinu, kā lai dziļsirdīgāk (hujzin, kas tas par vārdu) informēt otru līnijas galu par to, ko pats nekad nevēlētos dzirdēt, ja viss būtu otrādāk. Es jau reiz esmu teikusi, ka "nav taisnas un netaisnas dzīves- ir tikai tavējā", tāpēc es netaisos ziedot savu laiku un dzīvi kam tādam, ko agri vai vēlu novērtēšu kā pilnīgu un nevajadzīgu mēslu. Man ir savas prioritātes un dzīves jēgas, vairākas, un  vien tādēļ es zinu, ko gribu. Un ja es nedabūju, es panākšu ko citu- daudz labāku.
Jā, es atkārtojos- ko tādu esmu blogā teikusi, taču redz' kā- deja vu ir maita- tā nes tev atpakaļ lietas, kuras jau, skaidrs kā diena, N-E-V-Ē-L-I-E-S.

pirmdiena, 2011. gada 12. decembris

it comes and goes

No vienas bedres citā. Sen neesmu bijusi šeit- veselas divas nedēļas, un vienu to tām es varu attaisnot- mans uzticamais klēpjdators atdeva galus un nu man viss jāsak no gala. Vēl aizvien nevaru pierast, ka šā un tā vairs šeit nav. Paldies Dievam man vēl ir bildes, jo zaudējot tās, es domājams pati atdotu galus.
Otru  nedēļu es norakstīšu uz garīgā materiāla trūkuma, jebšu, nevēlējos atkārtoties.  Man bija apnicis sevī klausīties, un es pat spēji sapratu, ka varbūt dažam labam  no jums bija pieriebies lasīt vienu un to pašu. Minēt, vai Jolantai ir salauzta sirds, vai arī viņa atkal pati visu stūma uz izmiršanas robežas.  Patiesību sakot laikam jau abas lietas notika  vienlaicīgi.
Es esmu nonākusi uz pavisam nepareiza ceļa. Uz otras takas, pa kuru nepavisam nebiju domājusi sevi novest. Saka, ka bēgot no vilka var ieskriet lācim mutē. Tā, teorētiski, notika ar mani.
Visu laiku sevi nodarbinot ar domām par to, kā ātrak sevi izārstēt no vientulības, kurai pati sevi norakstīju; kā mācēt iztikt bez cilvēka, kas bija tavā galvā dienu un nakti; kā apslāpēt to kņudinošo sajūtu vēderā, kad uz ielas mani līdzīgu seju vai atpazīsti gaitu, dzirdi ierastu frāzi. Man primitīvi ieteica ko tādu, kas liekas pavisam loģiski- atrast citu. Bet es negribēju un liku sev noticēt, ka neatradīšu gan. Un neatradu ar', jo stāsts nav par to. Tas nebūtu mans stāsts, ja viss tagad beigtos laimīgi vai sāktos no jauna.
Es negaidīti esmu sākusi domāt par kādu citu. Par kādu, kas nu ir vēl tuvāks manam Misteram Perfektajam. Way too closer. Man tika dota viena diena, viens vakars, lai uzzinātu, vai šoreiz Jolantai atkal tiks tas, kas sagribēts, jo man dzīvē tādā ziņā ir veicies, lai arī cik tas jocīgi, patmīlīgi neizklausītos. Tā vakara gaitā es, protams, uzbūvēju vienu milzīgu acteku piramīdu, kas tika rūpīgi špaktelēta un līmeņota ar katru dienu aizvien vairāk. Un kā jau tas mēdz gadīties vien manā laimīgi-romantiski neiespējamajā dzīvē, tā piramīda, kā jau acteku, palika pusbūvēta, bez galotnes. Mana laime atkal cita rokās. Kaut gan es šaustos, kad saku, ka tā bija "mana laime", jo kā gan tu vari teikt, ka negaršo, ja nemaz neesi pamēģinājis?
Tā lūk- viena kaite puslīdz izārstēta, bet cita turpat vien ir uzrakta. Lai gan jā, cerība dziest nost pēdējā. Viss var mainīties, sagrozīties un pārgāzties, kaut gan kā man apnicis uz to novirzīt visas savas domas un ieceres.
 It comes and goes.
Es nezinu, kurš man ir novēlējis vienmēr vazāties no kakta uz kaktu bez noteikta mērķa un jēgas. Esmu jauna un man nevajadzētu sūdzēties par to, ka neesmu piesieta vienai vienīgai personai 24/7, taču nu es sāku aizmirst, kā tas ir. Un tā, ka visi zina.
Reizēm man gribas sev prātā ielauzīt dažus teikumus, lai tos es atskaitītu sev katru reizi, kad kaut viena no šīm divām personam jelkad man paies garām.  Zinu, esmu stipra un man nevajag sev to atgādināt, vai iekalt galvā to, ka pienāks ari mans laiks. Taču tomēr bezpalīdzīgi apjēgt to, ka tavs ideāls izšļūk tev no rokām, un kā spīdzinot tas viss tev atkārtojas tavos sapņos. Bilde pēc bildes, un rīts pienāk aizvien  melnbaltāks.
Kas attiecas uz manu iepriekšējo sāpi- tas viss ir dziedējams.
Laiks ir kā suns, kas laiza tavas rētas. Dziedē.

otrdiena, 2011. gada 29. novembris

maģiskais puisēns un 9 gadi 6 kladēs

Esmu izlasīju visas Harija Potera grāmatas, redzējusi visas filmu daļas. Un jā, man patīk Harijs Poters. Ou, liekas tik jocīgi, vai ne? Nekad nepadomāsi, ka Jolantai varētu patikt maģiskais princis uz slotaskāta.
Patiesībā Harijs Poters bija pirmā lieta, par kuras pievilkšanās spēku es izdarīju nepareizus secinājumus, respektīvi, es lauzu savu principu, ka man nepatīk ganīties kā aitai baros. Un tas notika trešajā klasītē. Redz kā. Tikai tagad es to redzu kā savu principu pārkāpšanu; tajā laikā man tas šķita vienkārši kā "laikam dabūt to pašu, kas citam ir, ja jau tas tik labs". Un es to nenožēloju līdz pat šai dienai. HP man ir vairāk kā sentimentāla lieta, un es tik tiešām nepriecājos par to visu vien tādēļ, ka Daniels Redklifs ir tuvu manam ideālajam vīrietim, pat no mazas bērna kājas. Jā, man ir saglabājies ieraksts manā vecum vecajā dienasgrāmatā, kur es atzīstos šim puisim mīlestībā. Neviens klases puisis nebija tik kruts kā viņš.
Jā, patiesību sakot, HP ir, kā jau izteicos, sentimentāla piemiņa no manas bērnības. Es uzaugu ar šīm grāmatām, šo stāstu. Un psiholoģiski izspriežot to, kādēļ gan visiem tā tīk tas maģiskais, četracainais puisis, ir tas, ka viņš ir "izredzētais". Visiem gribētos tādiem būt- īpašiem, vienīgajiem, sargājamiem, glabājamiem un taupāmiem. Kā arī tas, cik pasaule viņam apkārt ir apskaužama. Lidot, elpot zem ūdens, uzburt sev šokolādes kūku, izsūkt no kāda patiesību, redzēt atmiņas, teltī dzīvot kā komunālajā mājā un vēl un vēl, un vēl. Mani tas mazu paņēma kā iereibis Ādolfs vecu kundzi zaļumballē. Varbūt par mani var smīkņāt un mani var dzenāt ar pliku dirsu pa zaļu lauku, bet es tomēr nekad nenoliegšu, ka man patīk viņš un viņa stāsts. Tā man ir viena no lietām, kas karājas kā dadzis pie vilnu svārkiem, un visi redz, bet tev gluži vienalga, kā tas no malas izskatās. Vai kā tintes švīka uz somas virsmas, bet tu tāpat nemēģini to iztīrīt, jo kāda gan starpība, cik daudziem par to pirksti niezēs un acis šaudīsies.
Pārlasot to, kas minēts iepriekš, es ievēroju to, ka esmu pieminējusi savu veco dienasgrāmatu. Man tādu ir daudz. Veselas sešas. Es rakstu dienasgrāmatu kopš 11 gadu vecuma. Cik likteniski-sakriteniski, ka mani pirmie ieraksti tapa laikā, kad mani vecāki šķīrās. Tas jau bija tas pirmais lūzuma punkts manā dzīvē. Tad es turpināju, turpināju, turpināju.


Reizēm es izeju cauri tām un atskatos atpakaļ. Ne jau uz notikumiem, bet gan pati uz sevi. Neteiktu, ka man būtu kauns vai nožēla, vai kas cits, bet ir lietas, ko es vairs nekad sev neļautu. Liekas, it kā šīs baltās, it kā citiem nekam nevērtīgās lappuses, būtu piefiksējušas manas kļūdas. Manas dusmas, manas bēdas. Manus priekus, manu laimi. Ikreiz, kad es tur atrodu ko tādu, kas man bijis tik nozīmīgs, bet šobrīd tik tiešām aizmirsts, es izjūtu to, ko izjutu tad, tāpēc nevar teikt, ka tas tagad ir aizmirsts. Visdrīzāk piemirsts. Es nevaru nedz dzēst, nedz sadedzināt savu pagātni, tā kā to var izdarīt ar sausu papīru. Ir skumji, ka savā dzīvē kādu brīdi tu apjēdz, ka tas, kāda ir bijusi tava pagātne, nav tas, ko tu vēlies saistīt ar savu tagadni. Saka, ka tā darīt nevajagot, un pagātne jāatstāj aiz sevis kā izskanējusi plate, bet plati taču var klausīties atkal- tāpat kā es varu iziet cauri savai dzīvei savās domās atkal un atkal. Tamdēļ es priecājos, ka rakstīju dienasgrāmatu visus šos 9-10 gadus. Jo lai nu kas būtu bijis, esmu apmierināta ar savu tagadni.


Ir lietas, ko cilvēki nesapratīs nekad. Viena no tām- es.
Un ja es tevi nekomentēju, tātad negribu, lai tu mani saprastu.

ceturtdiena, 2011. gada 24. novembris

mūzikas kārbiņa


Šķiet, ka vairāk sāp tas, ka esmu zaudējusi arī draugu. Var iztikt bez bučiņām un mīļumināšanās, bet man bija svarīgi, ka ir kāds, kas uzklausa. Un kuram interesē, nevis uz sejas uzvilkta acīmredzama pieklājības plēve.
Es zinu, ka nevajag bezjēdzīgi īdēt par to, kas ir zaudēts savas muļķības dēļ , un ko tāpat ar laiku būtu jāizsviež no laivas, tomēr cilvēkam ir tāda nevīžīga īpašība čīkstēt un tapt uzklausītam. Tas neko nemaina, bet palīdz atkratīties. Tā kā maza mūzikas kārbiņa, kas skan tik ilgi, cik uzvilkta. 

Es nezinu kādēļ, bet man jau sen gribējās veltīt kaut vienu rakstu kādam konkrētam cilvēkam.
Viņš man iemācīja dzīvot ne tikai sev, bet arī citiem. Es varu te likties egoistiska un rupja, bet man ir svarīgi, lai  cilvēkam, kas man ir svarīgs, būtu tikpat siltas kājas un pilns vēders kā man. Man nav grūti palīdzēt kādam, kurš raud vai piedāvāt sēdvietu sirmai vecenītei. Man, lai gan dažreiz negribētos, nesagādā grūtības dalīties ēdienā, ko pati esmu sagādājusi.
Agrāk mana mamma teica, ka viņš spētu atdot pēdējo kreklu, kas mugurā, ja kādam no mūsu ģimenes saltu, bet pats paliktu bez tā. Mana ģimene nekad nav bijusi bagāta, un mums ne vienmēr ir piederējis pats labākais, ko var atrast, tāpēc es zinu, cik nenovērtējamas ir viņa rūpes un viņa sirds.Varbūt, lai cik salkani tas neskanētu, mana bagātība ir tas, ka es savu ģimeni varu sauktu par savu un pateikties par to, kas es esmu šodien.
Ja man būtu jāiesaka dziļāk ielūkoties kādā, es norādītu uz viņu. Daudz tādu cilvēku nav. Es nesaku to tādēļ, ka mums būtu vienas asinis, bet gan tādēļ, ka viņam ir kas tāds, ko notēlot un nopirkt nevar. Viņam ir nesavtība. Es lepojos ar to, ka varu būtu viņa mazmeita. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, par kuru cilvēku es šeit runāju.

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

radio ga-ga

Jo ātrāk paiet dienas, jo agrāk paliek tumšs. Nedaudz patīk, nedaudz neomulīgi. Es šķiet vēl ziemu negribu.
Parasti ziemā gan viss ir kārtībā- es smaidu, priecājos un viss liekas tik sterili simpātisks. Bet pēdējā laikā man nav garastāvokļa, es izskatoties uztraukusies un nobijusies, pašai par brīnumu. Reizēm es no rīta pamostos un domāju, ka tā tam visam jābūt- rutīnai, no kuras nekur nelikties. Nē, tā nevajag. Tāpēc jau es izskatos tāda nobijusies, bez garastāvokļa- man gribas izbēgt no rutīnas. Es sev esmu iestāstījusi, ka vajag atrast kādu blakus nodarbi, lai aizpildītu prātu. Jā, varbūt vienīgais, ko es labprāt atvilktu atpakaļ no pagājušā gada Londonā ir tas laiks, kad es klīdu apkārt pa pilsētu ar dažām kapeikām kabatā un divām cigaretēm uz visu dienu. Viss, protams, rādījās daudz depresīvākās krāsās, bet man jāsaka godīgi, ka tā bija dīvaini patīkama sajūta. Daudz labāka, nekā tā, ka tev ir nauda kontā, nauda makā un maz atbildības uz ko to tērēt. Tā ir, un tomēr tās nav.
Diemžēl ir cilvēki, kas nenovērtē to, cik ļoti viņiem ir paveicies.
Runājot par tēmu, ko es skaru katru reizi, kad vien ieeju šajā blogā, nekas vēl aizvien nav mainījies, vien tas, ka, cik noprotami, otrs zina, cik ilgs laiks ir pagājis, bet ne es, ne viņš nesper soli uz priekšu, un es varu teikt, ka spītība ir viena no stulbākajām cilvēka īpašībām. Tā ir kā sarkana gaisma visam, ko vajadzētu dzīt uz priekšu. Kā nevajadzīga ceļazīme, kas aizliedz to, kas liekas pavisam loģiski. Un vienalga, vai tu spītību izmanto tādēļ, lai parādītu sev, cik stiprs vari būt, vai lai iedirstu otram dvēselītē. Spītība ir un paliek bezjēdzīga.
Man mēdz būt neiespējami sapņi. Bet ne jau tādi, kas šķiet- nekad nepiepildīsies. Ne tā. Tādi, kas nav iespējami atsevišķu apstākļu dēļ. Piemēram, es labprāt gribētu redzēt Queen koncertu oriģinālajā sastāvā. Vai paspiestu roku Diānai. Un tas saraksts nav īss.

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

zemeslodes

Ja es varētu patiešām izvēlēties un dabūt kaut vienu maģisko priekšmetu no visām Harija Potera daļām, tad es izvēlētos domnīcu. Saliktu visas savas atmiņas tur un brīvajā laikā tik skatītos cik uziet.
Drīz mans blogs sasniegs 10'000 skatījumus. Ņemot vērā, ka šī lapa pastāv vien gandrīz 2 gadus, tas ir diezgan daudz. Es priecājos. Paldies!

Liekas, ka nu arī viņš sācis nedaudz domāt par mani un naktīs negulēt. Bija viens mirklis, kad es gandrīz padevos un nolaidu rokas savu jūtu objekta, lasīt sirds, priekšā. Un tomēr es turos. Skaitu dienas. Ar laiku skaits vairs neko nenozīmēs.
Pārlasot manos vecos ierakstus, kas tapuši laikā, kad viņu satiku, es sāku saprast, kāpēc es tagad ciešu. Šis laikam tomēr nav gadījums, kad vienkārši spītīgums neļauj kāpt pāri robežai, ko sauc par "pauzi". Šoreiz tas ir kā pārbaudījums man pašai, nedomāju, ka viņam. Un tad es atklāju, ka esmu slimīgi greizsirdīga. Ja kādreiz es vēlēšos neļauties un nepadoties kāda "šarmam", man vienkārši vajag atrast iemeslu būt greizsirdīgai. Jo tagad es smejos par to, cik ļoti viņš, šķietami, cieš. Lai jau. Neesmu es vienīgā, kurai vajadzētu žņaugt kopā emocijas.
Nesen es ieraudzīju kāda cilvēka bilžu galeriju. Un es zinu, ka agri vai vēlu es dzirdēšu komplimentus, kas raidīti šīs personas virzienā, bet man tas būs jāklausās un piekrītoši jāmāj ar galvu, kaut gan man būs vienalga. Nav tā, ka man kas skaustu, drīzāk sāpētu, ka es, lai kur arī būtu vai ietu, vienmēr esmu tikusi salīdzināta ar šo personu. Un tad, manā neilgajā pagātnē šai personai ir ticis tas, kas it kā pienācās man. Agrāk visi teica, ka šis cilvēks dzīvojot manā ēnā, taču tās ir muļķības. Vienīgais, kas dzīvo manā ēnā ir mans otrais "es". Mani ego. Un nevienam nepatīk būt salīdzinātam. Pat man ne.
Es šajā brīdī klausos "Zemeslodes" un mani pārņem dīvaina sajūta. Agrāk es domāju par vienu vienīgu cilvēku, kad dzirdēju šo dziesmu. Un vēl aizvien domāju, lai gan viss +/- ir pazudis. Es sev zvēru, ka viss tur, ar to, par to ir beidzies. Varbūt palikušas tikai ļoti labas atmiņas. Un es zinu, ja jau tiku pāri tam, tikšu pāri arī šim. Man paveiksies.


ceturtdiena, 2011. gada 10. novembris

trīs lietas

Es negribu visam uzlikt melnu spiedogu, bet nezinu kādēļ liekas, ka pēdējo nedēļu laikā esmu nogriezusi daļu no savas dzīves. Atliek vien nebūt blakus kādam cilvēkam, kad dzīve iegūst pelēku nokrāsu. It kā otram būtu ota, ar ko iekrāsot manu dzīvi košos toņos.
Ap mani mācās ļoti pelēki mākoņi, bet es tomēr turos pretī un vāji spiežu tos prom, lai gan to vajadzēja izdarīt jau sen. Ja godīgi, es varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik reižu es savā dzīve esmu tā pa īstam iemīlējusies. No sirds. Tā ka viss plīst un lūzt uz pusēm. 3. 3 reizes. Un šī ir trešā no visām. Noteikti ka ne pēdējā, bet viena no smagākajām gan. Saka, ka 3 lietas labas lietas; ceturtā no sirds. Un ja tā ir, tad es vēlos, lai šī reize ātri paskrien garām, bet lai ceturtā nenāk ilgi. Kamdēļ izlietot savu dzīvi tā, kā es to daru tagad?
Mani atmiņas galina nost. Tas arī esot pats grūtākais. Ja nav atmiņu, tad nav uz ko tiekties atpakaļ.

otrdiena, 2011. gada 8. novembris

te tev nu bija-skaistā dzīve


Ārā nakts vai diena, bet Londona tāpat man mīļa.
Reizēm es braucu autobusā, bet negribu kāpt ārā. Braukt, braukt un aizbraukt. Es neesmu viņu redzējusi gandrīz mēnesi, un nekas nav mainījies, izņemot to, ka man ļoti, ļoti sāp.
Dažas dienas atpakaļ es kopā ar pietiekoši labu draugu devos uz Tower Bridge iedzert pa aliņam. Mēs gan runājām par visādām muļķīgām lietām, bet tomēr sanāca skart tēmu, par kuru es negribu dzirdēt, kaut gan tas manā prātā skan kā nebeidzama melodija. 

X: Pārdzīvo?
Es: Jā, ļoti.
X: Bet nemaz nevar pateikt.
Es: Jo to neviens nekad nevarēs pateikt.

Mana maska ir pārāk bieza, lai tā ar laiku nenokristu. Atkal jau liekas riskanti vēlu vakaros palikt vienai, jo tad visas domas vien skraida ap viņu vienu. Tā redz ir, tu nekad nevari zināt, ko tu dzīvē satiksi un cik ļoti viss sagriezīsies kājām gaisā. Es nezināju, ka spēšu atkal iedzīvoties vienā un tajā pašā dubļu peļķē divreiz. Man tuvākajā laikā nav lemts skraidīt priecīgi apkārt un smaidīt kā aptrūkušai muļķei.
Es pati sev to nodarīju, jo nekad neesmu mācījusies apstāties pie robežas. Vienmēr vilina tas, kas aiz tās. Lai gan es zināju, ka ar laiku atduršos pret sienu. Un tagad, kad esmu, kā jau teicu, sabrucinājusi tornīti un apsitusi pieri, es tomēr mērcu savu galvu dziļi ūdenī un slīcinu sevi. Tipiski man. Likt sev ciest un dragāt prātu mazos gabaliņos. Kā tev var piederēt kāds, kuram jau sen ir piesieta privātīpašuma zīmīte?
Viss ir tik dramatiski un drastiski. Jo vairāk domāju, jo mazāk gribu visu attīt atpakaļ. Šobrīd esmu uz robežas, kad „nezinu, ko gribu”. Un sen tā nav bijis.
Sirdssāpes var izārstēt. Vajag tikai laiku un pacietību. Es visu laiku nodarbinu savu prātu strādājot, bet tik un tā visur saredzu sakritības un nejaušības. Un katru rītu, katru vakaru, it kā sev par spīti, gribas nejauši ar pleciem saskrieties kā dzīves nejaušībā. Tāpat tas neko nedotu. Būtu muļķīga pauze un bezjēdzīga klusēšana.
Varbūt beigas pienāk tad, kad tās nav domātas? Tās pielavās no muguras, un kā ēna lien virsū. Liekas, ka esi visu uzlicis uz pauzes un vari iegūt varu pār visu, kas apkārt. Bet varbūt jāprot pavērt acis un saskatīt to, ka beigas ir pienākušas tāpat.
Laikam jau tam visam tā arī bija jābeidzas. Ne vienmēr pēdējā tikšanās būs atmiņā paliekoša un īpaša. Tā atvadās tikai filmās. Un tomēr. Un tomēr es vēl esmu par vāju, lai teiktu un atzītu, ka viss ir beidzies. Es tomēr muļķīgi gaidīšu, līdz lietas pavērsīsies vairāk uz kādu noteiktu pusi, nevis paliks te- pa vidu. Nezināmībā. Kaut gan tāda vārda nemaz nav.
Jā, šis laikam ir brīdis, kad gribu izgriezt sirdi iz savu ribu apakšas un nahrenizēt, līdz es ATKAL iekāpšu tādā pašā dubļu peļķē un nožēlošu, ka esmu pārkāpusi robežu ATKAL.
Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka tev pašam sevis žēl? Nu, kā redzi, man tā tagad ir gadījies. Turies, Jolanta!


ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

Londonā šodien līst

Šodien Londonā beidzot līst, un man tas ļoti patīk, lai gan fakts, ka man drīz jādodas uz darbu, galīgi maina šī fakta burvību.
Kopš pēdējā ieraksta nekas daudz nav mainījies. Vēl aizvien netiekos ar šo personu, kaut gan katru dienu lūkojos uz savu telefonu bezjēdzīgā cerībā, ka varbūt otrs atmodīsies ātrāk, nekā es pati jau esmu.
Šis cilvēks ļoti mainīja manu dzīvi. Un es mainījos līdzi tai.
Katru vakaru es pavadu domājot, kas būtu labāk un vienmēr nonāku pie tā paša- nedomāt un aizmirst, kā jau esmu pie tā radusi. Vienīgais, kas maina mana prāta spēju tam pielāgoties ir fakts, ka šis cilvēks dzīvo te, it kā netālu, lai gan Londona vis nav nekāda mazā pilsētele.
Es tā arī laikam neesmu no savām kļūdām neko iemācījusies. Vienmēr mani vilina lietas un vietas, un cilvēki, kuri agri vai vēlu mani tāpat nostādīs izvēles priekšā, liekot saprast, ka nekas nemainīsies pat tad, ja lauzīšu galvu visos leņķos. Un es zaudēšu tāpat.
Varbūt taisnība vien man bija, kad es gribēju nejust un nedzirdēt un nesapņot. Reizēm ir labāk, kad nav neviena.
Tagad man ir jāiemācās saprast otru un pašai sevi. Man ir jāiemācās dzīvot tālāk un tikt vaļā no kārtējām sirdssāpēm. Kā vienmēr.

P.S: varbūt es izklausos depresīva, bet ar mani viss kārtībā.

trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

tornītis part 2

Esmu atklājusi, ka atgādinot sev, ka esmu stipra, ir vieglāk tikt galā ar sevi.
Es nesen sabrucināju tornīti pavisam. Palikuši vairs tikai pamati, un kas to lai zina, vai viss tiks būvēts atkal no gala, vai paši pamati tik pamesti novārtā. Šobrīd ļoti sāp. Es cenšos par to nedomāt un reizēm pat sanāk. Es cenšos saņemt sevi rokās un atgādināt to, ka tam visam nav jēgas. IR grūtāk, nekā biju domājusi un NAV vieglāk, kā biju cerējusi.
Iestājies apjukums, kad nevar saprast, vai labāk atstāt visu kā bija, vai sagrozīt atlikušo par sliktu mums abiem. Man galvā šaudās miljons atšķirīgu domu un lēmumu, es nespēju noķert īsto, pareizo un vienīgo. Varbūt tāpēc, ka tāda nemaz nav. Lai arī pēc kura teikumu es liktu punktu, tas nebūs pareizs.
Šoreiz sanāca tāds īss un lakonisks ieraksts, jo man nav daudz, ko teikt. Jūtos vientuļa, un manā sejā ir kas zudis. Laikam jau tomēr šis cilvēks deva vairāk, nekā bija redzams.

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

mans tornītis brūk

Skatos uz savu jauno draugiem.lv ādiņu un priecājos. Vismaz vienīgais veids, kā redzēt Latvijas salnu Londonā.
Pamazām tuvojas novembris un tā kā jāsāk vilkt ārā izglītības dokumenti, kuri gan šķiet galīgi noputējuši ka briesmas. Lasu par draugiem un paziņām- visi viens pēc otra pamet Latviju. Un gudri diskutē. Es zinu, ka vienmēr domas un viedokļi dalīsies, bet varu vien pateikt vienu- es jūtos laimīga te, un izdarīju pareizu izvēli. Nekas no tā, kas man ir šeit, mani sagaidītu Latvijā. Tāpēc- zaļo gaismu, lūdzu!

Pavisam nesen es izbaudīju to, ko vienmēr daru, ja man gribas labi pavadīt laiku Londonā, respektīvi, klausīties radio un braukt autobusa otrajā stāvā. Un neviens tevi negaida, nemeklē un netraucē. Un tu sēdi, domā par neskaitāmām lietām, kas grauž tavu sirdi un prātu.
Es nevaru tā turpināt mūžīgi. Neviens nevar gaidīt mūžību un trīs ceturtdaļas, lai atrastu mieru ar kādu, kurš ir svarīgs. Man gribas cīnīties pretī vēlmei sabrucināt to, kas slepus būvēts tik cītīgi kā lego klucīšu tornis. Ir sajūta, it kā gabaliņš pēc gabaliņa tiek noņemts no torņa augšgala, un katrs klucītis sāp kā nervu sasprindzinājums.
Es agrāk nemēdzu būvēt tornīšus. Iepriekš tornītis jau bija gatavs, bet ar katru jaunu dienu, kas bezcerīgi vilkās viena pēc otras, mēs abi kopā jaucām tornīti nost. Reiz man bija attiecības, kur es nevarēju tikt klāt pie klucīšiem, jo noteicējs bija otrs cilvēks. Viss beidzās, līdz to noteica viņš. Kopš tā laika tikai es un vienīgi es esmu tā, kas grābstās ap šo konstrukciju. Jā, laikam jau ir neprātīgi attiecības salīdzināt ar bērnu spēļmantiņām...
Vai mans tagadējais tornītis brūk? Jā, tas brūk, un man bail, ka drīz no tā nepaliks vairs nekas, kā tikai skaistas atmiņas.
Esmu sev nospraudusi mērķi, kas jāsasniedz līdz Jaunajam Gadam. Ir beidzot jāatrod vīriešu smaržas, no kurām man reibst galva, ļimst ceļi un paaugstinās asinsspiediens, bet kuru nosaukumu es nezinu. Katru mīļu brīdi, kad es tās sajūtu uz ielas, metro vai lielveikalā, man šķiet, ka esmu pavisam kur citur. Skan bezsakarīgi un vājprātīgi, jūs teiksiet, bet man šķiet, ka tas ir priekš manis. Jo katrai personai jābūt kam tādam, kas sajauc prātu vien maza nieka dēļ. Un ko es darīšu ar tām? Lietošu pati! Nekur jau nav rakstīts, ka meitenes nedrīkst lietot puišu smaržas, it īpaši tad, ja var ģībt pēc tām, kā pēc labi iestudētas simfonijas.
Un ja runājam par simfonijām, es gribu reiz novecot milzīga savrupmājā, klausoties klasisko mūziku uz gramofona savā kamīnzālē. Šķirstīt, jaukt un atcerēties jaunības dienu atmiņas un dzert vecu baltvīnu. Un kājām vienmēr būtu silti, bet manai sirdij- nekad auksti.

Man nesen jautāja, vai es vēlētos redzēt savu nākotni. Es atbildēju, ka negribētu, jo tad es zinātu, ka neko nevar mainīt pat tad, ja bilde nepatiktu. Man ir labi vien ar to, ka izdzīvoju savu tagadni, bet apzinos savu pagātni.

Londona rudenī šķiet dīvaina. Es vēlos, lai šogad snigtu atkal. 


pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

pilnvērtīga dzīve?



Viena no manām kolēģēm ir no AAE. Kad es atklāju, ka kādreiz vēlētos uz turieni aizbraukt, viņa atbildēja, lai es uzmeklēju viņu. Varēšot paciemoties. Mājas esot tieši Dubajas centrā, tā kā viss notiek. Redz', šitā tagad tie draugi tiek meklēti.
Ja man vajadzētu sev blakus izvēlēties suni vai cilvēku, es izvēlētos suni. Diezin vai dzīve jebkad varēs atrast kādu, kas ir tikpat uzticīgs kā tas suns Hačiko. Es domāju- cilvēcisku būtni.

Jau labu laiku klausos Colplay-Fix you. Es zinu, ka tā ir samērā veca dziesma, bet man ļoti iet pie sirds. Un tā vispār liek domāt par to, cik neiespējami ir tomēr kādu salabot. Jo es gribētu salabot sevi. Varbūt esmu pārpratusi dziesmas domu, un tagad visi viens pēc otra man bruks virsū, bet es turos pie sava.
Vispār es jūtos samērā skumji, jo man ļoti sāpīgi duras vārdi "when you love someone, but it goes to waste", jo tā ir pilnīga taisnība. Vakar man palika sevis ļoti žēl. Ahh, cik dramatiski un nožēlojami, bet tomēr. Es neesmu pelnījusi to, man tā vismaz liekas. Man gribas dzīvot pilnvērtīgi, lai gan es nekad neesmu sapratusi šo frāzi. Kā gan kāds no mums var zināt, kā tas ir "dzīvot pilnvērtīgi"? Varbūt pienvedējam "dzīvot pilnvērtīgi" nozīmē celties agrāk un beigt darbu ātrāk, bet sestdienu vakarus pavadīt sūcot alu un kasot kāju pēdas, toties bārmenis par pilnvērtīgu dzīvi uzskata katru dienu, kas tiek nobeigta ar laicīgu darba beigšanu un vēlas nakts TV vērošanu. Man nepastāv tāda frāze, jo es nezinu, ko es gribu tagad. Zinu tik vien to, ka ar katru dienu es aizvien vairāk domāju par to, kā vēlētos pārnākt mājās no darba un zināt, ka mājās kāds mani gaida. Aizmigt kopā, mosties kopā. Man trūkst tā laika. Varbūt tādēļ es dusmojos, vienmēr atrodu iemeslu strīdam un beigu beigās negribu uzturēt nekādu kontaktu. Diemžēl es vakar sāku just, ka manas jūtas sāk pa lēnītēm aizpeldēt no krasta. Jo varbūt šīs attiecības nekādā gadījumā nav daļa no "pilnvērtīgas dzīves", ja man tādu gribētos dzīvot. Varbūt man pietiek ar savu- galīgi sarežģīto un neizskaidrojamo.

 X: Noejam gar Tower Bridge.
J: /garlaikoti/ Gar Tower Bridge?
X: Tu negribi to redzēt? Man likās, ka tev tas tik ļoti patīk.
J: Jā, bet laikam pēdējā laikā es esmu te pārāk bieži.


otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

mandeļu/ķiršu tēja

Mm, nemaz nezināju, ka šī augstāk minētā tēja varētu tik labi garšot, jo smaržo mazliet pēc vecas angļu dāmītes buduāra. Vai vecas konfekšu kārbas.
Man nepatīk dalīties ar lietām, kas mentāli pieder man. Tas ir tāpat kā, būdama maza meitene, es negribēju atdot/aizdot lietas kādam citam, ja es zinu, ka varu paturēt tikai sev. Bet diemžēl tā ir dzīve. Es dalos, pat ja negribu.
Šajā nedēļas nogalē mēs sēdējām pie Tower Bridge un dzērām vīnu. Es sapratu, ka beidzot esmu vietā, kur vēlos būt, un zināju, ar ko vēlos būt. Tajā brīdī man atmiņā atsaucās kāds sens, sens ieraksts, kurā es vēlējos tieši to, kas notika pats no sevis. Varbūt taisnība vien ir, ka laiks ir relatīvs. Pēkšņi man rokās bija tas, kas iepriekš vien pastāvēja idejas formātā. Lai gan vajadzēja vien pienākt nākamajai dienai, kad šī burvelīgā sajūta tika noēsta kā milzīgs siera kūkas gabals.
Londonā ir ellīgi karsts, bet es neesmu par to stāvā sajūsmā. Man gribas lietu un apmākušās debesis. Es nepazīstu Londonu, kurā ir 29 C plusā. Tā nav mana Londona. Bet es nesūdzos. Tomēr bija skaisti nedēļas garumā braukt cauri saulainai Londonai, astoņos no rīta. Un skatīties, kā metropole mostas.
Ar laiku es kļūšu tāda, kā gribu būt tagad. Esmu mainījusies, par nožēlu kādam, par prieku citiem. Pēkšņi es vairs neredzu vitālu iemeslu uztraukties par cilvēkiem, kuri cenšas izbojāt manu dzīvi, minot iemeslus, kas ir tik sena pagātne, ka pilnīgi vemt gribas. Varbūt es esmu persona, kurai ir daudz svarīgākas lietas, ko darīt savā dzīvē. Vai labāki plāni nākotnei. Nejūtos vainīga, ka daži ir tik nožēlojami radījumi, bet tomēr bakstās gar mani. Jā, laikam jau tomēr mūs piesaista tie, kuri ir labāki par mums pašiem, tāpēc es dodu savu atļauju turpināt mani bakstīt.

Dienas doma: draugiem.lv priekš manis ir kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs.

otrdiena, 2011. gada 27. septembris

Man, who is tired of London, is tired of life.


Vakar atbraucu mājās. Izgāju pagalmā, apgūlos dīvānā un aizvēru acis. Klusums kā tāds bija, bet tomēr to visu pārtrauca lidmašīnu skaņas. Un pēkšņi es sailgojos pēc mājām. Klusuma, kas tur reizēm valda, un miera.
Šeit ir tāds teiciens: „Man, who is tired of London, is tired of life”. Tātad esmu nogurusi no dzīves.
Man pietrūkst sniega. Neesmu to redzējusi jau vairāk kā gadu. Arī šogad, kā izskatās, palaidīšu to garām, lai gan es nespēju iedomāties kārtējo ziemu bez tā baltā prieka, kas janvāra beigās jau sēž aknās, bet februārī pārvēršas par visai ilgi vēlētu, pelēku šļurgu. Un tomēr ziema ir mans mīļākais gadalaiks, un man patīk, cik neuzspēlēti rudens Londonā man par to atgādina.
Šonakt redzēju sapnī to, ka pārrodos mājās. Redzēju cilvēkus, kuri bija ārprātīgi laimīgi mani redzot; kuri bija vīlušies mani satikt; kuri slēpa savu prieku; kuri izrādīja savu nepatiku. Tieši tā, kā es jutos atbraucot vasarā. It kā tomēr ir vieglāk būt tālu prom un zināt, kad „uzpeldēsi”, nevis otrādāk- būt turpat un nezināt, kad virs horizonta redzēsi kādu sen nemanītu seju.
Šoreiz laiks skrien daudz, daudz ātrāk, nekā iepriekš. Jau gandrīz divus mēnešus esmu šeit, bet jūtos tā, it kā viens vienīgs pagājis. Laikam to visu pieradums nodara. Un līmenis, kādā esi dotajā brīdī. Es jūtos mentāli nogurusi, nevis fiziski. Reizēm es priekšroku dodu fiziskam nogurumam, jo to var viegli un ātri nahrenizēt, taču ar otru nemaz tik viegli neiet. Esmu pakāpusies dažus soļus augstāk.

P.S.: 24. septembrī apritēja gads, kopš esmu Londonā.

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

labrīt, pasaule!


Tā nu ir sanācis, ka esmu pamodusies. Esmu pamodusies un tevi pilnībā aizmirsusi.
Nesen es pārlasīju savus bloga ierakstus, kas tapuši beidzoties aprīlim. Cik akurāti un ātri viss noticis! Cilvēks notikumu iespaidā un dzīves tempa ātrumā šo un to nemaz nepamana. To, ka pagājis tas, par ko tik daudz iepriekš galva lauzīta, mēģināts izvairīties un tomēr nepārtraukti domāts. Es tagad zinu, ka ja kaut kas rādās melnbalts, to ar laiku tāpat iespējams izkrāsot, vai tieši otrādāk- izdzēst ēnu pēc ēnas. Nav nemaz tik slikti būt atpakaļ virsotnē, kad ilgu laiku esi pavadījis pakājē. Vienteikumsakot, jūtas nav mūžīgas, un cilvēki izzūd no tava prāta, ja no tā necel lielu brēku.
Varbūt tam visam pamatā ir tas, ka es tagad domāju par kādu citu. Un tagad ar šo citu personu viss ir daudz sarežģītāk, nekā ar origami. Iepriekš mēs redzējāmies katru dienu, modāmies kopā, aizmigām kopā, bet tagad neesam satikušies gandrīz divas nedēļas. Visnepatīkamākais tajā visā ir tas, ka es reizēm par to pat aizmirstu. Vienkārši nedomāju, ka vajadzētu ko mainīt, darīt savādāk. Un es izvairos, kas ir pats sliktākais rādītājs, jo es sevi ļoti labi pazīstu. Zinu, kādas ir manas ierastās turpmākās rīcības. Taču šoreiz tas nav dēļ tā, ka jūtas būtu zudušas, vai interese izkūpējusi. Tas ir viena vienīga iemesla dēļ, ko mainīt nevar pat tad, ja gribas tik ļoti, ka plaukstas niez. Un es it kā laicīgi mēģinu atkāpties. Šoreiz mums abiem sanāk daudz labāk, nekā iepriekšējā reizē.
Es ticu tam, ka tas, kā tu reaģē savos sapņos, atspoguļo to, kā tu rīkotos reālajā dzīvē. Diemžēl, lai cik tas nožēlojami neskanētu, sapņi ir vienīgā „vieta”, ja tā to var saukt, kur mēs satiekamies. Un neteiksim, ka starp mums notiek izcili veiksmīgas sarunas. Tik tālu esmu nodzīvojusi!

ceturtdiena, 2011. gada 8. septembris

kubiks rubiks

Laiks jaunam ierakstam. Laiks palielīties, ka man atkal ir 2 darbi. Un abi divi tik labi, ka pilnīgi vai skrāpēt sienu gribas. Esmu īsti tīra ofisa meitene. Sēžu un ņemos ar dokumentiem un bagātiem studentiem. Nē, otru pēdējā teikuma daļu nevajag uztvert tā, kā esmu to uzdrukājusi. Esmu apvienojusi 2 darbus vienā un tajā pašā student accomodation, kur jau iepriekš strādāju vakaros. Esmu malacis, ja jāņem vērā tas, ka šī vakance uzkrita man kā sniegs uz galvas. Es taču tik cītīgi meklēju, uztraucos, grauzu nagus, nervozēju kā pusplika vāvere, bet beigu beigās sasniedzu/dabūju to, uz ko cerēju. Man ir neizsakāmi liels prieks par sevi, tas tā pavisam atklāti. Ne velti es ticu karmai un savai intuīcijai.
Žēl, ka dzīve nav kā kubiks-rubiks. Grozīt krāsas, mainīt izkārtojumu, bīdīt visu pēc sirds patikas. Sanācis nu tā, ka mans kubiks ir tāds, kāds tas tagad ir. Liekas, ka esmu samierinājusies. Nē, varbūt pat nē, vienkārši es sevi pierunāju, pielaužu un ar spēku bīdu prom no turienes, kur patiesībā gribētos būt. Taču kas ir pats kaitinošākais- es vainoju otru. Vainoju pie tā, ka viņš nespēj mainīt situāciju, laiku vai vietu. Cik bezkaunīgi no manas puses! Taču nevar rast mieru no sevis, un tā, kas galvā skan.
Iespējams, ka tas ir vieglākais veids, kā aprast ar situāciju. "Nav vajadzības runāt un viss!". Tā tas tagad saucas.
Es zinu, ka pasaulē ir vismaz viena persona, bez kuras tu nevari iztikt. Visbriesmīgāk jau ir tas, ka maz laika vajag, lai apjaustu, ka tik tiešām nevar iztikt. Un, pat ja no tā šķietami nepiemetas mirstamā kaite, tad tāpat negribas pieslēgties ārpasaulei. Kaut ar nolūku.

trešdiena, 2011. gada 31. augusts

vēsture atkārtojas

Diena skrien pēc dienas, un es jūtu, cik ātri skrien prom patīkamais. Dzīvot kopā ar kādu, kas ir īpašāks par retāko beisbola kartiņu vai vecu radu fotogrāfiju, ir visnotaļ uzmundrinoši, līdz mirklim, kad tu jau pamazām sāc vākt kopā mantas, kas samētātas pa stūru stūriem. Galvā skan visvisādas domas un muļķīgi jautājumi, uz kuriem negribas atbildēt. Jau otro reizi pēc kārtas sanāks noslāpēt emocijas un atgriezties savā pelēkajā, vientuļajā ikdienā, kur nav laika skumjām un vēlmēm pēc otra rokas. Vēsture atkārtojas.
Vakardiena bija mana vārda diena. Cik neizsakāmi nevajadzīga un lieka laika tērēšana, lai uz 24 stundām nokļūtu uzmanības centrā. Lai gan es nesaku, ka man nepatīk saņemt dzeltenu rožu pušķi un tiešām ūbermīļu kartiņu, atbraucot no darba. Tas viss pieder pie lietas, pie tās pašas vārda dienas, taču šķiet nedaudz taustāmāk. Ir lietas, ko cilvēki tev sniedz vien aiz iemesla, jo bail rīkoties bez tā. Nezini, vai pieņems, vai sapratīs, vai gribēs. Es no šīs personas pieņemtu jebko. Gan slikto, gan labo, jo tieši no tā pastāv tas; tas pats.
Es atkal meklēju otru darbu. Materiālajā ziņā, no vienas puses, jo ar vienu, pusslodzes aldziņu man nepietiek, lai teiktu, ka esmu "uz viļņa", drīzāk jau konstantīvi "uz sēkļa". Un no otras puses- lai aizmirstos. Lai kļūtu par vienu no tiem, kas saka "man nav laika domāt un sapņot, man nav laika baudīt. Un pats galvenais- ilgoties.". Jā, esmu bohēmiķe vienā ziņā, taču līdzko es pieskaros tēmai, ko sauc par "jūtām" (jo man vienkārši negribas lietot spēcīgāku vārdu), tad esmu pelēka sindromiķe, kurai vairāk gribas nodarbināt smadzenes, nekā ļaut tām darboties. Jo ja kas notiek mehāniski, tad mentālām lietām nav iespēju iespraukties pa vidu. Tā lūk, es cenšos aizmirsties.
Izskatās, ka atkal tā drāma rāpo augšup pa kāpnēm, lai ielīstu caur manu logu. Un tā maita ir klusa, kaut gan labi pamanāma. Un ne jau pie durvīm tā klauvēs, bet gan lēni un gļēvi klunkurēs, lai es "aiz nepacietības" viņu gaidītu.

svētdiena, 2011. gada 28. augusts

mans slepenais draudziņš

Man arī gribētos slepenu draugu. Nu draugu kā draugu. Lai varētu zvanīt, ja vajadzīgs padoms, vai lai vienkārši tāpat papļāpātu. Neviens nezinātu, kā viņu sauc, un es nevienam nestāstītu, kas tas ir. Pat es nezinātu viņa vārdu, dzimšanas datumu vai mīļāko krāsu. Man nebūtu ne jausmas par viņa atrašanās koordinātēm vai cilvēku skaitu ģimenē. Mums kopējs nebūtu nekas, kā tikai sarunas.
Varbūt nemaz par sliktu nenāktu tā vienkārši atrast šādu "slepeno draudziņu", kurš ar laiku kļūtu par sienu, pret kuras atspiesties. Skaisti, vai ne?
Vakar man bija grupveida saruna ar manām 2 labākajām draudzenēm. Kādu laiku atpakaļ mūs visu laiku redzēja kopā. Laikā, kad visa pasaule šķiet krāsaināka un interesantāka, nekā viss cits. Tie dumjie laiki, kad tev ir trīspadsmit, četrpadsmit. Un tagad, kad pagājuši 6, 7 gadi, mēs atrodamies katra savā valstī, katra savu dzīvi dzīvodama, mūs tomēr retu reizi vēl var sastapt trijatā. Tad man likās, ka laiks nemaz nav tik vitāls un sataustāms. Randomi tu atlec konkrētā situācijā ik pa laikam. Lai gan šobrīd ir savādāk, nekā tad. Es tomēr jūtu, ka ir lietas, kuras nemainās, kaut tie būtu vien pliki fakti, kas neizraisa nekādu sajūsmu.
Šorīt no rīta es izjutu ko tādu, ko sauc par "mana dzīve ir mainījusies, bet es to nemaz nejutu iepriekš" sajūtu. Būt blakus kādam pat tad, ja iepriekš ir licies, ka nekā nebūs, ir fantastiska.
Šonakt es redzēju sapnī mājas un vidusskolu. Redzēju to tādu, pie kādas bija ierasts. Nezinu kādēļ, bet manas izjūtas bija dalītas. Es priecājos, ka esmu atpakaļ- ka esmu atpakaļ vien uz neilgu laiku. Es jutos neizsakāmi lepna par to, kur esmu tagad, ko daru šeit, kāpēc esmu šeit. Mani pārņem neizskaidrojams miers. Tāds miers, kāds uz Londonas ielām ir sastopams brīvdienu rītos plkst. 9. Varbūt es zaudēju lietas un cilvēkus, atlidodama šeit gadu atpakaļ, taču liekas, ka ieguvu neskaitāmi vairāk, nekā būtu saņēmusi paliekot.
 Šis gads, kā liekas, būs daudz vieglāks.
24. septembris man nu ir oficiāla, privātā svētku diena, ko es šogad atzīmēšu pirmoreiz.

otrdiena, 2011. gada 23. augusts

$$$

Skatos, ka mans blogs kļūst interesants tad, kad es to neapmeklēju. Kāpj statistika, parādās jauni sekotāji un daži pat citē mani twitter'ī. Es jūtos pagodināta, vien man gribētos teikt, ka tad vēlos saglabāt autortiesības, labi?
Nav tā, ka es par šo vietu būtu aizmirsusi. Vienkārši nesanāk laika pat tad, ja var īsti sanākt. Es priecājos, ka nu varu šo metropoli izbaudīt ar atvērtām acīm un izgulējušos prātu. Jā, es šobrīd jūtos ļoti labi. Viss ir daudz vieglāk, nekā agrāk.
Pēc mājām es skumstu tik un tā. Varbūt krietni mazāk, nekā to gadu atpakaļ, taču tomēr. Visvairāk man pietrūkst tās bezrūpības.
Patiesībā man tiešām nav, ko šeit rakstīt. Vismaz uz doto brīdi. Tā ir, ja cilvēks pavada laiku mazliet rutīniski, bet savā ziņā melanholiski, tad nav vajadzības visai pasaulei bļaut, cik dzīve ir netaisna. Jo nav "taisnas" un "netaisnas" dzīves. Ir tikai tava. Un ja tu sūdzies, ka tā tev pagadījusies nepareiza, greiza un visādi citādi nebaudāma, tad laiks paskatīties pašam uz sevi, jo vaina būs tevī pašā, nevis tajā, ko pats sev apkārt izveidoji.
Īsa laika periodā var saprast daudzas lietas. Man bail iedomāties, pie cik daudziem secinājumiem vai atklāsmēm var nonākt gadu laikā. Un jo vairāk es pie kaut kā nonāku, jo mazāk gribu saprast.
Tagad ir nedaudz savādāk. Esmu pieradusi pie situācijas, kuru iepriekš bija bail pat klusi nočukstēt. Un no tā jau arī visvairāk bail.

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

esmu atpakaļ, mana mīļā Londona!

Diezgan daudzi lasa manus vecos ierakstus. Un, paldies Dievam, tos pašus labākos. Atzīšos, ka pēdējā laikā mani ieraksti vis nav tik labi, kā pirms pusgada. Laikam trūkst iedvesmas vai dziest spēja ļoti veiksmīgi un trāpīgi izteikties.
Esmu atpakaļ savās mājās. Esmu Londonā. Pagājušas veselas 4 dienas, bet jūtos tā, it kā šie 2 mēneši, ko pavadīju Latvijā, nemaz nebūtu bijuši. Bet nē, tomēr vienā ziņā var gan just. Satiekot to savu sev tik dārgo un nozīmīgo, kuru redzot dzīvē, pazūd visas šaubas, bailes un nepārliecībā par savu rīcību. Man tik ļoti viņa pietrūka!
Laikam tomēr manai sirdij bija taisnība. Es, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sajutu to, ko nevēlējos just. Ieraudzīju kādu atkal, un viss iekšā sagriezās. Likās, ka nekas nav pazudis, ka viss iekšpusē ir tikpat stiprs un cieti ielīmēts kā neveiksmīga uzlīme uz sekcijas. Varbūt mani ego man nemelo, un tā patiesībā bija. Tieši tā- BIJA, jo atliek vien atkal ieraudzīt to, kurš tev, neko īpašu nedarot, ir palīdzējis aizmirst tev kādu, kurš laupījis tev veselo saprātu vai spēju jebkad iemīlēt kādu citu, kad viss mainās. Un nu es zinu- man tiešām nevajag nevienu citu, lai gan solis, ko es jebkurā citā situācijā būtu spērusi uz priekšu, nu ir jāaizmirst, jo neko nevar mainīt. Redz', kā dzīvē gadās- esi gatavs pats, bet ne apstākļi. Tālums maina daudz ko. Šoreiz uz labo pusi.
Šovakar mēs skatījāmies "Titāniku", es un mana draudzene. Laikam gan tā ir visai sentimentāla lieta, bet tagad es gan redzēju visu daudz savādāk, nekā gadus atpakaļ. Nu es analizēju to, ko nepamanīju, būdama maza. Es tagad sev jautāju, vai es būtu gatava kāda dēļ uz situāciju, kas ir tajā izslavētajā filmas scenārijā. Un laikam gan. Būtu. Jo nomirt ir jāmāk skaisti. Un nomirt ir jānomirst laimīgam.
Savai draudzenei mēģinu parādīt visas skaistās vietas, kas man pašai ir Londonā tik mīļas. Es cenšos atrast vairākus iemeslus, lai pierādītu, cik dārga man ir šī metropole un cik ļoti nevēlos spert soli atpakaļ. Jā, mājas paliek mājas, bet nekas nestāv blakus vietai, ko kādreiz esi pielaidis tuvu sev un savai dzīvei. Man prieks, ka esmu atpakaļ. Lai gan šobrīd atkal ir pagrūtāka situācija, es tomēr jūtu, ka esmu uz "sava viļņa". lai arī cik tas muļķīgi skanētu.