vācies ārā!

Vairākus gadus atpakaļ es biju pilnīgi cits cilvēks. Riebīgs, sarežģīts un neizprotams. Man nebija nekādas nojausmas kā uzvesties, lai citi apjukumā negrozītu galvu un neteiktu, ka vairs nespēj mani izturēt. Man likās, ka esmu mainījusies, bet tās ir pilnīgas muļķības. Līdzko laiks man piespēlē jaunu lomu, es pārvelku ādu un ielecu tajās pašās vecajās sliedēs.
Kad cilvēki jautā, kāpēc man nav attiecību, es nedomājot izvelku no kabatas izdomātu iemeslu, lai tik viņus aizvērtu. Patiesība ir pavisam cita, un tikai es to zinu. Jūs teiksiet- bet protams, ka tikai es zināšu. Un tikai šodien es sapratu, ka vēlos par to runāt. Izspļaut kā rūgtu vīnu, kas spiež rīklē.
Es negribu, jo man bail pieķerties. Es baidos, jo nemāku negribēt, apstāties. Es nevēlos, jo es visam redzu beigas pat tad, kad nekas vēl nav sācies. Beigas. Tas ir tas, uz ko es vienmēr tiecos un kam pievēršu uzmanību.
Meli. Es redzu tikai melus un nekam neticu. Pat ne sev.
Apnicība. Man viss ātri piegriežas kā kurpes, kas katru dienu jāvelk, lai tikai izietu no mājas.
Ja to visu saliek kopā, nekas lādzīgs nesanāk. Vientulība. Tas, kas man tik labi padodas.
Un šoreiz? Viss ir nejēdzīgām dusmām apvīts un esmu pa vidu tam. Pieradums, kas man ādā kož un dzeļ kā nātres, kurām nejauši ar kāju pieskārusies.
Negribu pierast. Negribu gribēt.
Es negribu neko.
Ja man lemts palikt vienai, tad lai tā ir. Zinu, ka tas nav mūžīgi, jo neesmu Māte Terēze, neesmu nevainīga pūka, neesmu ciets azbests, neesmu bezjūtīga klints. Vienkārši jāatrod kāds, kurš zina, kas es patiesi esmu. No kā man bail.

Tagad es lasu un sev gribas pa pieri sist. Meitene mīļā, tie nav viņi- tā esi tu. Viss tas, kurā vainoju citus, esmu es. Kamēr nebūšu atradusi mieru ar sevi, man vajadzēs turpināt sevi pļaukāt, nātrēm sist pa kājām un spļaut ārā to rūgto vīnu, kas kaklā iestrēdzis. Tu pati, Jolanta, tu pati sevi moki.

Gribu, lai tu pazūdi. Vācies, meitene, pamet manu galvu un ļauj man dzīvot! 

uz apli ejam

Mans blogs ir tikpat pamests, cik bezpajumtnieks Centrāltirgū. Es kaunos. Noliecu galvu jūsu visu priekšā un lūdzos, lai piedodiet.
Emocionāli esmu sevi sagriezusi visos iespējamajos leņķos. Tik daudz kas noticis. Tika daudz kam esmu pārkāpusi pāri kā sapuvušam kokam meža vidū. Briksnis- tā ir bijusi mana dzīve pēdējo divu mēnešu laikā.
Sāksim ar to, ka es beidzot izklāju kārtis uz galda tā cilvēka priekšā, no kura tik ļoti bijos, tikpat ļoti, cik dusmojos. Beidzot, pēc mēnešu ilgām mokām un spītēšanās, es piecēlos, atvēru muti un vienkārši izspļāvu savu sāpi. Vai man palika vieglāk? Nemaz. Palika grūtāk, jo otrs cilvēks nemaz nevēlējās atvainoties un saprast savu kļūdu. Tieši otrādāk- lika man noprast, ka cilvēki nemainās un nekad to nedarīs, pat ja tu viņiem no sirds lūgsies. Vismaz šo vienu, pēdējo reizi. Nē.
Toties tagad esmu atvērusi acis un ielūkojies patiesībā. Tas ir kā atvērt vecas krāsns durvis un pirmoreiz ielūkoties ugunī un degošajās pagalēs. Taisnība. Realitāte. Tā deg, svilina tavas acis līdz tu vairs nevari izturēt un aizver krāsns durvis un vienkārši gaidi, kad tas viss izdegs. To pašu tagad esmu izdarījusi es. Lai deg, lai svilina, lai kūp. Man vienalga. Un mana vienaldzība ir tikpat lieli meli ka tas, ka viena vīna pudele neko nedara ar tavu saprātu. Es sev meloju, lai gan naktīs redzu murgus un vārtos no vienas puses uz otru, lai aizmirstu, ka man sāp. Un sāpēs ilgi. Sāpēs tā , it kā tās pagales būtu uzkritušas uz manām rokām.
Vienīgais uz ko es varu cerēt ir tas, ka otram tas viss dedzina tikpat ļoti, cik man.
Un tad vēl. Esmu jau atkal iekāpusi tāda dziļā dubļu bedrē, kur kājas iestrēdz un nekādies tās nevari dabūt ārā. Varbūt negribas? Varbūt grūti? Varbūt vienkārši slinkums?
Sakiet, kāda gan jēga ļauties jūtām, kurām neredzi veiksmīgu finišu? Kāda jēga ļauties pieradumam, ja zini, ka tas ar laiku kļūs par iemeslu mokām un centieniem atrast?
Tā vienmēr man iet. No vienas bedres otrā. Un kā vienā iekāp, ieslēdz vienaldzību. Otrā iekāp, ieslēdz to pašu. Visu laiku. Uz apli, apli mēs ejam. Visi. Es, tu un viņš.