Statistika

otrdiena, 2014. gada 23. decembris

2014. gada bilance

Šodien rakstu sava gada bilanci. Zini, ir nedaudz bail. Ne jau tādēļ, ka esmu dzērusi. Iedzērusi, labi, tā skanēs labāk. Tādēļ, ka gribas kliegt līdzi tam, ko klausos. Jo mana dzīve ir tikpat plūstoša, cik es jūtos tagad. Man  vienalga, kurš mani sāpinājis, kurš melojis, kurš cerības bārstījis kā lētas konfektes.
Esmu stiprāka, nekā jebkad. Manī ir tik daudz spēka kā buldozera kāpurķēdēs. Manī ir tik daudz lepnuma kā tikko ievēlētā politiķī.
Es varu skatīties visiem acīs un stāstīt, cik ļoti man vienalga. Cik ļoti tālu esmu.
Šis gads man pierādīja to, ka es vēl aizvien cienu tos, kuri vienmēr bijuši man blakus; kuri turējušies līdzās kā slapjš māls, kas nekādi nelīp nost, jo es patiesībā to nemaz nevēlos.
Šis gads man pierādīja arī to, ka esmu iekšēji nedaudz vārga, ja runa iet par jūtām un pievilkšanos. Taču tikpat labi esmu sapratusi to, ka manai ticībai un naivumam ir ļoti limitētas robežas.
Stipra, stiprāka, visstiprākā.
Lai gan sapņotāja...
Jo sapņotājiem ir vairāk mērķu- jo vairāk mērķu, jo vairāk tos sasniedzu.
Tagad? Es neticu. Ne tev, ne taviem meliem.
Šobrīd? Jo mazāk tiem ticu, jo vairāk sevi izbaudu. Un tevi neielaižu.
Turpmāk? Es iešu tālāk, tevis tur nebūs. Atkal jau, kārtējo reizi manā dzīvē.
Esmu cietāka par titānu,  stiprāka par simtiem reižu kaltu dzelzi. 
Tur kur esmu es, tevis nebūs,
Nekad, nekad, nekad.

Paldies, Jolanta. Paldies, ka nemainies. Paldies, ka esi tik spēcīga. 
Paldies, brāli, ka cīnies. Nākamo gadu novēlu tev. 



otrdiena, 2014. gada 9. decembris

man šķita, ka es zināju, ko daru..

Mani jau brīdināja, lai es uzgaidu, un tad es redzēšu. Lai es vienkārši paciešos.
Tagad es redzu, un tagad es zinu.
Zinu to, ka man ādā iešūts, pierē iešauts viens un tas pats dzīves scenārijs. Jo vairāk es uzticos, jo mazāk es saņemu pretī.
Visbezkaunīgākā cilvēka īpašība, ko es nicinu, ir solījumu laušana. Varētu teikt ''meli'', bet patiesībā jau nevar zināt, vai tas solījums, kas izteikt nedēļas un mēnešus atpakaļ, arī tajā dotajā brīdī bija vieni vienīgi meli.
Salauzt solījumu ir tikpat viegli kā ar smagiem zābakiem staigāt pāri sausiem koka zariem. Tie krakšķ un brikšķ, un to atbalss dzirdama tālumā. Un jo tuvāk tu nāc, jo skaļāk tie skan. 
Ja tu lauz solījumu, tu manas acīs zaudē diezgan daudz vērtības. Viss atkarīgs no tā, cik daudz tu tajā vērtības skalā esi paspējis sakrāt. 

No otras puses, es neesmu pārsteigta. Ja tu dzīvē izej cauri jau līdzīgam scenārijam, ir visai viegli noteikt iznākumu nākamajam. Atkārtošana zināšanu māte, tā redz' saka.
Ziniet, kas traucē? Naivums un cerība. Ja šīs divas sajauc kopā, sanāk pavisam milzīgs juceklis, kas griežas pa tavu galvu kā centrifūga un aizlīmē tev acis, lai tu tās sapņojot turētu ciet, lai mirklis nepārietu. 
Ziniet, kādēļ cerība traucē? Jo tā mirst pēdējā, vai ne? Viss ir gaišās krāsās mālēts, kamēr tev ir cerība.
Pie dirsas to cerību, pie dirsas to naivumu.

Jolanta ir tik stipra, viņi saka. Jolanta ir gudra, viņi saka. Bet šajā situācijā ne inteliģence, ne spēcīgums nepalīdzēs. Man nav iemesla, lai es vainotu otru par izdarīto. Neviens man neko nebija parādā. Un mēs visi zinājām, kā tas izvērtīsies- izklāsies kā balts palags uz galda. Padoties- lūk, ko man vajadzēja darīt! Vai tieši otrādi- padoties, pirms jebkas cits tika izdarīts.
Ir savādi, ja tu nespēj izvērst savas dusmas un vilšanās, jo tās uz šī fona izskatīsies liekas un bezvērtīgas kā lasāmās brilles aklu cilvēku priekšā.
Tāpēc šādos brīžos es apšaubu savu spēcīgumu. Varbūt Jolanta nemaz nav tik stipra. Redz', ja es būtu, tad nekad nebūtu iekritusi tik muļķīgā un bezjēdzīgā situācijā.
Varbūt tāpēc apkārtējie brīnījās, kad es biju jau soli spērusi pāri līnijai.

-Kādēļ tu to dari, Jolanta? Nē, nē, nē, nevajag!
-Viss būs labi, es zinu, ko es daru.

Nē, tu nezināji, ko tu dari, un tas laikam arī tevi vilināja...