Mana diena

Jā, tomēr ir jauki saņemt zvanus un vēstules, un īsziņas un sajust, ka šo dienu tavi vecāki ir dāvājuši tikai un vienīgi tev. Izrādās, ka man ir astrodvīņi, pat diezgan daudz, un ir viens izteikti "ieinteresēts" astrodvīnis. Taču, lai arī cik tas nepelnīti izklausītos, sev es uzdāvināju šodienu, kas bija visai patīkama, jo tajā notika daudz patīkamu lietu, piemēram kuģītis pa Daugavu kopā ar visai jauko Lauru, kas vienmēr gardi smejas par manu fantāziju, (ok, to braucienu mums O'karte dāvināja kā Dziesmu un Deju svētku brīvprātīgajiem, es vienkārši mēdzu piesavināties lietas), tad Martini Asti, Toy Story 3, kur man gan vairāk bija jāpilda aukles pienākumi, taču ne pret savu gribu, jo šī multene man pat uzdzen nostaļģiju; un arī, lai gan citiem liksies mazs sīkums- pastaiga naktī, zem klajas debess un skrējiens pretī eļektričkai, kas šajās, radu mājās, protams, man naktī neļauj gulēt. Dīzeļnieka trokšņi gan ir baisāki, jē.
Un nu es esmu 19 gadus veca, vēlos palikt vēl nopietnāka un nosvērtāka, nekā jau esmu. Vakar, braucot autobusā, satiku vēl vienu bijušo klasesbiedru un tā, vienkārši runājot, nopratu, ka sākam pamazām pieaugt- pa bišķiņam, bišķinam. Un atkal garām brauc dīzeļnieks. Māja pat dreb, ou, tas ir cool ^ ^
Runājot par manu fantāziju.. Es priecājos, ka man tā ir tik spilgta, plaša un baiga, jo kamēr man tā ir, es spēju izdzīvot visu, ko vien sirds iekāro. Es pat atceros, ko es vēlējos, lai par mani saka žetonvakarā:

Es zinu, ka kādu dienu es varēšu ieskatīties spogulī un teikt: "Tu agrāk sapņoji par šo dzīvi. Tagad tu to izdzīvo"

Kā gribētos vēl tik daudz ko rakstīt, bet visi jau dodas gulēt. Man sakāms tik tas, ka man pieder tikai mans laiks, to es nevaru dot citam un nevienam nevaru noņemt viņa laiku. 
Mīļie, drīz būšu mājās, vēl tikai rīt uz jūriņu.

Kādu dienu

Ballītes mēdz būt asiņainas... Perfekts piemērs, protams, ir šīs dienas tabloīdu virsraksti, kas attiecas uz "Love Parade". Mjā, gribējās man kādu dienu aizbraukt uz to festu, bet, izskatās, ka šoreiz nostrādāja Toma Krūza "someday" likums (lasīt iepriekšējos rakstos). Tātad, kamēr es tusēju bulkas, svinot Kristīnes, kādam ir gājis smagi. R.I.P.

Starp citu, es izpildīju savu vēlmi atkal ballēties un iet mājās rītausmā. Vakardiena (vakarnakts, drīzāk) man atnesa, protams, labas lietas, piemēram, tikšanos ar bijušo klasesbiedru, kuru nebiju satikusi veselu mūžību, tāpēc bija pavisam jauki parunāties. Tā atnesa man totālu chill'u, jebšu iespēju gulēt zālītē un bezrūpīgi domāt par dzīvi, kā arī to patīkamo dullumu galvā. Un, jā, tā atnesa arī ko pavisam sliktu un negaidītu- tādu tikšanos (lai gan es to tā nenosauktu), ka man pat no dusmām saskrēja asaras acīs. Tagad es zinu, kāda sajūta ir satikt cilvēku, ko tu nevari ciest, un viņš stāv un gaida no tevis ko pozitīvu, kādu mazu drusciņu uzmanības, bet tu nevelti pat skatienu, jo tev riebst tas, kas stāv tev pretī. Un tev gribas nogriezt tā cilvēka lokatorus, lai viņš nedzirdētu ne kapeikas no tavas nākotnes, tagadnes un varbūt pat pagātnes. Un tu centies pasniegt sevi no vislabākās puses, centies tēlot, ka ar tevi viss ir vislabākajā kārtība un vēl pat uz augšu, lai viņam skaustu tas, kas tu esi tagad. Es noņurdēju tikai pliku "labvakar", kaut gan pat tas nāca tik grūti, kā trigonometrijas vienādojums.
Mēs nespējam atslēgt savas smadzenes no nepatīkamā. Un tik paradoksāli, ka sliktās atmiņas uzglabājas svaigāk, nekā tās, ko nevēlies zaudēt. Paradoksāli vēl ir tas, ka mūsu pieredze un mūsu prakse "kā nedarīt" nāk no tiem, kuri ir baigie pidari. Man vienalga, cik rupjš bija tas vārds. Ja baigi vajag, tad varu teikt- es vakar satiku savas dzīves pidaru. Nē, kāpēc es teicu "savas dzīves"?! Nav.. nav tāda cilvēka vairs manā teritorijā un paldies Dievam.
Starp citu, es noskatījos "Inglourious basterds" jau labu laiku atpakaļ, bet vienkārši piemirsu recenziju. Ok, tā nepievienojās manai mīļāko filmu listei, jo bija.. lai gan ļoti laba, bet nereāla. Teiksim tā, "kā būtu, ja būtu, ja būtu jautri". Un es ļoti cenšos lasīt grāmatu "Berlīnes krišana 1945", jo jau pēc pirmajām lappusēm man tā tiešām iepatikās, taču nesanāk, jo man traucē tas riebeklis, kas man ļauj rakstīt blogu.
Tik tikko esmu noskatījusies 2 filmas. Vienu, "The Grey Zone", neiesaku skatīties Lindveidīgajiem (piedod, mazā). Jā, bet, wow, lai gan skarba filma, tā tomēr deva ieskatu Aušvicas Sonderkommando darbībā (tač' nečīksti un meklē pats, kas tas bija. Galvenais, ka es zinu).
Otra filma gan bija kaut kas tāds, ko es nevēlos baigi te ļā ļā ļā bļaustīt, bet tā bija "The Notebook", ko noskatījos pēc Lindas ieteikuma. Un, kaut man arī naivi puņķainas filmas nepatīk, šī bija skaista. Mhm. Bet tomēr, nelaimīga mīlestība manās acīs ir skaistāka par laimīgu (jā, jā, es zinu, ka teicu, ka tādas nav, bet šoreiz piedosim man).

Es uzvarēju!!!

Nē, nē, es nevinnēju loterijā, hehe (kaut gan nenāktu par sliktu) ^ ^
Ko tad es uzvarēju? Ai, paga, nedaudz vēlāk, jo vajag nedaudz ieelpot to superīgo smaržu, kad lietus nolīst, pērkons dārd un zibens tusējas, ahh, fuck, cik labi. Labāk, nekā logs plaši vaļā karstā laikā, kad viss smird pēc degušas ādas, putekļiem un sviedriem, fui. šitā ir daudz, daudz labāk. Un tā noteikti ir dāvana man. Par to, ka es uzvarēju. Ko tad? Pati sevi, mani mīļie. Es vakar devos mājās, pašā nakts sākumā (ja vajadzētu teikt izteiksmīgi, tad skanētu "pusnaktī zem mēness gaismas" (man te words nesaprotoši rāda, vai šis vārds jāraksta kopā vai atsevišķi) ) un domāju par vienu lietu, kas nodarbina manu prātu kā bērnudārza audzinātāja bērnu grupiņu. Un man bija, ai cik ķipa skumīgi un blā, blā, blā un man ļoti gribējās parunāties ar kādu, kas no dzīves saprot tikpat daudz kā Paulu Koelju. Tā nu, pārliecinoties, ka manis izvēlētā persona nečuč ( es pielavījos un skatījos pa logu kā Daugavgrīvas maniaks) es devos kratīt savu sirdi. Gribējās, lai man atver acis, kaut likās, ka nekas nesanāks... bet sanāca! Un te nu es esmu, priecīga, nedaudz apmānīta, bet laimīga, jo esmu tikusi skaidrībā. Kā mazs bērns, kas samierinājies, ka salaveča nemaz nav, bet ir taču vecāki, kas pērk dāvanas, un viņi pērk tikai man, nevis visas pasaules bērniem. Varbūt es sevi mānu, bet ne, šoreiz tas ir pa īstam. To, ka šoreiz esmu samierinājusies un izlēmusi, kā rīkoties tālāk, var noteikt pēc daudziem aspektiem, piemēram pēc tā, ka es vakar aizmigu jau pirms 2:00 (man tas ir rekords pēdējā mēneša laikā). Pārējos aspektus es nesaukšu, tad visi sāks noprast, par ko iet runa, bet es negribu. Es vienkārši pārgriezīšu tās virves, kas mani tur šeit eLVē (baigā pieeja, hehe),paņemšu šķēres un pieturēšu roku, kas trīc un viss, alloha mana nākotne. Mēēēēēn, es jūtos tik labi, jebšu vecā Jolanta, kura grib ballīti, ir atpakaļ. Man gribas , lai igauņi atkal atbrauc ar savu putu monstru un lai mani atkal kāds pagriež tajā putu tonnāžā, atkal gribas mājās doties tik agri, ka vari  sasveicināties ar sētniekiem, atkal gribas žagoties un smieties, līdz žagas pāriet, atkal gribas nozagt 0,7 pudeli no kāda svešinieka, kas netic, ka mēdz būt cilvēki, kas netur solījumus. Jāāā, man gribas aizmirsties, celties no rīta un kost elkonī par lietām, no kurām ir kauns. Tas IR forši , un es nemēģinu no kaut kā aizbēgt. Es zinu, ka inovācija man nav sveša, varētu teikt, ka es pat mainos pārāk bieži, bet, citējot to gudro cilvēku, "kāda jēga gausties par to, kā tev nav, ja tu vari priecāties par to, kas tev ir?!". Tieši tā! Man ir daudz un būs vēl vairāk.
Šis būs īsais ieraksts, lai vieglāk lasās. Toties es dāvāšu ko jauku:

drīz pienāks mans deviņpadsmitais rudens

Labi, man te ir jaunumi un jaukumi, piemēram reakcijas- iespēja manam rakstam ielikt plusu vai mīnusiņu. Negribējās tos visus tekstainos, būs labi arī šitā, galvenais, lai redzu, ko man jums rakstīt un ko nerakstīt. Daži mani ir jautājuši, kā sekot manai lapelei. Būs jāapbēdina tos, kuriem nav gmail (jāizveido konts, īsāk sakot). Aizvakar atradu dažas meitenes, kas raksta līdzīgas garšas blogus, un es pieteicos sekotājos. Jauki.

Bet dzīvi nevar apturēt.
Un iet tā.
Un nevar norunāt vairs citā vietā.

Kā man patīk tas Vācietis..
Man tas tomēr nešķiet godīgi, ka 2 cilvēki, kas nebija pelnījuši to, ko viņi tagad ir ieguvuši, ir laimīgi. Un es skatos uz viņiem un jautāju savam iedomu draugam- kāpēc tā pasaulē ir iekārtots? Kāpēc ir tā, ka pieļaujot kļūdu, tev saka:"tu mācies no tās " un ka cilvēki, kas savulaik darījuši tev pāri, dabūs pa biksēm, bet tu būsi on the top. Cik tad ilgam laikam ir jāpaiet? Nu, redzi, esmu tepat, bez jebkādas veiksmes un laimītes. Nezinu, vai kādam no jums acīs reizēm stāv personas no savas pagātnes, kurām tagad, uz doto brīdi, jūs labprāt nozāģētu galvu, ekstremitātes, aplietu tās ar skābi un iebāztu viņu vēderos un pajautātu: "tagad tu saprati, ko tu izdarīji ar manu dzīvi, tajā ienākdams (-a)?" Shit, es nekad nebūtu iedomājusies, ka es tik ļoti kādu ienīdīšu.Mana dzīve savu stāstu raksta ar pildspalvu, tai nav zīmuļa ar dzēšgumiju, kas izlabo kļūdas, bet korektors manas dzīves veikalā ir par dārgu. Es šobrīd atrodos tādā muļķīgā situācijā, muļķīgā dzīves brīdī, kad negribas ne iet uz priekšu, ne spert soli atpakaļ.
Aaaaaaa, sapuriniet mani kāds, vakaros ir tik skumji, Jā, velns parāvis, es teicu SKUMJI. Jolantai Vimbai ir skumji un nevajag te ņirgāties, kā jau minēju, arī man ir jūtas. Arī man gribas visu skaisto un pūkaino, kādreiz. Starp citu, kad mēs ar Lauru skatījāmies filmu "Knight and Day" tur bija jauks dialogs, aptuveni šāds:

Diaza: Es ceru, ka kādu dienu........ blā, blā, blā
Krūzs: Kādu dienu ir slikts vārds.
Diaza: Kāpēc slikts?
Krūzs: Jo tas gandrīz vienmēr nozīmē "nekad"

Mhm, scenārists bija malacis, vismaz tajā. Un es ,patiesībā , vēlētos būt scenārists.
Eila skaipā naktīs ir tik jauka. Viņa gan teica, ka visu noliegs, bet es točna varu apzvērēt, ka tā bija viņa.

[2010.07.20. 2:25:25] Eila: ai, nu žēl jau man
[2010.07.20. 2:25:44] dīdžejmeitēns: kā žēl?
[2010.07.20. 2:25:58] Eila: tevis,ka prom brauksi
[2010.07.20. 2:26:15] dīdžejmeitēns: kāpēc?
[2010.07.20. 2:27:14] Eila: nebūtu pilnīgi nekas tevi ik pa laikam satikt
[2010.07.20. 2:27:32] Eila: tu esi viens no retajiem cilvēkiem ar kuriem ir par ko parunāt
(..)
[2010.07.20. 2:57:32] Eila: tu mani intresē
[2010.07.20. 2:57:34] Eila: nu
[2010.07.20. 2:57:37] dīdžejmeitēns: ja?
[2010.07.20. 2:57:37] Eila: tādā ziņā
[2010.07.20. 2:57:39] dīdžejmeitēns: :D
[2010.07.20. 2:57:44] Eila: ka man nav par tevi pohuj

2 mazas lietas čatiņā, kas mani aizkustināja un samulsināja. Būs vieglāk aizbraukt, zinot, ka būs par vienu cilvēku vairāk, kas mani gaidīs atpakaļ. Man nebūs grūti, es sev neļaušu tā domāt. Nē, būt jau būs, bet es sev aizliedzu tā domāt. Nedaudz Vācieša?

Tā ir vienmēr. Un ātrums sāp.
Tas ātri atnes mūs un aiznes.

Iepazīsimies?

Vai atcerieties, ka es solīju aprakstīt pati sevi? Es mēģināju, nezinu, vai jūsu domas sakrīt ar manām, bet mēs visi zinām, ka manām jābūt precīzākām, vai ne? Varbūt šis viss skanēs dumji, vai liksies lieki, bet rakstot es devu mazu atelpu sev pašai. Pirms vakara filmas tas bija diezgan relaksējoši.
*
Jolanta patiesībā ir meitene, kas nemāk sevi novērtēt. Viņa saka, ka ir vienkārša, bet patiesībā tā nav. Ne jau tādēļ, ka viņai būtu vajadzīga sterila sēdvieta vai kristāldzidri trauki, no kuriem ēst, nē , par vienkāršu cilvēku to meiteni nevar nosaukt, jo viņā tik daudz kas ir sarežģīts kā sudoku mīkla. Viņa ir pilnīgs intravertais tips, kurai riebjas pielaizīties citiem un smaidīt tad, kad nav nekādas nepieciešamības. Jolanta ir kā grauzdiņš- ārpusē ciets, iekšpusē samtains un mīksts (hā, hā). Viņai ļoti patīk parunāties ar cilvēkiem, kuri patiešām kaut ko sajēdz, nevis notrulināt savu laiku ar personām, kas savos gados ir stulbāki par tupu nazi. Viņa ļoti bieži ir klusa un nerunā, bet tas nav tādēļ, ka viņai nebūtu , ko teikt. Tas tādēļ, ka meitenes galvā notiek nepārtraukta domu sintēze, kas nekad neapstājas un tad nav nekādas nepieciešamības dzesēt muti- labāk palikt noslēpumainai. Jolanta nepārtraukti mainās un mīl pārsteigt apkārtējos, jo tad, šķiet, ir interesanti dzīvot. Kaut gan daudzi padomā, ka viņa ir ārkārtīgi negatīva un vienmēr protestatīva (nav ne jausmas, vai tāds vārds vispār pastāv) , tā nemaz nav, tā ir tikai barjera, ko viņa uzliek, lai nepielaistu par tuvu tos, kas to nav pelnījuši, jo ir gadījies tā, ka viņai sabradā visu, ko varētu saukt par lietojamu, lai justu. Tā nav meitene, kurai nav sirds un kura nemēdz teikt: „tu liec tikšķēt tam nezināmās izcelsmes objektam man zem krūtīm, kreisajā pusē”. Tā ir meitene, kas reizēm ir pārlieku emocionāla un pārāk impulsīva. Viņā ir vairāk patiesuma, jūtu un kaisles, nekā tajos, kas piestrādā ar ziepēm, lai iepatiktos cilvēkiem. Personas, kas viņai tik daudz ko nozīmē, reizēm netiek novērtētas, tiek pat ieviesta distance, kuru nevajag ņemt galvā. Reizēm viņa ir pārāk piesardzīga, pārāk ļoti grib atšķirties un neskriet pakaļ tiem, kuri domā, ka dara visu pareizi. Viņa jau no mazotnes nemēdza spēlēt rotaļas kopā ar citiem, jo fantāzija, kas progresēja viņas galvā, likās daudz svarīgāka. Tāpat kā par svarīgāku Jolanta atzīst mācības un zināšanas, nekā datorspēles un alkoholu. Nē, nu viņai jau patīk ballēties, pat ļoti- viņa dievina naktsdzīvi, kurā pat ar laiku nopietni iedzīvojās, taču viņa tikpat ļoti dievina klusumu, vientulību un mierīgas, siltas vasaras naktis. Jolantai ļoti bieži nepieciešama satikšanās pašai ar sevi. Viņai ir ļoti riebīga rakstura īpašība- ja tev vajag, man nevajag. Meitene nekad neskrien pakaļ kādam, kuram nejūtas vajadzīga. Taču viņai ir stingrs , nelokāms raksturs, jo, ja viņa kaut ko nodomājusi panākt, viņa uz to arī ies. Jolanta visu vienmēr cenšas izdarīt pati, bez citu palīdzības un dzīvo pēc uzskata, ka sākumā jādomā pašam par sevi, tikai tad par citiem, jo dzīvē nekur tālāk netiksi, ja nebūsi mazliet egoists. Ja viņa patiesi pieķeras kādam, tad uz ilgu laiku, bet, ja nenopietni, tad uz neilgu laiku. Jolanta vienmēr saka visu, kā ir- bez meliem un bez izlikšanās, jo viņa nespēj noklusēt ne savu viedokli, ne savas patiesās izjūtas. Ir daudz lietu, kas izraisa viņā interesi , un viņai nepatīk, ja kāds traucē pilnveidoties. Jolanta vēlas daudz ko panākt un izdarīt savā dzīvē, taču tikpat ļoti baidās no daudz kā. Viņa spēj paciest sāpes, ko izraisa tas nezināmais tikšķošais objekts zem kreisajiem sāniem, spēj noslēpt ciešanas, bet.. ne vienmēr sanāk. Jolanta ciena savu ģimeni un savus draugus un nevēlas tos kādreiz zaudēt, jo gan viņi, gan atmiņas ir pats dārgākais, kas viņai jebkad piederējis. Jolanta nav auksta, Jolanta ir pat ļoti silta- gandrīz kā rīta kafija. Ir cilvēki, kurus var baudīt tikai mazās devās. Jolanta ir tā, kuru vajag baudīt tikai mazliet, jo ar viņu ir grūti, ko viņa cenšas pabrīdināt laicīgi. Reizēm gadās, ka Jolanta apnīk cilvēkiem, bet ne uzbāzības vai citu bezsakaru dēļ. Viņa apnīk tādēļ, ka ir grūti tikt klāt tam, ko sauc par patieso seju.
*
Skan aptuveni tā, jā.

Un šoreiz videotēkā ir 2 lietas- ieskats filmā "Pianists", ko noskatījos vakar un, lai gan nepinkšķēju (kaut gan pēc "Šindlera saraksta" tas būtu neiespējamāk), tā bija ļoti, ļoti skaista filma. Bet šovakar "Inglourious Basterds" (Kaunpilnie bastardi?). Un vēl dažas filmas sekos rīt! ^ ^

Man gribas būt savādākai

Sen tā nebija gadījies, ka naktī redzēju tik skaistu (tiešām skaistu) sapni. Nē, man tajā nepiederēja jaunākais Impreza, ne Gerkena cienīga villa kuršu kāpās, es redzēju ko pavisam vienkāršu, cilvēcīgu, bet neaprakstāmi skaistu. Lai gan es piecēlos ar to tizlo sajūtu "ai, fuck, tas taču nebija pa īstam", tas sapnis gandrīz kā tāfele matemātikas stundā visu parādīja priekšā. Man tā gadās visai bieži- tas, ka sapņos redzu to, kā vajadzētu rīkoties, kā es patiesībā jūtos utt. Un šoreiz es sapratu, ka pie visa notiekošā esmu vainīga es pati. Es dzīvei vaicāju, kāpēc gan tā nepagriež visu pa manam, bet, protams, ka tā nevar neko pagriezt, jo es pati esmu izvēlējusies savu turpmāko ceļu, kas man dod tikpat daudz, cik atņem. Un nevar lūgt vairāk, nekā tev pienākas. Ne jau es aplauzīšos, kā iepriekš biju rakstījusi, es saņemšu to, ko gribēju dabūt labu laiku atpakaļ, nevis ko esmu sadomājusies tagad. .Agrāk es biju pēcfilmas eiforijā, tagad esmu pēcsapņa eiforijā. Man nepatīk tie sapņi, no kuriem negribas pamosties, jo tas ir nežēlīgi. Ak, mana stulbā galva, kāpēc tu to ar mani dari?!
*** turpinājums tās pašas dienas naktī***
Es vēl aizvien nevaru nomierināties un katru mīļu minūti atgriežos tajā sapnī. Kā saka, aizveru acis un redzu to pašu. Pat cerībā, ka var ieelpot, dabūt to visu reālajā dzīvē. Bāc, cik bezspēcīga es jūtos tā visa priekšā.

Bez tam, es šodien saņēmu 2 komplimentus- vienu par skatienu, otru par gribasspēku. Piedāvāju jums atskatus man glaimojošajos dialogos:

M: Tev ir tik skaistas acis.
Es: (pārsteigums, jo nedomāju, ka es esmu Ieva, kurai to nākas dzirdēt bieži) Hā, hā, labs sarkasms ne?
M: Nē, nopietni. Tev viņas tādas.. nuuu...
Es: Nu, nu kādas tad? Pasaki. (nievājošs smaids)
M: Tādas dzīvīgas. Tavs skatiens tāds starojošs.


Komentārs: es nezinu, vai tā patiešām arī ir, bet ņemot vērā šī brīža situāciju, es brīnos, ka manas acis staro. Tām drīzāk vajadzētu būt miglainām. Bet tas bija tik sasodīti jauki!

Es: Man nešķiet, ka es tur tikšu. Man nav ne vajadzīgās kvalifikācijas, un to iegūt nākotnē man būs grūti.
K: Tiksi gan tu tur. Kā jau man A. reiz teica, ka tu esot tas cilvēks, kas nosprauž sev mērķi un to arī pamazām panāk.


Komentārs: Fuck, tieši tas, ko es vēlos, lai citi par mani domā tagadnē, patiešām ir arī galvenais uzskats no cilvēkiem, kuri mani tik labi pazīst. Man nav ne jausmas, kā es panāku to iespaidu, bet ir labi.

Tie bija 2 galvenie komplimenti, kas man lika šodien pasmaidīt, par spīti visam. Runājot par iespaidu.. Labi, par to citu reizi. Galvenais, ka izteikšos, kā Renārs Kaupers reiz dziedāja:

Bet darīt kā visi- nudien tas neatbilst manai gaumei

 Arī man negribas būt tādai, kā citi. Man gribas būt savādākai. Tādai īpašai, bet pieticīgā gaumē. Neskriet pa galvu, pa kaklu pakaļ baram. Es cenšos un pagaidām man laikam sanāk. Bet par to, kādu es redzu sevi pati- citreiz. varbūt pat rīt. Jo jā, tas, ko tu vēlies, lai notiek var gadīties jebkad un jebkur, varbūt pat rīt.
Es skaitu dienas, minūtes, stundas un pamazām sašļūku.
Un tā vien gribas, lai man blakus būtu kāds, kam varētu pateikt: "nāc, tev jālec man līdz"

Tā kā traka vāvere

Šodiena ir aizvadīta divējādi- gan ar smiekliem, gan ar asarām. Es gan priecājos, ka nu manu blogu savās sarunās piemin vairāki cilvēki ( t.i. vairāk nekā iepriekš) un saka "jā, es to lasu" vai "mhm, es jau lasīju tavā blogā", jo tas nozīmē, ka es kļūstu labāka savā nozīmē. Nu, mans blogs. Bet nevajag to uztvert kā lapeli ar tekstiem- te pretim sēžu es, pilnā godībā, kaut labprātāk gribētu, lai kāds manī klausās tete-a-tete.
Kopš šīs dienas es ienīstu skaitli 6, kas man lika gauži raudāt, lai gan es parasti par sīkumiem neraudu. Vienkārši, bāc, es pievīlu pati sevi, kas ir diezgan traki, jo es esmu vienīgā persona, kam uzticos un ticu. Japp, es nomainīju atklāsmju fonta krāsu un jūtos svaigāk. Kas tas par sasodīto skaitli 6? Ai, tiešām nejautājiet, es negribu i nemaz domāt. Tas ir smirdīgs cipars, kuru apgriežot sanāk 9, pfff.
Bet bija arī pasakaini patīkama diena, jo mēs pa seniem laikiem bijām ārā trijatā- es, Kristīne un Linda. Un bija tik jocīgi sēdēt pie bānīša stacijas, pļāpāt par visu, kas uz sirds un galvenais, atcerēties par to, kā bija. Mēs katra esam nonākušas tik tālu, pagātnē nemaz nezinot, ka kādreiz šķirsimies un iesim katra savu ceļu. Labi, mēs to zinājām, bet nezinājām, ka tas pienāks tik ātri. Kas bija agrāk, lai tur arī paliek.

Ar to vien, ka tu vispār biji, mans mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots

Kādas sirdi plosošas Vācieša rindiņas. Atceros, ka tas mums bija jāanalizē literatūras kladē, un es pat to pārlasīju vairākas reizes un iespiedu atmiņā. Forši,ne? Un es neesmu lasījusi Vinniju Pūku, bet man garšo tās konfektes.
Saka, ka esot vienalga, kas notiks tālāk, vienmēr palikšot atmiņas, bet es tam nepiekrītu. Atmiņas arī pēc laika pazūd (tak nu ne jau sklerozes pēc). Ja jūs katrs uzdotu sev to jautājumu- kāpēc?- jūs atrastu atbildi, tikai katrs savu, jo mēs bieži uz atsevišķiem jautājumiem katrs atrodam savu atbildi.
Es gribu tik daudz ko, bet zinu, ka aplauzīšos un kko dzīve man nedos. Bet būs dīvaini, ja tas, ko tā man nedos, izrādīsies pats vērtīgākais, kas vien man var piederēt..
Tā kā esmu nogurusi, man ir karsti, un es vēlos, kaut viena maza lietiņa (nē, divas), būtu nedaudz savādākas, es no jums atvados ar sludinājumu, ko man palūdza ievietot Linda:
**
"Pērku kursa gudrinieku. Par cenu var vienoties, bet nu derēs arī draudzība. Meklēt mani draudzīgajā portālā. Linda"
**

Total kickass

Vasarā ir tik jauki vēlu vakarā gulēt savā gultā pie atvērta loga, smaržot gaisu un rakstīt blogu kaut vai vai katru mīļu vakaru. Es, Jolanta Vimba, sava bloga īpašniece, tūlīt jums nodemonstrēšu savu skilu, jo ielikšu te saiti, jeb linku, uz kuru varam visi uzspiest un iečekot, ko es ļoti vēlos dzīvē dzirdēt un kas pavisam nesen pat bija Rīgā:
Gregoriāņu mūku knock-out's
Mhm, man ļoti gribētos aiziet uz gregoriāņu mūku dziedājumiem. Varbūt uz ne tik komerciāliem, kā šis iepriekšējais, bet uz tādiem totāli garīgajiem, jo mani pilnībā neinteresē tā ticība un bla bla bla, man tikai patīk Gregoriāņu mūki. Jā, iespējams, ka centieni dziedāt U2 dziesmu "With or without you" nav sanācis TIK omfg labi, jo oriģinālā man vairāk iet pie sirds. Ai, nu ko te daudz vairs!
Rīt es eju pakaļ atestātam, bet es jau zinu savus CE līmeņus, tādēļ es uz sevi dusmojos, jo es nespēju noticēt vienai vienīgai lietai.. Bet nē, lai tas paliek pie manis, tāpat kā lielākā daļa lietu, kas pie manis paliek, paliks un ņe, ņe, ņē.
Ja nu kādam no jums ļoti gribas parunāties vai just nedalītu uzmanību un katru dienu dzirdēt (lasīt) vārdus, frāzes kā "you top of my heart; honey my heart to you; I make you heart online mine head" un citus angļu valodas gramatikas bezsakarus, tad droši sazinieties ar mani, es pateikšu adresīti. Nē, nē taču, es neesmu piereģistrējusies starptautiskā porno mājas lapā (nāk prātā vecais, manas mīļās Ievas skandāls), tā ir vienkārša lapele, kurā es mācos spāņu/franču/turku valodu (labi, es cenšos mācīties jau veselu pusgadu ), bet.. mnjā, labāk tad. Nē, nu savā ziņā ir visai pozitīvi, jo tur ir arī sakarīgi citu valstu pārstāvji, piemēram kāds čalis, kas spēlē vijoli, flautu un kurš ir kikbokseris (!!!!!) , kā dēļ es gandrīz sagrauzu ekrānu, bet beigu beigās čalim bija galīgi vienalga, ka man pašai gribētos nodarboties ar kikboksu. Varēja tak caur web-kameru šo to man pamācīt :D
 Labi, es tagad ņirgājos. Patiesībā man vajadzētu vairāk laika pavadīt meklējot sev būdu, kur dzīvot. Pašlaik izskatās, ka man var pagadīties kāds spalvains, 45 gadus vecs vecis, kas naktī skrāpēsies pie manām durvīm. Toties daži dzīvokļi ir nu tiiiik skaisti, trūkst tikai jūras.
Šodien man zilajā skaipa studijā, runājot par maniem nākotnes plāniem, pateica:
[12:13:09] ********: tici, un viss izdosies:)
[12:13:13] ********: tici sev*
 Jā, angļu valodas eksāmena laikā es sev arī ticēju...

ar mani vai bez manis

Gribi pasmieties? Tad lasi pērli no "runā" sadaļas:

Skaistām meitenēm grūti iegūt labu reputāciju. Par viņām vienmēr runā sliktu ... aiz greizsirdības.

Bmaaahahhahhahahahhaha, tāds rēciens. Ak, ta nu nabadzītes, sāciet kopistiski raudāt. Nu c'mon, man pat vārdu trūkst. Mhm, it kā reputācija būtu atkarīga no tavas eņģeļa sejiņas, jēēēēēēbaaaaaal. Dažreiz tajā "Runā" sadaļā ir tādas pērles, tādi suicīda cienīgi ņaudieni, ka varētu pat sakopot tos visus vienā grāmatā ar virsrakstu "Simtiem iemeslu, kāpēc draugiem.lv portālā ir tik daudz stulbu cilvēku". Kā man sāk besīt tas portāls. Tāpat jau jāpaliek, jo, diemžēl ne myspace, ne facebook man nav tik daudz  tuvu draugu, kā tur.
Šonakt es aizmigu tikai ap 4:00 un piecēlos jau 10:00. Tā kā esmu pilnībā gatavībā darīt kko jautru naktīs (nu nevajag jau pārprast). Bet vispār man tik sasodīti piemīlīgi liekas tie cilvēki, kas par seksu un neķītrībām runā tik atklāti, gudri un asprātīgi, bet patiesībā izrādās, ka neko daudz jau viņi nezina.
Varbūt kāds vēlas palasīt, ko tad es uzrakstīju (gandrīz kā rūdīts rakstnieks, kas noķēris mūzu) savā bezmiega naktī? Citēju , jeb norakstu:
Simpsonos reiz bija tāda frāze: "(..) un no visiem miljardiem pasaules cilvēku tu izvēlējis mani?". Tas bija, protams, baigi .piselīgs joks, bet man tā frāze ieķērās, tikai ar citu nozīmi. Ir tā likumsakarīgi, ka mēs izvēlēsimies to vienu pašu, kurš neļauj naktīs gulēt, jo būvē ballīti tavā galvā. To vienu pašu, kura katru vārdu uzķersim ar saviem lokatoriem kā pozitīvāko rīta melodiju ū tē tē. Jā, bet nekad nevarēsim saņemties un pateikt: "ļauj man gulēt!". Karoč', salkani, bet patiesi. Es vispār negribu te runāt par mīlestību un pārējām ļā, ļā, ļā un blā, blā, blā lietām, jo tādas nemaz nav. Domā, ka ir?Vienkārši man tādas vēl nav bijis? Neticu. Tas vienkārši ir kārtējais bullshit's, ko izdomāja Šekspīrs, lai viņam būtu par ko rakstīt. Es, starp citu, atklāšu jums noslēpumu. Reiz es aizrakstīju savam žurnālam (lasīt Ilustrētā Pasaules Vēsture), kur tad pirmoreiz vēstures avotos ir parādījies tas fakinais vārds, bet viņi nemaz man neatbildēja. FAIL, hā.Jā, varbūt tas bija stulbs jautājums, bet parasti pēc stulbiem jautājumiem seko gudras atbildes.
Nav tādas lietas. Pastāv kkas cits, vnk tādā pašā agregātstāvoklī. Bet no tā var atradināties, neviens vēl nav nomiris. Patiesībā tajā visā ir visai pozitīva doma, tikai to var uzķert vienīgi tādi paši aktīvi reālisti kā es. Bet fui, tas skanēja iedomīgi. Nē, bet es brīnos, vai es kādreiz varētu spēt mainīt savas domas par šo. Jā, man ir sirds, man ir jūtas un spēju ar tām dalīties, bet es to ne vienmēr atzīstu. Ja reiz esi apsaldējies, tad nākamās reizes vilksi aizvien biezāku jaku. Un man, tā teikt, apsaldējumu nav daudz, toties pamatīgi lieluma ziņā- tā, ka pietiks līdz pensijai. Biežāk gan jau man gadās apsaldēt citus. Sajūta jau nav no labākajām, bet man ir tāda fiška (kāpēc mēs vispār fiškas bērnībā saucām par fiškām?), ka es esmu atriebīga, taču ne vienmēr pret tiem, pret kuriem vajadzētu. Kā saka, ja iekakā man dvēselītē, es uzberu dabīgo mēslojumu uz mājas sliekšņa.
Ir pavēries jauns rīcības plāns manai nākotnei. Tāds saulains. Tāds, ka apmierināti būs visi. Gan pats, gan paša. Gan tie, kas vēlējās, lai palieku, gan man pašai, kura vēlas aizbēgt no tā, ko sauc par prāta aptumsumu. Tas nozīmē, ka es bieži (lasīt kā -reizi 2 mēnešos) būšu LV. Varbūt ne nepārtraukti, katru dienu. Varbūt retāk. Bet es būšu. Un kamēr es esmu, ar mani var runāt, ar mani var smieties, man var teikt labas un sliktas lietas, ar mani var izkauties, mani var...ai, tik daudz ko ar mani var izdarīt, jo es ļaujos daudz kam. Esmu tāds spontāns cilvēciņš, kas spēj parakstīties uz daudz ko. Vajag tikai pareizo cilvēku.
Man, starp citu, ir , jebšu tikai top, iedomu draugs. Un viņam būs skaists vārds. Viņš būs līdzīgs Džošam Hārtnetam un bla, bla, bla. Tukšas pļāpas? Nē, pavisam nopietni! Mums katram vajadzētu sev iegādāties iedomu draugu, jo tas nepieviļ un tas klusē, kad vajag; runā, kad nepieciešams un ir vienmēr blakus, lai kur tu arī būtu.
Drīz es izveidošu baigi labo sarakstu, ko, kad pabeigšu, iepeistošu tepat. Tā kā, gaidiet! Un labākam miegam, dažas rindiņas no Vācieša.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Nepatīkama sajūta, ko sauc par izmisumu

Vakar pārlasīju savas draudzīgā portāla dienasgrāmatas un biju pavisam aizmirsusi, ka vienā no tām ticis ierakstīts kaut kas pavisam precīzs, kas manā galvā dun jau labu laiku, respektīvi, teikums, ka nevēlēšanās pārkāpt saviem principiem totāli traucē dzīvot. Es sēžu mājās un domāju, ko tad īsti labāk darīt, jo esmu tik apjukusi, kā ārzemnieks Vecrīgas centrā. Es domāju, ka nošokēšu daudzus, ja atklāšu, ka apsveru domu palikt Latvijā. Jā, jā, neviens no jums nav pārklausījies, taču lieciet aiz auss- tā ir tikai varbūtība. Lai kā arī es to nevēlētos... Lieta tāda, ka es vēl neesmu saņēmusi zvanu no tās vietas, uz kuru esmu gatava doties kaut vai tagad, uz sitiena. Un man galvā ir apjukums, bet sirdī totāls izmisums, jo DAMN es NEKUR nevaru atrast moderno valodu fakultāti angliski Zviedrijā. Un tajā mājaslapā ir tik fakin' daudz visādu fīču, ka es nevaru neko saprast. Ok, es atradu šo to labu iekš UK, bet tas mani neapmierina. Kalvis izteicās, ka LU es varētu tikt pie budžeta vietas un, ja nu gadījumā man tomēr piezvanīs no tās vietas, tad es varētu paņemt akadēmisko, bet aaaaaaaaa, teikšu pavisam rupji, bļāāāģ!!! Ja man nebūtu žēl savas apķērīgās galvas, es skrietu ar galvu sienā. Tā vien šķiet, ka būs vien jāiet uz kaut kādām sabiedriskajām attiecībām vai uzņēmējdarbību, jo tādu fakultāšu ir pārpārēm.
Un vēl tas brainwash no malām: "Nu? Ko tad tu darīsi? jau pēdējais laiks kko sākt domāt, ne? Ko, Jolanta? Eu, dzirdi?" Jā, bļin, dzirdu!
Nu jau Lindas izsenais jautājums par to, kur katrs būsim aprīlī ir uz treknas jautājuma zīmes. Varbūt būšu tepat, iekš LV. Ja vien kāds man varētu noskrūvēt galvu un salabot smadzenes, ielikt pareizās skrūvītes. Man ir dažas dienas laika, lai tiktu ar sevi skaidrībā. Pašai nu jau smiekli nāk, ha.
Esmu tāds dīvains cilvēks, kurš dzīvē grib paspēt izdarīt tik daudz ko. Un es sūdzos, un es sūdzos, un es sūdzos, ka laiks, kas man dots ir par maz. Bet tā nevar teikt, ka ar dzīvi, to pašu vienīgo, ir par maz, ka vajag vairāk, ilgāk. Es vienkārši vēlos to savu vienīgo dzīvi nodzīvot tā, lai es nekad nevarētu teikt , ka "varēju darīt savādāk" vai arī "es nožēloju". Es savā dzīvē, cik nu man tās pieredzītes ir, nožēloju tikai vienu lietu, ko mainīt, protams nevaru, bet man bija iespēja. Bet nav tādas lietas, kas, lai gan pēc kāda laika man devusi pa pirkstiem, būtu nokļuvusi manā melnajā sarakstiņā ar nosaukumu "Kļūdas". Man ir kaut kāda dīvaina rakstura īpašība, tā teikt, trešā acs, kas laicīgi man čukst priekšā: "izlabo to". Un tad ir tāda patīkama sajūta. Tikai nez kādēļ tagad tā acs, šķiet , maita, aizmigusi, jo tā neko nesaka.
Bet, ja nu runājam par kko saulainu, tad es pavisam nesen, nuuu, tas ir, vakar internetā lasīju O.Vācieša dzejoļus un man patika viens dzejolis, nē, patiesībā divi. Nu , lābi, daudzi man patika, jo Vācietis ir labs dzejnieks, gandrīz vai manā skatījumā vislabākais, jo viņam sanāk gandrīz tikpat labi kā Dantem, bet foršāk.
 Būtu labi, ja kāds man beidzot to kompi noņemtu, jo laiks lasīt grāmatu.

Bet es ESMU izmisumā un man vajag palīdzību!!!!!

"O, meitenes no Latgales!"

Ir bez pārtraukumiem, komplikācijām nogulētas 14 stundas no vietas, bet pilnībā šķiet, ka esmu gulējusi tikai kādas 5 h, ne vairāk. Tas ir nopelns par labi padarīto darbu, jo es Dziesmu un Deju svētkos šogad biju zilā. Un ne tikai es, arī Laura. Zilā, tas saprotams, ka mums bija zili krekliņi, zilas cepurītes, oranžas ID kartes, kas pavēra ceļu uz brīvību un sniedza prioritātes, kā arī iespēja tēlot bosu, skraidīt pakaļ dzelteniem baloniem un ēst garšīgas ņammas par brīvu, respektīvi, pavērot šo notikumu no citas, sev vēl nezināmas puses.Bija , protams, savi mīnusi, piemēram, pārpildīti tramvaji un agrs darbiņš pie Brīvības pieminekļa (no kura gan mēs nesmuki aizšmaucām). Bet pāri visam tam bija smiekli, stulbumi un laba filma kino. Kā jau Laurai solīju, manā blogā būs ieraksts par visu šo- ko esmu sapratusi šo vairāku dienu laikā.
Runājot par filmu, tā bija kkas tāds, kas ir paralēls sajūtām, kad mamma tev nopērk savādāku saldējumu, nekā vēlies, bet beigu beigās tev tas pat garšo. Laura mani pierunāja iet uz filmu "Knight and day". Es gan biju pret, bet pārdevējs bija izvēlējies tik pārliecinošus argumentus, ka es pat piekritu. Biju sašutusi, ka mani abi Ego to ir pieļāvuši, bet beigu beigās, pat neskatoties uz to, ka tajā bija arī gazele Diaza, man patika. It īpaši frāze, kas izsauca ilgākus smieklus, nekā scenārijā paredzēts (Oh, my God! Just die!). Jā, jā, jā, tie kuri mani +/- labi pazīst, zinās, ka Laura izdarījusi varoņdarbu un ir pat apbalvojama par to, ka mani pierunāja uz šādu filmu. Protams, Toms Krūzs man labāk patika filmā "Valkīra", paļubomu (iesaku noskatīties, jo tā ir pa manu iemīļoto līniju).
Labi, runājot par brīvprātīgo darbu... Tas, kā jau minēju dažiem cilvēkiem no manas "naktsmājasklasītes", bija pārbaudījums ne tikai fiziski, bet gan garīgi. Tas bija pienākums fiziski pildīt savu darbu, kā arī pārbaude man pašai, jo tādējādi Jolantai Vimbai bija jāpārkāpj pāri pašai sev. Man bija jānoliek malā sava personība, es vienkārši biju meitene zilā XXL kreklā, kas pildīja savu darbu. Nekādu iespēju riebīgai cūkai uzbraukt pretī, nekādu cerību sīkam sopļam iespert pa pakaļu, nekāda subjektīva viedokļa par Oskaru publiski (par Oskaru lasīt tālāk). Tas bija grūti man, Jolantai 1 un Jolantai 2, jebkurā gadījumā. Tie, kuri dziedāja, dejoja uz skatuves gan jau, ka domāja, ka visi skatītāji ir tik draudzīgi, saliedēti un pilnīgā eiforijā par koncertu, bet, teikšu rupji un atklāti, ne sūda! Nemaz netrūka tādu egoistu un "tunemaznezinikasesesmu" VIP špiļi-viļi personu. Un, lai gan par brīvprātīgo es pieteicos, galvenokārt, lai pavērotu organizatorisko pusi, šķita, ka lielākā daļa "zilo" to darīja, lai parādītu, ka man ir totāls 20 kg grudaks un, es esmu ze best of ze best of ze best, jebšu "man varētu piederēt smagā metāla rūpnīcas firma , un es būtu totāls asshole". Jā, daļēji tas bija Oskars, kurš iedzina bailes mazajos puisīšos un viena , atvainojos, cūka, kura Laurai pārmeta bezdarbību, vai kā viena no ģenerālmēģinājuma "zilajām" izteicās "tas taču nebūs mobili", vai nu kā tur viņa teica. Esmu vai pilnīgi 40% pārliecināta, ka viņa pati nezināja šī vārda nozīmi, tikai saklausījās no Oskara (hāhā). Bija jau arī jauki cilvēki. Un nav jau brīnums, ka šie jaukie cilvēki reālajā dzīvē strādā vietās, kuras mēs visi zinām un kurās tādi ir nepieciešami.
Runājot par manu visu šo dienu biedru Lauru, es galvenokārt sapratu, ka es , man šķiet, būtu pilnībā gatava ar viņu dzīvot vienā dzīvoklī, telpā, teltī, mājā, būdā uz ilgāku laiku. Lai gan mūsu viedokļi un intereses pat krasi atšķiras, viņa ir viena no cilvēkiem, kas spēj izturēt Jolantu. Un tas ir labs rādītājs, jo tas nozīmē, ka viņa spētu izturēt arī SS reidu.
Brīvie brīži bija ļoti labi- vai nu es gulēju, vai nu es dzēru kokteiļus Vecrīgas krodziņos (labi, tas bija tikai vienu vakaru, viens kokteilis). Un naktī, kā jau man bija iepriekš zināms, Rīga ir gandrīz tikpat pasakaina kā Stambula. Tikai kaut kā trūka..
Es gan nezinu, vai man tas ir uz pieres rakstīts, bet centrā 4 puišu kompānija, mūs ieraugot, izteicās "O, meitenes no Latgales!", kaut gan verbāli ar Lauru mēs tajā brīdi nekontaktējāmies. Labi, bija arī patīkamas frāzes no pretējā dzimuma puses, bet dikti par vēlu, kā teikt, beidzamajā vakarā. Un, atvainojos, lielā, nošņurkušā, sasvīdušā kreklā un vaļa zilā cepurē ar notecējušu tušu mēs ar Lauru nemaz nelikāmies sievišķīgas, tāpēc, domājams, frāzes varēja būt arī sarkasms.
Kā jau visi mirstīgie pēc šī pasākuma, es nopirku sev suvenīru, bet tādu, kas man kalpos pēc kāda mēneša uz ilgāku laiku un kura dēļ es izskatīšos kā izkāpusi, ja nemaldos no 60.-70. gadiem, bet pavisam gudri. Ja nu kas, tās ir brilles (skat. attēlu), kaut gan roka tā vien niezēja iegādāties grāmatu "SS vēsture brīdina"(nu bet protams, ko gan citu es varētu vēlēties).

Te gan būtu daudz un dikti ko rakstīt, bet es sāku just, kā tavas acis nogurst, tāpēc alloha, mans lasītāj, es būšu atpakaļ jau pavisam drīz!

"lai ko arī teiktu, es lekšu lidz galam"

Vāks! Ja kāds no jums tagad ienāktu manā istabā, tad es dzirdētu pārmetumu pilnas frāzes un lūgumus savākties, jo te ir totāls bardaks, bet man nav ne mazākās vēlmes kko darīt lietas labā. Logs un balkona durvis ir atvērtas tik plati, ka platāk nemaz nemēdz būt, bet man tik un tā ir karsti, un šitā stjupid saule man tracina. Gribētos iet peldēties, bet nav ar ko. Visi mani pametuši, jo neviens i nemaz nezina, ka es beidzot esmu Alūksnē pēc 5 dienu prombūtnes. Tātad alloha, lohi, zvaniet man un sauciet mani ārā. Bet ja godīgi, tad nevajag. Šobrīd mana brāļa kompītī lēnām velkas 2 fakin' labas filmas, kuras es vēlos šovakar noskatīties. Vakar noskatījos divsēriju filmu "Nirnberga". Un tā, protams, bija daudz labāka nekā sestdienas bezsakars "Mīlā un karā" pa LNT. Es biju cerējusi uz kko labāku (kaut gan nosaukums jau izsaka to, ka šī filma nebūtu priekš manis). Tā bija puņķaina, naiva filma, kurā no kara es saskatīju pavisam maz. Bet nu beigsim runāt par kino.
Es šobrīd izciešu miega badu. Man ļoti gribas izgulēties un aizmigt laicīgi. Pamosties bez galvas sāpēm. Taču nekā nesanāk. Esmu izmēģinājusi desmitiem veidu, kā piespiest sevi redzēt sapņus, nevis palaga baltumu, taču visu laiku sanāks normāls fail's. Tas ir stulbi, es zinu, bet kušššš.
Hehe, es atkal klausos Prāta Vētru un man patīk, jo vispār tā ir mana, tā teikt, vasaras daļiņa. A bet kāpēc man vispār patīk (ņemot vērā manu mūžīgo, ordināro plejlisti) ? Jo dziesmu vārdi tai ir tādi, ka tu tos vari izprast pa savam, piesaistīt savai dzīvei, savam noskaņojumam. Mhm. Taču, lābi, lābi- tā ir gandrīz ar visām labām dziesmiņām, kuras kaut cik ir sakarīgas un blā blā blā. Bet tikai PV dziesmām var likt paralēles ar šo gadalaiku. Nu tas tā, manā skatījumā. Tās vienmēr izsauc pozitīvas sajūtas, tāpat kā ievārījuma maizītes ar pienu. Un tikai PV dziesmas var dalīt ar kādu. Vai par kādu.

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,
Neslīkt, ja dziļumā ved, un negulēt,
Ja nāk miegs.
Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu NEKO

Nu re, vai nav smuki? Smuki, smuki, ir, ir. Nav ko liegties kā jaunai meitenei ^ ^
Gribas iesākt kko jaunu. Es jau te sen minēju, ka vēlētos nodarboties ar kikboksu. Vai geokešingu. Vai to prikolu ar urbān..urbāni.. aj, karoč tas bija kkas tāds, kas man ļoti patika. Un tagad es atceros, ka skolotāja bija par mani uzrakstījusi, ka man esot "plašs interešu loks". Laikam jau tā ir. Varbūt arī tādēļ man nekad nav garlaicīgi, jo dzīve man vienmēr piespēlē interesantas situācijas. Pat tad, kad negribi, lai dzīve tā ar tevi rīkojas.

"jā, tas ir ķazis"

Es jūtos gandrīz vai kā paradīzē. Es ēdu zemenes. Daudz, daudz zemeņu visgaršīgākajos veidos- ar pienu, ar saldējumu, ar visu, ko vēlos. Es vārtos pa gultu līdz pusdienlaikam, gulēt eju nakts vidū un naktī klausos mūziku. Neviens man netaisa brainwash, neko nepieprasa un neaizliedz.. Un, pateicoties krusttēvam, es smējos, līdz man sāka sāpēt vēders, jo man patīk melnais humors. Varu slinkot līdz nelabumam, vai strādāt neviena netraucēta. Gaiss smaržo. Tas bija mans jaukais Ego.
Es jūtos garlaikota. Un zemenes ar pienu vai saldējumu ir trekna ņamma. Pieceļoties pusdienlaikā ir palaista garām puse dienas, bet aizmigt nakts vidū man traucē domas un naktstauriņi. Man ir caurs miegs. Plejliste palikusi tik ierasta. Man te nav ar ko parunāties par nerātnām lietām, un es te tādas nedrīkstu darīt. Krusttēva dzīves skatījums man lika nedaudz pagruzīties, lai gan man patīk melnais humors.Man ir apnicis slinkot, bet tas, ko es daru, ja daru, nav nozīmīgs. Gaisā ir tik daudz kukaiņu, un tas ir spiedīgs.Tas bija mans nejaukais Ego.
Kā ir labāk? Protams, ka pirmā rindkopa bija īstā, tā patiesā. Esmu savā mazajā paradīzē, kaut gan, domājams, man ļoti drīz sagribēsies tādu nopietnu kompāniju, kam izkratīt savu sirdi. Bet tad es pēkšņi atceros savu mīļo blogu, kurš klausās manī jebkurā brīdī. Un savukārt manā blogā klausās citi.
Jau jūlijs. Karstas, karstas dienas un patīkami vakari, kurus es vēlos kaut bišķiņ izbaudīt. Ir tāda dziesma, kas man pašai it kā īpaši pie sirds neiet, bet tai ir diezgan pieduroši vārdi:

Can we pretend that airplanes
In the night sky
Are like shooting stars
I could really use a wish right now

Es gan nekad neesmu sapratusi, kāpēc gan cilvēki tik ļoti iespringst uz to vēlēšanu ievēlēšanos.Ej pa tiltu- ievēlies; krīt zvaigzne- ievēlies; pusnakts- ievēlies; skropsta zem acs- ievēlies. Un tā visu laiku. Tā, it kā ķertos pie pēdējā salmiņa, lai tikai viss notiktu tā, kā gribas.Kā pašapmāns.
Esmu pavadījusi jau vienu dienu ar savu trako, foršo māsīcu, kura man ir tik nepārspējama, kā manas zināšanas matemātikā vai astronomijā. Un es pirmoreiz nejutos pārlieku pārvērtēta, kad dzirdēju frāzi: "Zināji, ka es lielos saviem draugiem ar tevi?".Saprastu, ja es būtu kkāda megagiga zvaigzne, kurai seko visas dzeltenās lapeles un par kuras krūšu izmēru sačukstas meitenes ar gēla nadziņiem. Bet manī nekā no tā nav. Esmu pavisam vienkārši "Jolanta" (varbūt tas ir sava veida jēdziens, ne?). Tāpēc ir tik patīkami apzināties, ka ar tevi lepojas tikai tādēļ, ka tu esi.
 Un, kad es pievienoju rakstam attēlu, es sapratu, ka būs muļķīgi nepaskaidrot tā jēgu, jo savādāk nevar saskatīt sakaru. Nuuu, tā, iespējams, ir mana nākotne. Aj, es eju prom.