Es jutos ļoti, ļoti, ļoti dīvaini. Tā, it kā es tur nekad nebūtu piederējusi. Sveša smaka, svešas sienas, svešas kāpnes. Viss tik svešs, auksts un nebijis. Lai gan protams, ka prāts atmet tev tādas atmiņu blāzmas, kur, pat ja ne viss ir skaidrs, tad vismaz tiešs.
Patiesi, ir vietas, kur tu nevēlies atgriezties, kaut gan pirms tam ir tik ļoti gribējies redzēt atkal. Ar vietām un lietām ir tāpat kā ar cilvēkiem.
Drīz 1. Septembra svētku diena, bet es jau sen vairs neskatos uz to, kā kaut ko svarīgu un nozīmīgu. Vairs sen tas nav kas aktuāls un nevēlams. Tā ir parasta diena, datums kalendārā. Bet tā, pavisam atklāti, es vēl vismaz vienu reizīti gribētu izjust to skriešanu, grāmatu grābšanu, pirmās nedēļās vieglumu un turpmāko vienmuļību. To pašu, pašu sākumu. Neko citu. Man pietrūkst sākumu un beigu dzīvē.
Būt tik ilgu laiku mājās ir patiesi jauki. Man nekur nevajag steigties, skriet, rauties. Protams, ka es apzinos- šīs ir brīvdienas, kuras es stiepju garas, jo negribas atkal pērties pa nātrēm; dzīvot nervozējot un kasot pakausi. Lūk lieta, ko es, diemžēl, sapratu jau sen, bet nekad nav bijusi dūša atzīties sev un apkārtējiem. Šobrīd esmu nedaudz sabojājusi savu veselību, jo vieta un veids, kādu esmu izvēlējusies sev dzīvē, nav veselīga pasēdēšana dārzā, kad pēdas saslietas uz pīta galda, un pie tevis ciemos nāk draugi, sestdienas un svētdienas ir bezbēdīgas. Tev blakus ir kāds, kas palīdz, balsta un raujas dzīvei cauri kopā ar tevi.
Toties es esmu viena. Bet ne jau sūdzēties es te apsēdusies. Man patīk sajūta, kas pārņem, skatoties uz savām rokām un apzinoties, ka tas viss, kas tev šobrīd ir, nav neviena iedalīts, bet gan paša sasniegts un nopelnīts. Vienalga, cik melnas rokas, vai nogurusi mugura tev būtu- tas ir tavs un neviens to nevar apšaubīt. Patiesi patīkama sajūta.
Kaut gan tieši tādēļ es nedaudz speros atpakaļ un ceru, ka laiks būs lēns jo lēns. Man negribas tagad atkal skriet un sākt no sākuma, lai gan pavisam ko jaunu. Es pavisam vienkārši zinu, kas mani var sagaidīt. Es atkal satikšos krustcelēs pati ar sevi- strīdēšos, sūdzēšos, argumentēšu. Iespējams- ļaušu vaļu domām par padošanos, bēgšanu un bezspēku. Bet zinu- es tāpat kā Čērčils nekad, nekad, nekad nepadodos. Tikai tās sasodītās domas ir visnepatīkamākās- tās traucē, kož un maisās pa kājām.
Tāpēc varbūt gribas nebūt vienam- vienam pret sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru