maģiskais puisēns un 9 gadi 6 kladēs

Esmu izlasīju visas Harija Potera grāmatas, redzējusi visas filmu daļas. Un jā, man patīk Harijs Poters. Ou, liekas tik jocīgi, vai ne? Nekad nepadomāsi, ka Jolantai varētu patikt maģiskais princis uz slotaskāta.
Patiesībā Harijs Poters bija pirmā lieta, par kuras pievilkšanās spēku es izdarīju nepareizus secinājumus, respektīvi, es lauzu savu principu, ka man nepatīk ganīties kā aitai baros. Un tas notika trešajā klasītē. Redz kā. Tikai tagad es to redzu kā savu principu pārkāpšanu; tajā laikā man tas šķita vienkārši kā "laikam dabūt to pašu, kas citam ir, ja jau tas tik labs". Un es to nenožēloju līdz pat šai dienai. HP man ir vairāk kā sentimentāla lieta, un es tik tiešām nepriecājos par to visu vien tādēļ, ka Daniels Redklifs ir tuvu manam ideālajam vīrietim, pat no mazas bērna kājas. Jā, man ir saglabājies ieraksts manā vecum vecajā dienasgrāmatā, kur es atzīstos šim puisim mīlestībā. Neviens klases puisis nebija tik kruts kā viņš.
Jā, patiesību sakot, HP ir, kā jau izteicos, sentimentāla piemiņa no manas bērnības. Es uzaugu ar šīm grāmatām, šo stāstu. Un psiholoģiski izspriežot to, kādēļ gan visiem tā tīk tas maģiskais, četracainais puisis, ir tas, ka viņš ir "izredzētais". Visiem gribētos tādiem būt- īpašiem, vienīgajiem, sargājamiem, glabājamiem un taupāmiem. Kā arī tas, cik pasaule viņam apkārt ir apskaužama. Lidot, elpot zem ūdens, uzburt sev šokolādes kūku, izsūkt no kāda patiesību, redzēt atmiņas, teltī dzīvot kā komunālajā mājā un vēl un vēl, un vēl. Mani tas mazu paņēma kā iereibis Ādolfs vecu kundzi zaļumballē. Varbūt par mani var smīkņāt un mani var dzenāt ar pliku dirsu pa zaļu lauku, bet es tomēr nekad nenoliegšu, ka man patīk viņš un viņa stāsts. Tā man ir viena no lietām, kas karājas kā dadzis pie vilnu svārkiem, un visi redz, bet tev gluži vienalga, kā tas no malas izskatās. Vai kā tintes švīka uz somas virsmas, bet tu tāpat nemēģini to iztīrīt, jo kāda gan starpība, cik daudziem par to pirksti niezēs un acis šaudīsies.
Pārlasot to, kas minēts iepriekš, es ievēroju to, ka esmu pieminējusi savu veco dienasgrāmatu. Man tādu ir daudz. Veselas sešas. Es rakstu dienasgrāmatu kopš 11 gadu vecuma. Cik likteniski-sakriteniski, ka mani pirmie ieraksti tapa laikā, kad mani vecāki šķīrās. Tas jau bija tas pirmais lūzuma punkts manā dzīvē. Tad es turpināju, turpināju, turpināju.

Reizēm es izeju cauri tām un atskatos atpakaļ. Ne jau uz notikumiem, bet gan pati uz sevi. Neteiktu, ka man būtu kauns vai nožēla, vai kas cits, bet ir lietas, ko es vairs nekad sev neļautu. Liekas, it kā šīs baltās, it kā citiem nekam nevērtīgās lappuses, būtu piefiksējušas manas kļūdas. Manas dusmas, manas bēdas. Manus priekus, manu laimi. Ikreiz, kad es tur atrodu ko tādu, kas man bijis tik nozīmīgs, bet šobrīd tik tiešām aizmirsts, es izjūtu to, ko izjutu tad, tāpēc nevar teikt, ka tas tagad ir aizmirsts. Visdrīzāk piemirsts. Es nevaru nedz dzēst, nedz sadedzināt savu pagātni, tā kā to var izdarīt ar sausu papīru. Ir skumji, ka savā dzīvē kādu brīdi tu apjēdz, ka tas, kāda ir bijusi tava pagātne, nav tas, ko tu vēlies saistīt ar savu tagadni. Saka, ka tā darīt nevajagot, un pagātne jāatstāj aiz sevis kā izskanējusi plate, bet plati taču var klausīties atkal- tāpat kā es varu iziet cauri savai dzīvei savās domās atkal un atkal. Tamdēļ es priecājos, ka rakstīju dienasgrāmatu visus šos 9-10 gadus. Jo lai nu kas būtu bijis, esmu apmierināta ar savu tagadni.


Ir lietas, ko cilvēki nesapratīs nekad. Viena no tām- es.
Un ja es tevi nekomentēju, tātad negribu, lai tu mani saprastu.

mūzikas kārbiņa

Šķiet, ka vairāk sāp tas, ka esmu zaudējusi arī draugu. Var iztikt bez bučiņām un mīļumināšanās, bet man bija svarīgi, ka ir kāds, kas uzklausa. Un kuram interesē, nevis uz sejas uzvilkta acīmredzama pieklājības plēve.
Es zinu, ka nevajag bezjēdzīgi īdēt par to, kas ir zaudēts savas muļķības dēļ , un ko tāpat ar laiku būtu jāizsviež no laivas, tomēr cilvēkam ir tāda nevīžīga īpašība čīkstēt un tapt uzklausītam. Tas neko nemaina, bet palīdz atkratīties. Tā kā maza mūzikas kārbiņa, kas skan tik ilgi, cik uzvilkta. 

Es nezinu kādēļ, bet man jau sen gribējās veltīt kaut vienu rakstu kādam konkrētam cilvēkam.
Viņš man iemācīja dzīvot ne tikai sev, bet arī citiem. Es varu te likties egoistiska un rupja, bet man ir svarīgi, lai  cilvēkam, kas man ir svarīgs, būtu tikpat siltas kājas un pilns vēders kā man. Man nav grūti palīdzēt kādam, kurš raud vai piedāvāt sēdvietu sirmai vecenītei. Man, lai gan dažreiz negribētos, nesagādā grūtības dalīties ēdienā, ko pati esmu sagādājusi.
Agrāk mana mamma teica, ka viņš spētu atdot pēdējo kreklu, kas mugurā, ja kādam no mūsu ģimenes saltu, bet pats paliktu bez tā. Mana ģimene nekad nav bijusi bagāta, un mums ne vienmēr ir piederējis pats labākais, ko var atrast, tāpēc es zinu, cik nenovērtējamas ir viņa rūpes un viņa sirds.Varbūt, lai cik salkani tas neskanētu, mana bagātība ir tas, ka es savu ģimeni varu sauktu par savu un pateikties par to, kas es esmu šodien.
Ja man būtu jāiesaka dziļāk ielūkoties kādā, es norādītu uz viņu. Daudz tādu cilvēku nav. Es nesaku to tādēļ, ka mums būtu vienas asinis, bet gan tādēļ, ka viņam ir kas tāds, ko notēlot un nopirkt nevar. Viņam ir nesavtība. Es lepojos ar to, ka varu būtu viņa mazmeita. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, par kuru cilvēku es šeit runāju.

radio ga-ga

Jo ātrāk paiet dienas, jo agrāk paliek tumšs. Nedaudz patīk, nedaudz neomulīgi. Es šķiet vēl ziemu negribu.
Parasti ziemā gan viss ir kārtībā- es smaidu, priecājos un viss liekas tik sterili simpātisks. Bet pēdējā laikā man nav garastāvokļa, es izskatoties uztraukusies un nobijusies, pašai par brīnumu. Reizēm es no rīta pamostos un domāju, ka tā tam visam jābūt- rutīnai, no kuras nekur nelikties. Nē, tā nevajag. Tāpēc jau es izskatos tāda nobijusies, bez garastāvokļa- man gribas izbēgt no rutīnas. Es sev esmu iestāstījusi, ka vajag atrast kādu blakus nodarbi, lai aizpildītu prātu. Jā, varbūt vienīgais, ko es labprāt atvilktu atpakaļ no pagājušā gada Londonā ir tas laiks, kad es klīdu apkārt pa pilsētu ar dažām kapeikām kabatā un divām cigaretēm uz visu dienu. Viss, protams, rādījās daudz depresīvākās krāsās, bet man jāsaka godīgi, ka tā bija dīvaini patīkama sajūta. Daudz labāka, nekā tā, ka tev ir nauda kontā, nauda makā un maz atbildības uz ko to tērēt. Tā ir, un tomēr tās nav.
Diemžēl ir cilvēki, kas nenovērtē to, cik ļoti viņiem ir paveicies.
Runājot par tēmu, ko es skaru katru reizi, kad vien ieeju šajā blogā, nekas vēl aizvien nav mainījies, vien tas, ka, cik noprotami, otrs zina, cik ilgs laiks ir pagājis, bet ne es, ne viņš nesper soli uz priekšu, un es varu teikt, ka spītība ir viena no stulbākajām cilvēka īpašībām. Tā ir kā sarkana gaisma visam, ko vajadzētu dzīt uz priekšu. Kā nevajadzīga ceļazīme, kas aizliedz to, kas liekas pavisam loģiski. Un vienalga, vai tu spītību izmanto tādēļ, lai parādītu sev, cik stiprs vari būt, vai lai iedirstu otram dvēselītē. Spītība ir un paliek bezjēdzīga.
Man mēdz būt neiespējami sapņi. Bet ne jau tādi, kas šķiet- nekad nepiepildīsies. Ne tā. Tādi, kas nav iespējami atsevišķu apstākļu dēļ. Piemēram, es labprāt gribētu redzēt Queen koncertu oriģinālajā sastāvā. Vai paspiestu roku Diānai. Un tas saraksts nav īss.

zemeslodes

Ja es varētu patiešām izvēlēties un dabūt kaut vienu maģisko priekšmetu no visām Harija Potera daļām, tad es izvēlētos domnīcu. Saliktu visas savas atmiņas tur un brīvajā laikā tik skatītos cik uziet.
Drīz mans blogs sasniegs 10'000 skatījumus. Ņemot vērā, ka šī lapa pastāv vien gandrīz 2 gadus, tas ir diezgan daudz. Es priecājos. Paldies!

Liekas, ka nu arī viņš sācis nedaudz domāt par mani un naktīs negulēt. Bija viens mirklis, kad es gandrīz padevos un nolaidu rokas savu jūtu objekta, lasīt sirds, priekšā. Un tomēr es turos. Skaitu dienas. Ar laiku skaits vairs neko nenozīmēs.
Pārlasot manos vecos ierakstus, kas tapuši laikā, kad viņu satiku, es sāku saprast, kāpēc es tagad ciešu. Šis laikam tomēr nav gadījums, kad vienkārši spītīgums neļauj kāpt pāri robežai, ko sauc par "pauzi". Šoreiz tas ir kā pārbaudījums man pašai, nedomāju, ka viņam. Un tad es atklāju, ka esmu slimīgi greizsirdīga. Ja kādreiz es vēlēšos neļauties un nepadoties kāda "šarmam", man vienkārši vajag atrast iemeslu būt greizsirdīgai. Jo tagad es smejos par to, cik ļoti viņš, šķietami, cieš. Lai jau. Neesmu es vienīgā, kurai vajadzētu žņaugt kopā emocijas.
Nesen es ieraudzīju kāda cilvēka bilžu galeriju. Un es zinu, ka agri vai vēlu es dzirdēšu komplimentus, kas raidīti šīs personas virzienā, bet man tas būs jāklausās un piekrītoši jāmāj ar galvu, kaut gan man būs vienalga. Nav tā, ka man kas skaustu, drīzāk sāpētu, ka es, lai kur arī būtu vai ietu, vienmēr esmu tikusi salīdzināta ar šo personu. Un tad, manā neilgajā pagātnē šai personai ir ticis tas, kas it kā pienācās man. Agrāk visi teica, ka šis cilvēks dzīvojot manā ēnā, taču tās ir muļķības. Vienīgais, kas dzīvo manā ēnā ir mans otrais "es". Mani ego. Un nevienam nepatīk būt salīdzinātam. Pat man ne.
Es šajā brīdī klausos "Zemeslodes" un mani pārņem dīvaina sajūta. Agrāk es domāju par vienu vienīgu cilvēku, kad dzirdēju šo dziesmu. Un vēl aizvien domāju, lai gan viss +/- ir pazudis. Es sev zvēru, ka viss tur, ar to, par to ir beidzies. Varbūt palikušas tikai ļoti labas atmiņas. Un es zinu, ja jau tiku pāri tam, tikšu pāri arī šim. Man paveiksies.

trīs lietas

Es negribu visam uzlikt melnu spiedogu, bet nezinu kādēļ liekas, ka pēdējo nedēļu laikā esmu nogriezusi daļu no savas dzīves. Atliek vien nebūt blakus kādam cilvēkam, kad dzīve iegūst pelēku nokrāsu. It kā otram būtu ota, ar ko iekrāsot manu dzīvi košos toņos.
Ap mani mācās ļoti pelēki mākoņi, bet es tomēr turos pretī un vāji spiežu tos prom, lai gan to vajadzēja izdarīt jau sen. Ja godīgi, es varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, cik reižu es savā dzīve esmu tā pa īstam iemīlējusies. No sirds. Tā ka viss plīst un lūzt uz pusēm. 3. 3 reizes. Un šī ir trešā no visām. Noteikti ka ne pēdējā, bet viena no smagākajām gan. Saka, ka 3 lietas labas lietas; ceturtā no sirds. Un ja tā ir, tad es vēlos, lai šī reize ātri paskrien garām, bet lai ceturtā nenāk ilgi. Kamdēļ izlietot savu dzīvi tā, kā es to daru tagad?
Mani atmiņas galina nost. Tas arī esot pats grūtākais. Ja nav atmiņu, tad nav uz ko tiekties atpakaļ.

te tev nu bija-skaistā dzīve

Ārā nakts vai diena, bet Londona tāpat man mīļa.

Reizēm es braucu autobusā, bet negribu kāpt ārā. Braukt, braukt un aizbraukt. Es neesmu viņu redzējusi gandrīz mēnesi, un nekas nav mainījies, izņemot to, ka man ļoti, ļoti sāp.

Dažas dienas atpakaļ es kopā ar pietiekoši labu draugu devos uz Tower Bridge iedzert pa aliņam. Mēs gan runājām par visādām muļķīgām lietām, bet tomēr sanāca skart tēmu, par kuru es negribu dzirdēt, kaut gan tas manā prātā skan kā nebeidzama melodija. 

X: Pārdzīvo?

Es: Jā, ļoti.

X: Bet nemaz nevar pateikt.

Es: Jo to neviens nekad nevarēs pateikt.

Mana maska ir pārāk bieza, lai tā ar laiku nenokristu. Atkal jau liekas riskanti vēlu vakaros palikt vienai, jo tad visas domas vien skraida ap viņu vienu. Tā redz ir, tu nekad nevari zināt, ko tu dzīvē satiksi un cik ļoti viss sagriezīsies kājām gaisā. Es nezināju, ka spēšu atkal iedzīvoties vienā un tajā pašā dubļu peļķē divreiz. Man tuvākajā laikā nav lemts skraidīt priecīgi apkārt un smaidīt kā aptrūkušai muļķei.

Es pati sev to nodarīju, jo nekad neesmu mācījusies apstāties pie robežas. Vienmēr vilina tas, kas aiz tās. Lai gan es zināju, ka ar laiku atduršos pret sienu. Un tagad, kad esmu, kā jau teicu, sabrucinājusi tornīti un apsitusi pieri, es tomēr mērcu savu galvu dziļi ūdenī un slīcinu sevi. Tipiski man. Likt sev ciest un dragāt prātu mazos gabaliņos. Kā tev var piederēt kāds, kuram jau sen ir piesieta privātīpašuma zīmīte?

Viss ir tik dramatiski un drastiski. Jo vairāk domāju, jo mazāk gribu visu attīt atpakaļ. Šobrīd esmu uz robežas, kad „nezinu, ko gribu”. Un sen tā nav bijis.

Sirdssāpes var izārstēt. Vajag tikai laiku un pacietību. Es visu laiku nodarbinu savu prātu strādājot, bet tik un tā visur saredzu sakritības un nejaušības. Un katru rītu, katru vakaru, it kā sev par spīti, gribas nejauši ar pleciem saskrieties kā dzīves nejaušībā. Tāpat tas neko nedotu. Būtu muļķīga pauze un bezjēdzīga klusēšana.

Varbūt beigas pienāk tad, kad tās nav domātas? Tās pielavās no muguras, un kā ēna lien virsū. Liekas, ka esi visu uzlicis uz pauzes un vari iegūt varu pār visu, kas apkārt. Bet varbūt jāprot pavērt acis un saskatīt to, ka beigas ir pienākušas tāpat.

Laikam jau tam visam tā arī bija jābeidzas. Ne vienmēr pēdējā tikšanās būs atmiņā paliekoša un īpaša. Tā atvadās tikai filmās. Un tomēr. Un tomēr es vēl esmu par vāju, lai teiktu un atzītu, ka viss ir beidzies. Es tomēr muļķīgi gaidīšu, līdz lietas pavērsīsies vairāk uz kādu noteiktu pusi, nevis paliks te- pa vidu. Nezināmībā. Kaut gan tāda vārda nemaz nav.

Jā, šis laikam ir brīdis, kad gribu izgriezt sirdi iz savu ribu apakšas un nahrenizēt, līdz es ATKAL iekāpšu tādā pašā dubļu peļķē un nožēlošu, ka esmu pārkāpusi robežu ATKAL.

Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka tev pašam sevis žēl? Nu, kā redzi, man tā tagad ir gadījies. Turies, Jolanta!

Londonā šodien līst

Šodien Londonā beidzot līst, un man tas ļoti patīk, lai gan fakts, ka man drīz jādodas uz darbu, galīgi maina šī fakta burvību.
Kopš pēdējā ieraksta nekas daudz nav mainījies. Vēl aizvien netiekos ar šo personu, kaut gan katru dienu lūkojos uz savu telefonu bezjēdzīgā cerībā, ka varbūt otrs atmodīsies ātrāk, nekā es pati jau esmu.

Šis cilvēks ļoti mainīja manu dzīvi. Un es mainījos līdzi tai.

Katru vakaru es pavadu domājot, kas būtu labāk un vienmēr nonāku pie tā paša- nedomāt un aizmirst, kā jau esmu pie tā radusi. Vienīgais, kas maina mana prāta spēju tam pielāgoties ir fakts, ka šis cilvēks dzīvo te, it kā netālu, lai gan Londona vis nav nekāda mazā pilsētele.
Es tā arī laikam neesmu no savām kļūdām neko iemācījusies. Vienmēr mani vilina lietas un vietas, un cilvēki, kuri agri vai vēlu mani tāpat nostādīs izvēles priekšā, liekot saprast, ka nekas nemainīsies pat tad, ja lauzīšu galvu visos leņķos. Un es zaudēšu tāpat.
Varbūt taisnība vien man bija, kad es gribēju nejust un nedzirdēt un nesapņot. Reizēm ir labāk, kad nav neviena.
Tagad man ir jāiemācās saprast otru un pašai sevi. Man ir jāiemācās dzīvot tālāk un tikt vaļā no kārtējām sirdssāpēm. Kā vienmēr.

P.S: varbūt es izklausos depresīva, bet ar mani viss kārtībā.