"davai pa jokam"

[29/03/2012 00:01:35] X: bļāviens, kāpēc visi pēc kara vienmēr gudrāki?
[29/03/2012 00:03:27] Dr. Jolentha: tāpēc, ka karš nebūtu noticis, ja visi pirms tam būtu bijuši gudrāki
(..)
[29/03/2012 22:43:26] X: Zini? tev ir talants
**
Davai es pa jokam it kā būšu Sultāna meita un it kā pa jokam braukšu uz Amsterdamu? Un man, pa jokam, piederēs jahta Grieķijā, un es, pa jokam, dzīvošu skaistā, greznā pilī, kas līdzinās Cūkkārpai?
Jā, agrāk tas bija tik viegli- vien "pa jokam" iedomāties, viss bija, pat ja nav. Ak, šī laiskā, bezbēdnīgā bērnība...
Cik ilgs laiks paiet, līdz tu samierinies ar savām kļūdām? Man vajag visu savu dzīvi. Līdz pat katras dienas pēdējai sekundei es domāšu par to- kāpēc gan tā vajadzēja rīkoties? Es nezinu, kā ir ar jums. Viss, protams, atkarīgs no kļūdu lieluma, taču šoreiz es nerunāju par glupām, nieka kļūdiņām- nevietā atstātu maku, lieki nopirktu drēbes gabalu vai nepareizi uzrakstītu vārdu. Es runāju par "lietām", kas aizņem laiku, pazaudē cilvēkus, maina attiecības. Un es necenšos kādu nosodīt, es vienkārši jautāju, cik stulba radība gan var būt cilvēks, ja neredz lietas, kas danco acu priekšā?

Es nesen youtube atradu video gabalus no vienas vecu vecas PS1 spēles, kuru spēlējot es uzaugu. Šķita, pagājuši gadi 5, bet še tev! Gandrīz vai 11. Vienpadsmit gadi; viens desmit un viens; puse no mana mūža. Brīnos, kur es būšu pēc gadiem 11? Reiz mēs jau tādu jautājumu spēli spēlējām kopā ar bijušajiem klasesbiedriem. Gulējām teltī, pie jūras un gudri minējām. Es īsti neatceros, ko teica pārējie, bet es atbildēju, ka nezinu tieši, taču es noteikti neesmu Latvijā. Cik nejauki un pesimistiski tas varēja skanēt tajā brīdī? Nezinu. Kaut gan man vienalga KUR es būšu pēc gadiem desmit, man svarīgāk ir tas, AR KO un KĀ es būšu. Vai man gribēsies spēlēt šo bērnu dienu "davai pa jokam" spēli, vai man pietiks ar to, ko es redzu savā spoguļa priekšā un blakus sev. Ja viss ies uz priekšu, kā tas ir šobrīd, tad domājams, ka jā- nebūs vajadzības lieki fantazēt.
Vecajos bloga ierakstos es jau pieminēju, ka gadu atpakaļ man kāda sieviete no Austrālijas teica, ka es varu "sasniegt visu, ko iecerējusi, jo ja jau es reiz sapņoju dzīvot ārzemēs, un te nu es esmu, tad viss pārejais, ko vēlos, agri vai vēlu atnāks pie manis". Un varbūt tas ir veids, kā turpināt iet uz priekšu, jo nekas taču neizvērtās par sliktu man, galu galā. Varbūt ir dažas nianses, kuras biju iedomājusies savādāk, bet kuram gan patīk skatīties filmu, ja esi izlasījis scenāriju pirms tam?
Es pati sev rakstu scenāriju, dzīve to tikai labo pa savam.

kā gribas pastaigāties pa smilšu ceļu

Viena lieta, kas karājas pie svārku malas. Viena lieta, kas acīs spiež kā saules gaisma no austrumiem. Viena lieta, kas jaucas pa kājām, kā izmesta avīze uz ielas. Tā viena lieta man neliek mieru jau vairākus gadus. Un laikam jau tā spīdēs, jauksies pa kājām un karāsies kamēr es tik tiešam tai nelikšos virsū ar visu savu gribu un uzņēmību.

Londonā ir iestājies pavasaris. Zied narcises, šur tur manāmas pienenes, kokos parādījušies pirmie pumpuri un termometra stabiņš rāda +20. Līdz ar pavasari ir modošās pirmās šaubas, ilgas pēc mājām un jauni mērķi, kuri , maukas, mainās tāpat kā mans garastāvoklis. Vai internets manā istabā. Izslēdzas, ieslēdzas, izslēdzas, ieslēdzas utt. Mani mērķi šaudās tieši tāpat. Tad viņi paliek, kur stāvējuši, tad es atkal tos izmetu miskastē kā slikti uzrakstītu domu. Agrāk ar mani bija vienkāršāk- ja es ko nolēmu, tad izdarīju un centos nemainīt. Jo ja reiz tas man kādreiz bija svarīgi, tas nozīmē, ka tam noteikti bijusi jēga. Jā, taisnība, ka tas, ko esi vēlējies agrāk, ar laiku var mainīt vērtību, bet manā skatījumā, tavas vecās vēlmes ir kā Gruzijas vīns- jo vecāks, jo labāks. Līdz tu sasniedz to, tas sniedz tādu nenovērtējami sentimentālu sajūtu. Vienalga, cik muļķīga vēlme tā būtu. Es, piemēram , vēl aizvien gribu aizbraukt uz Disnejlendu. Man ir 20, teju teju 21, taču tas aizvien šķiet maģiski.
Tikpat labi vecās vēlmes var rekonstruēt, uzlabot. Šur tur tas, šur tur šitas un vuolā- vecais pārtapis jaunajā. Ko gan es te muldu...

Šis gads paskrēja daudz ātrāk, ziniet. Ir jau aprīlis. Pagājušajā gadā, ap šo laiku, es jau nopirku sev biļeti uz Latviju, domāju par mājām. Taču šogad es nekur nesteidzos. Es palieku tepat un aprodu ar domu, ka šīs tagad ir manas mājas. Un pasaulē man var būt neskaitāmas māju mājas, draugi, pie kuriem apmesties, radinieki, pie kuriem paviesoties, bet tomēr manas īstās mājas, kuras nekad nezaudēs savu titulu, ir tur, kur dzīvo mana mamma. Mans vecais dzīvoklis. Māja laukos, kur dzīvo mani vecvecāki. Pļavas, sienu gubas un maza čurupīte. Smilšu ceļš... Kā man pietrūkst šī vārdu salikuma. "Smilšu ceļš". Kā man tagad gribētos pastaigāties pa tādu šauru, mazu smilšu ceļu...

Man pietrūkst māju katru dienu. Es cenšos nelauzīt galvu par to, kad atkal tur būšu visā savā godībā, jo tad ir vēl grūtāk. Es tomēr neesmu tā persona, kura var tik viegli izraut no sevis saknes un ieradumus. Jā, es spēju būt spītīga, uzņēmīga un mērķtiecīga, ka reizēm paliek no sevis bail, bet nu tas, kas mani saista ar manu ģimeni, ir balta zelta vērts. Es atvainojos, ja kādu būšu aizvainojusi, sakot, ka draugi man nav tik svarīgi, taču domājāms, ka tas skan pašsaprotami. Tas ir kā salīdzināt gaļu un maizi. Abiem ir tik liela vērtība, bet tu vienmēr izvēlēsies maizi, ja nonāksi situācijā, kad vitāli trūkst lietu, lai izdzīvotu. Un, lai cik liela un neatkarīga individuāliste/ vientuļniece es būtu, man vienmēr vajadzēs manu ģimeni. Jo galu galā, esmu tāda, kāda esmu un tur, kur esmu, vien pateicoties viņiem.

vēstule, kas neuzrakstīta un neizsūtīta

Manu mammu, kad es gāju pirmajā klasītē, izsauca uz skolu, jo domāja, ka esmu grūti audzināms un saprotams bērns. Es vienkārši atteicos piedalīties rotaļās. Izrādījās, ka nekāda diži liela iemesla tam nebija- kā ēdam mājās vakariņas, tā ēdam; kā tīram zobus no rīta, tā tīram utt. Viss kā parasti, dzīvē nekādu sarežģījumu nebija. Mamma zināja, ka es negribu un viss. Jau no mazotnes man nekas netika uzspiests. Es nespēlējos pagalmā ar citiem bērniem, jo kad mēs ievācāmies, mans brālis saņēma draudus no citiem puikām- lai vairs nenāk. Tā nu pagalma dzīve manā priekšā tika aizcirsta ciet kā dzelzs vārti. Man nebija ne jausmas, kas ir kazaki razboiņiki, vai augstāk par zemi. Es biju viena maza, glupa meitene, kurai patika grāmatas. Tāpēc es lielāko daļu laika pavadīju bibliotēkā, reizem stiepdama mājās 5 grāmatas reizē. Mamma dusmojās, teica, ka no smagās soma man jau līka mugura, es būšot neglīta, kad izaugšu. Tāpēc man bija jānodarbojās ar jogu. Jo redz', tajā mazajā, bijušās padomijas pilsētiņā, viens par otru visu zina, visi ir ģēniji, un kam vairāk rubļu, tam lielāka dūre, skaļāka balss. Sākumā jau bija ciešami, vecāki man piedeva šo acīmredzamo atdalīšanos no citiem, bet tad, ceturtajā klasītē, manai mammai bija gana. Viņa mani ar varu piespieda iet aerobikā. Es biju kluss vienpatis, man bija bail ar kādu sākt runāt vai, nedod Dievs, iedraudzēties. Man riebās komunicēt. Visi likās ļauni, riebīgi vai neatsaucīgi. Es vienmēr labāk sapratos ar tiem, kuri citiem likās dīvaini, dumji vai zemāki par vidējo slāni. Bet vecmamma man teica, ka nevajag dalīt cilvēkus, mēs visi reizēm puņķojamies, krācam vai netīrām drēbēm apkārt staigājam, un tad gan neviens nav skaists vai dižāks par otru. Taču tad bija savādāk- kādam smukāks džemperis, importa mēbeles mājās, firmas kedas kājās. Bet ne man. Es vēl aizvien gulēju padomju laika gultā, istabā stāvēja vecvecmammas skapis. Vai tāpēc es no visiem dalījos? Nezinu, tā tomēr bija manis pašas izvēle. Man bija bail izpausties.
Un tā es klejoju no viena pulciņa uz otru. Nekad neatradu sev vietu. Vienmēr biju nostāk, atšķīros, nekomunicēju. Punkts. Vienīgais, kam gribējās izpatikt un jaukties pa vidu, bija pieaugušie. Nostāk no rotaļām, es gribu izaugt!
Šī mazā, nedrošā, kautrīgā meitene, par kuru pašas brālis smējās, kad viņa svešu cilvēku ieraudzīdama, koda lūpā. Kāpēc gan es to visu stāstu? Man nav ne jausmas. Varbūt tādēļ, ka pēdējā laikā tik daudz kas mainās. Varbūt tādēļ, ka ir aizgājis cilvēks, paņemdams līdzi lielu daļu no manām bērnu dienu atmiņām. Varbūt tāpēc, ka vietējā avīzītē es izlasīju to, ka 15 gadi paskrien tik ātri, bet tas viss tev liekas kā 15 dienas. Cik daudz gan mēs izlaižam no savas galvas, pat to, kā paši esam uzbūvēti. Ļaudis ir kā mājas- sāk no pamatiem, turpina ar sienām un apmetumu, uzliek jumtu un tad jau soli pa solim saliek iekšas- kā labpatīk. Māju kā tādu būs pagrūtāk izmainīt, bet iekšu gan maini kā novalkātas drēbes. 
Es vēl aizvien esmu vienpatis, ne tik kluss, vien mazliet. Un reizēm tik labi atšķirties. Tas, kā es izveidojos par to, kas esmu tagad, ir pateicoties tajām mazajām lietiņām un ambīcijām, kuras uzpeldēja virs ūdens virsmas, kā atmiņā vizuļojoši pludiņi.
Agrāk es gribēju būt kā visi citi, bet tagad es priecājos būt ES PATI.
Es uz saviem pamatiem turos stingri, un jā, paņēmusi līdzi esmu daudz ko.

Vakarnakt es vienkārši tāpat, aiz neko-darīt,  iedomājos par kādu personu, kuru atstāju aiz muguras, pašai negribot. Mums bija kopīga pagātne, aizmirsts stāsts, un personības, kuras veidojās vienādi.  Atklāti sakot man nav ne jausmas, kā gan citi nepamanīja to, cik vēsi un atturīgi viens pret otru bijām. Ir grūti zaudēt draugu, kuru tu vairs sen neuzskati/-īji par draugu. Un uz mūžiem. Ir iziets cauri cerībām, jūtām, dusmām, naidam, piedošanai, šaubām un mierinājumam.

And yet, we'll never go back again

Iepriekš es dievojos, ka nevēlos uzzināt patiesību par to, kāpēc viss beidzās tā, kā tas jau vienu reizi beidzās. Mēs runājām par to, ka ja šī bija otrā reize, kopš atradām ceļu viens pie otra, tad pienāks arī trešā. Mēs viens otru kaut kā vienmēr atrodam. Un tomēr, es nezinu, cik šie vārdi bija īsti un patiesi. Es tomēr vēlos zināt. Ir jautājumi, kuriem atbilžu nav, bet ne vienmēr vajag to sadzirdēt; galvenais, ka jautājums ir izskanējis.
Tagad, kad mēs ejam katrs savu ceļu, es vēlos runāt par to. Bļaut no otra gala. Man ir tiesības zināt, kāpēc es ticēju tam, kas notika divreiz. 
Agrāk šī persona lasīja manu blogu, man ir nojauta, ka viņš to vairs nedara. Bet ja notiek brīnums, un tu šo lasi, tad man ir sakāms viens vienīgs teikums- es gribu runāt.

Tāpēc es vēlos zināt, vai ir iespējams, ka vēstule, kas neuzrakstīta, nekad netiks izsūtīta? Kur lai to atrod?

dream it. achieve it. live it.

Trīs īsi teikumi, kuros izteikts viss, kā gribas, lai paiet dzīve.

Pagājušas vairākas garlaicīgas nedēļas, bet tomēr šajā laikā tik daudz kas noticis. Viskas kā kaķu barība- sajaukts kišmiš ar rozīnēm.
Pirmkārt, esmu beidzot dabūjusi darbu, kuru vēlējos. Un es vairs nestrādāšu 7/7 , bet vien 5/7, kas nozīmē to, ka 2 dienas no manas nedēļas būs MANAS. Taustāmas, jūtamas, dzirdamas. Un es varēšu darīt visu, ko gribu.
Šis darba piedāvājums/paaugstinājums nokrita tikpat negaidīti kā plakāts no istabas griestiem. Taču tieši tas man bija vajadzīgs. Reizēm es pieķēru sevi vēl aizvien meklējot iemeslus lietām, kas sabruka dažus mēnešus vai dienas atpakaļ. Varbūt nav labi vazāties pa vecām takām, var uzrasties jaunas un apmaldīties būs vieglāk par vieglu.
Es vienkārši sevi pierādīju un esmu zirgā. Pavisam vienkārši.
Mainās arī daudzas lietas, kurām neesmu blakus. Ziniet, liekas tā, it kā pēdējos divus gadus, viss tas, kam bija periodiski jāmainās, dara to tagad. Tik daudz kas paspējis nomainīt krāsu, formu, izskatu, es nespēju visam izsekot līdzi. Viss skrien gar acīm kā mazi bilžu fragmenti. Vairs nepaliek slikti, ja sāk sekot līdzi, tas tāpat kā karuselī. Vai mašīnā- jāskatās uz ceļu, lai nebūtu slikta dūša.
Tavs prāts ir skaists. Tas spēj radīt lietas, ko varbūt tavs draugs nespēj. Tas mainās, tas dzīvo tev līdzi un prasa, lai to koptu. Koptu prātu? Kā tad tas saprotams? Smieklīgi skan, ne? Bet ne jau gudru tevi var nosaukt tad, ja necieni to, kas tu pats esi. Neviens, kurš neciena sevi, nevar nonākt tur, kur stāv visi, kuriem gribas līdzināties.
Reiz man jautāja (jā, tagad sekos pārdomu pilns stāsts, kas liks aizdomāties), kas ir tas, ko gaidu no savas dzīves; ko man vajag, lai būtu laimīga, kad tā būs pusē. Es atbildēju, ka man vajag tikai vienu: brīdi, kurā es varu atzīt, ka ir bijis tā vērts- dzīvot. Man vienalga, cik bieži bija/vēl būs mirkļi, reizes, notikumi, lēmumi, vārdi, darbi, kurus nožēlošu, vai aptveršu, ka kaut ko vajadzēja darīt savādāk. Mani neinteresē, cik cilvēku mani nīdīs vai mīlēs. Es nedomāju par to, cik daudz zaudēšu, vai iegūšu. Viss, ko es vēlos ir sajūta, ka esmu darījusi visu, ko varēju. Varbūt tāpēc ir laiks saņemt sevi rokās un sākt darīt soli pa solim.

Esmu pārstājusi runāt par mīlestību un tamlīdzīgām muļķībām. Ir pagājis gandrīz pusgads, es jau neticīgi grozu galvu. Pusgadu- ne zvana, ne ziņas no manas puses. Tikai mazs "pietrūkst" un sevis tiesāšana. Vainas apziņa un neticība tam, ka es tik dziļi tajā visā biju iebridusi. Līdz ceļiem, līdz kaklam.Vēl viena lieta, ko var pievienot pārmaiņām.

Un zini, neviena patiesība, ko noriju, nespēj mani nogalināt.

"es vēlos pacelt glāzi par manu trešo vecmammu" / sājais pavasaris

Pēc visai īsas, bet sasodīti smagas nedēļas Latvijā, esmu atgriezusies Londonā. Tur, kur likās, ka vienmēr esmu piederējusi, taču pēdējā laikā, it īpaši pēc tā, kas notika, es vairs nezinu, vai vēlos te būt.
Esmu atvadījusies, tagad cilvēka tā vienkārši nav. Vēl aizvien negribas atzīt to. Ja kāds, kas tev tik vitāli svarīgs,aiziet, viņš paņem daļu tevis. Viss, kas bija apkārt šai personai, bija daļa no tavas bērnības, un tagad tas viss vienkārši aizgāja līdzi.
***
Šodien, 12/03/12, divas nedēļas pēc augstāk lasāmā raksta tapšanas.

Laiks jau atkal izrādijās vislabākais dziedētājs, esmu atpakaļ augšgalā, ilgas pēc mājām apslāpējusi kā kūpošu pagali. Vēl gruzd, taču netraucē.
Īstenībā atvadīšanās mentāli tev spēj dod visai daudz, respektīvi, pietiekoši krāšņu emociju gammu. Bēdas, dusmas, uztraukumu, vienaldzību, atvieglojumu, mierinājumu. Es izgāju cauri visiem šiem toņiem, krāsām, noskaņai. Man bija tik daudz ko teikt un par ko pateikties. Kad brīži, kuros visgrūtāk ko bilst, pagāja, es visbeidzot, visu priekšā, pateicos par visu, kas man tika dots, visu, ko es ne reizi mūžā nepateicu, kaut vajadzēja, un lūdzu pacelt glāzes "par manu trešo vecmammu". Šis jēdziens var izklausīties neloģisks un lai jau nu tā kāds domā, bet patiesībā tas bija vislabākais tituls, ko vien šī persona bija pelnījusi.
Un tomēr viņi visi aiziet. Ir brīdis, kad tu uz sevi paskaties, un tad kā skaļš klikšķis tevī nospēlē tas, ka tu esi izaudzis. Katra minūte, diena, nedēļa, ko tu nodzīvo, paņem tavu spēku, tavu vecumu, tavu laiku. Bet ja tu padomā ilgāk un izslēdz pats sevi no šīs loģikas ķēdes, tad arī tie, kas tev ir svarīgāki par tevi pašu, neko no augstākminētā, neizbēgs. Varbūt esmu nežēlīga pati pret sevi, atzīstot, ka tikai pēc tuva cilvēka nāves, es beidzot novērtēju savu ģimeni un to, cik ļoti, ļoti maz laika es viņiem vispār veltu. Līdz šim es nespēju izraustīt pat 10 minūtes no savas dienas, lai pazvanītu un vienkārši apjautātos, kā klājas. Tas var no manis prasīt vien dažas kapeikas un mani pašu, nevis briesmīgu naudas summu un fizisku spēku.
Manā dzīvē kopumā ir notikušas 4 lietas, kas darījušas mani stiprāku un likušas apdomāties, nesaudzējot, protams, emocijas, garīgo spēku un, diemžēl, kādu citu personu. Tās no tevis ko izrauj, ar visām saknēm, iestāda ko jaunu, pasaudzē, kas gandrīz vai aizgājis. Tas viss, kas ir tavā dzīvē, ir kā dārzs, ko tu, nafig, kop vai atstāj novārtā, vai sāc pievērst uzmanību vien tad, ja kaut kas sāk pūt.
Es neteikšu, ka esmu pilnībā izveseļojusies no tā, kas notika, bet man pavisam noteikti ir labāk.
Ir tikai tik daudz kas, ko vēl gribas otra labā izdarīt. Gribas vēl aizvien būt noderīgam, svarīgam un mūžam pateicīgam. Bet tomēr, nedomājot par visu pārējo, doties atvadīties bija mazākais un pēdējais, ko es viņas labā varēju izdarīt.
Ir iestājies pilnīgs pavasaris Londonā. Man gan tas atnāca visai pelēkās nokrāsas, tāpec titulbilde šoreiz pasaka visu.

There always be a place
For you for all my life
I'll keep a part
Of you with me
And everywhere I am
There you'll be

(..)

 And I want to thank you
Now for all the ways
You were right there for me