Statistika

svētdiena, 2012. gada 25. novembris

šis laikam sāpēs mūžīgi..

Reizēm pienāk laiks, kad tu saskati lietas, kuras nekad neesi manījis iepriekš. Tā kā apsējs no acīm būtu nokritis. Un tas viss ir redzams tikai šobrīd, ne jau tāpēc, ka esi bijis akls, bet gan tādēļ, ka tikai tagad saprotams. Tad, kad ir jau par vēlu ko mainīt. Jo lietas ir padarītas, vārdi pateikti un daudz kas zudis. 

 Ir grūti un apnicīgi būt pa vidu. Vienmēr. Nezināt, uz kuri pusi vērsties, jo visas puses ir nepareizas. Es ciest nevaru, kad mani svaida no viena gala uz otru. Un nekad, nekad, nekad es nevaru teikt, kas uz sirds, jo kādam nepatiks, kāds nesapratīs, kāds cits negribēs pieņemt, lai kā es censtos. Un beigu beigās es esmu tā, kurai visvairāk sāp. Pat tagad, kad mana nostāja ir stingra, pat vēsa. Jo esmu izaugusi no bailēm un trīsām, kas pārņem, kad liekas, ka esi izdarījis ko nepareizu, lai gan zini, ka tā vajadzēja.
Tāpēc nevar teikt, ka vidusceļš vienmēr ir izeja. Tas patiesībā ir strupceļš. Jo vienkārši vairs nevar nogriezties pa labi vai kreisi. 

Cilvēkiem ir bail no problēmām, protams. Es arī esmu cilvēks, bet man no tām bail nav. Jo tas, cik daudz problēmu es savā īsajā dzīves posmā esmu sevī uzņēmusi, padarījis mani tik stipru un apnicīgi ietiepīgu. Citi saka- sūdus man nevajag. Es saku- dodiet tik šurp. Lai jau skalojas tie gar mani, es tāpat mācēšu izpeldēt, ja jau tik tālu reiz esmu tikusi.

Un vēl viena lieta, kas mani kārtīgi ir iezāģējusi kā nazis citrona kūku, ir tas, ka citi nemāk sevi tiesāt. Nav grūti sev un citiem stāstīt, ko tu esi pelnījis un uz ko ej. Daudz grūtāk ir atzīt, ka neesi tik labs un varbūt vēl nav tavs laiks saņemt to, ko neesi spējīgs uz saviem pleciem vēl nest. Kā Ādolfs Hitlers reiz teicis:
"Izturēt uzvaru var katrs, bet sakāvi- tikai stiprais."
Paškritika ir slidena lieta. Tā ķeras klāt tikai tiem, kuri ir pietiekoši stirpi tai turēties pretī, lai tā nepāraugtu hroniskā slimībā vai pret to nerastos nepanesama alerģija, no kuras metas nelabi, līdzko tu saņem sevī noteiktu devu. Mans paškritikas līmenis ir visai augsts, taču esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Varbūt tas ir iemesls tam, kāpēc es nesaprotu tos, kuriem tās nav nemaz.

Ir atkal pienācis laiks, kad man viss kopā sakrājies un ielijis krūzītē ar uzrakstu "riebums". Es kļūdījos, teikdama, ka manā dzīvē nekas dižs nenotiek un ir iestājusies rutīniska ikdiena. Varbūt problēma ir tieši tajā, ka nekā nav, un es meklēju visam turpinājumu. Kā sienot diegu pie diega, lai sanāk kamols. Visas tās mazās lietas, kuras stāv uz vietas.

Gribētos attīroši paraudāt, bet bail no saviem ego, kuri negrib, lai es dramatizēju.
Un atkal jau. Es meklēju kādu, kam piesieties.

Es gribētu, lai tu man esi blakus, nevis tādēļ, lai atkal tevi satiktu un visu ko sarunātu. Man vienkāršī gribētos, lai tu sēdi un klausies, līdz manī nekas nav palicis. Līdz es izlādēju savus liekos negatīvos jonus. Jo man nav. Man vienkāršī te nav neviena dvēseļu biedra, ar kuru es varu runāt par to, kas manī šobrīd sastāvējis kā veca kafija. Man gribas uz tevis izliet šo "riebuma" krūzi un tad aizsūtīt tevi nafig prom, jo tas ir vienīgais, ko man no tevis vajag.
 *
( šis ir par citu personu, nevis augstākminēto)
Bet es turpinu tevi redzēt sapnī. Man tik ļoti gribas, lai es spētu tevi palaist prom. Sasodīts, šis laikam sāpēs mūžīgi...

trešdiena, 2012. gada 21. novembris

"man kā vēsturniecei"

Man aiz loga rozā debesis. Skan neticami, bet tas ir jāredz. Tā vien liekas, ka drīz parādīsies cukurbalti mākonīši, kuri kakās spožas varavīksnes.
Londonā kartējo reizi līst. Tā ka man patīk, tā kā es to vienmēr gribu. Jūtos tik izlutināta.

Cilvēki man reizēm jautā, kāpēc man tik ļoti patīk vēsture. Kāpēc mani saista viss tas, kas noticis pirms es nācu pasaulē. Kur man radies tāds, gandrīz vai jāsaka, fetišs. Protams, ne vienmēr tev jāizskaidro un jāargumentē pašam sevi. Nevienam nav atļauts pieprasīt izskaidrot to, kādēļ tev patīk balts, nevis melns. Un kādēļ tu labprātāk ēd pārslas ar jogurtu, nevis pienu. Tu savas izvēles kā lozes esi izvilcis jau labu laiku atpakaļ, pats sev nezinot, kādēļ plauksta satvērusi to, mazāk saņurcīto vai formāli izgludināto, vai mazo, nevienam nesimpātisko. Arī es savējās esmu izvēlējusies. Varbūt ar laiku man atļaus atkal rakties pa to interešu trauku un izvēlēties jaunas. Pielikt klāt.
Esmu ķerta uz vēsturi, jā. Tam nevajag izskaidrojumu, jo es tāda esmu. Varbūt argumentēt to varu ar to, ka tagadnei es esmu lieciniece. Es to redzu, es to jūtu un dzirdu un tajā dzīvoju. Nākotne? Tas ir visai plašs jēdziens, jo nākotne var būt gadi trīs, nedēļas divas, dienas piecas vai gadi simt piecdesmit. Un tu nezini, cik tālā nākotnē tu būsi daļa tagadnes. Jo ja reiz tā tālā, tālā nākotne pienāks, manis nebūs. Un tad visas manis izvilktās intereses sairs čupiņā kopā ar mani. Toties pagātne, kas beigusies pirms manis, ir tas, kas ir jau pagājis, noticis un pilnībā nemaināms. Nelokāms kā titāna stienis. Tas, kam es vairs nekad nespēšu būt daļa no. Tagadne un nākotne var būt mani sabiedrotie, bet pagātne ir kas tāds, ar ko jāmāk sadarboties, lai visas laika līnijas stāvētu balansā.
Un vispār, ir bijuši daudz labāki laiki. 21. gadsimts laikam man aizvien šķiet visnesimpātiskākais. Un jo vairāk es zinu, jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk gribu tam piederēt.

Pasaule šobrīd man apkārt dun, kā dobji soļi. It kā neviens neko neredz, nedzird, bet es zinu. Un varbūt pat labāk ir tā, ka tu nezini, vai tev sanāks.
Es zinu, kur es eju. Laikam vienkārši apnicis skatīties acīs cilvēkiem un teikt, ka viss ir kārtībā, ja zinu, ka nav. Tāpēc ka tas, kas tevī vienmēr paliek, un tas, kas irda tavu sirdi nepārtraukti, neļaus tev stāvēt mierā un gaidīt brīnumu, kas nokritīs no gaisa kā pankūka, kas pielipusi pie griestiem. 

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

atkal, atkal un atkal

Un kad zeķes paliks slapjas, mēs noguldīsim tās uz mūrīša stūra, lai žūst. Mēs dzersim siltu kakao un ēdisim siermaizītes. Sarkanie deguni atsals, degošu skuju smarža šur un tur, jaunas svecītes svečturos šur un tur. Cik tumšs ārā būs vakars, tik ļoti tumšas būs manas bailes skatīties pa mājas logu. Baidīties no nezvēriem un spoguļainām acīm, kuras neeksistē, bet dzimst no iedomātām, aizdomu pilnām skaņām un trokšņiem. Un tad, kad laiks būs iet gulēt, mēs ietīsim sevi, palagos un segās, kā cīsiņus mīklā.

Es gribētu, lai katrs vārds, katrs atmiņu atspīdums, kas tika izklāstīts augšējās rindās, piepildās atkal un atkal, un atkal. Man gribas, lai mana bērnība pie manis atnāk atkal. Vēlreiz. Tad vēlreiz... Un varbūt vēl reizes divas, piecas, desmit. Bērnība ir kā nozaudēta, sentimentāla lieta, kuru tik izmisīgi gribas atrast.

Man reiz bija tāds maziņš, manuāli vadāms propeleris, kuru es reiz palaidu; tas nokrita desmit metrus tālāk no manis, garā zālē. Es katru pavasari, kad pērnā gada zāle vēl bija knapi izslējusies, to meklēju. Pat tad kad pats uzgalis, ar ko to palaiž, bija nozudis, es vēl aizvien  izmisīgi, taču cerīgi centos to mazo verķi atrast. Tāpat es daru ar bērnību. Sen vairs nav tā, ar ko to palaist, piepildīt un darbināt. Un tomēr es izmisīgi cenšos to sameklēt, lai palaistu atkal, atkal un atkal. Kā ratu, kas skrien uz priekšu un tad krīt. Un es palaižu, un tas krīt. Atkal, atkal un atkal.
Vienalga, cik tālu es iešu savā dzīvē. Tu, bērnība, mani vienmēr turēsi atpakaļ. Tā kā pussolis atpakaļ.

Visbriesmīgākā lieta, kas acu priekšā stāv katram cilvēkam, ir rokas. Tās  pašas, kas kopš dzimšanas pieskrūvētas klāt, dotas lai lauztos cauri visiem un visam. Tikai lieta tāda, ka rokas veco. Neglīti. Tā, it kā rūpes un darbs tās saēd. Un jo ilgāk uz tām skatos, jo vairāk to žēl.

Tagad gan es baigi cenšos un man sanāk. Tu jau gandrīz man vai remdens vien liecies.

trešdiena, 2012. gada 7. novembris

skumjš ieraksts par hroniskām skumjām

Katru reizi, kad man vaicā, vai esmu sev atradusi puisi, manī kaut kas iekšēji nodreb. Nezinu, vai no dusmām, vai no nesapratnes. Vai tad vajadzētu būt? Es vienmēr atbildu, ka man puisis nav vajadzīgs, pagaidām. Tikai tad, kad man pārjautā, kāpēc pagaidām, es nezinu, ko teikt. Tas ir slidens, glumjš temats, kuram es cenšos neskarties klāt, jo patiesību sakot, ir visai sāpīgi, ja citiem ir kas tāds, kā tev  nav, bet tik viegli un vienkārši varētu būt. Bet savas dzīves ritma, pagātnes kļūdu un rakstura īpatnību dēļ nav. It kā nebūtu pelnījusi. Lai gan ne tādēļ, ka kāds aizliedzis- tas viss ir sevis pašas dēļ. Cik stulbi, es zinu.

Vai arī tev kādreiz ir bijis tā, ka tavas domas gaišā dienas laikā vai agrā rīta stundā tevi noved līdz asarām, kas liekas tik vecas, senas un šobrīd nevajadzīgas? Vai arī tev ir gadījies sevi skumdināt, žēlot un likt ciest, kad vismazāk to gaidi? Man ir. Droši vien, ka arī tev kāja tikpat muļķīgi paslīdējusi.
Skumjas mēdz būt divejādas. Pirmās ir tās, kuras ir pēkšņas, ātras un ātri aizmirstamas. Tās, par kurām tu pēc laika melanholiski pasmaidi vai stipri smejies, sava naivuma un idiotismu lādēdams. Vai kurām pilnīgi zudusi nozīme tavā ikdienā un šajā stundā.
Un tad ir tās otras, kuras tevī ieēdušās un nogūlušās tavās porās. Kuras mēdz būt tikpat pēkšņas, vai laikam ejot sakrātas. Tādas, kuras ienirst, uzpeld ik pa laikam, spēlējas ar tavu prātu un uzliesmo ik reizi, kad tu tām ar domu palīdzību pieskaries. Kuras tavā atmiņā sēž un, tev pašam zinot, sēdēs tik ilgi, cik vien tavs prāts spēs loģiski spriest.
Ne vienas, ne otras skumjas mēdz būt patīkamas, protams. Taču tās otrās mani patiešām kaitina, ēd nost un grauj. Es reizēm cenšos noturēt raudas un norīt asaru kamolu, notīrīt tumšumu no sejas. Esmu sapratusi, ka ir viena lieta, no kuras es vēl neesmu tikusi vaļā un diezin vai jelkad tikšu. Varbūt esmu tik neprātīgi soļojusi uz priekšu savā dzīvē, skatīdamās uz priekšu, ka nu man nav laika, nedz gribas saprast, ka daļa no apziņas, ka esi pieaudzis, nozīmē iemācīties atvadīties no lietām, kuras tu vairs nevari nest sev līdzi. Lietas, kas tev jāatstāj aiz muguras, tā vietā ņemot zem paduses jaunas. Bet es jaunas negribu.
Esmu tāds viens piņķerīgs cilvēks, kurš izskatās un izklausās tik pieaudzis, bet līdzko es pati aizskaru vienu konkrētu tēmu, manī viss sagriežas tādā bērnišķīgas spītības kamolā, kad es negribu ne dzirdēt, ne saprast, jo tad man vienkārši nepastāv vārds "neiespējami".

Vakar es tā pavisam spontāni satiku cilvēku no savas pagātnes. Londonā tas nemēdz gadīties visai bieži, zinot tās apvērsumus. Šī persona teica, ka esmu ļoti izmainījusies. Pēkšņi es liekoties tik ļoti nopietna, nosvērta un izaugusi. Es neminēju, kas varētu būt iemesls, kaut gan pati zinu. Tās ir visas manas kļūdas, visi mani zaudējumi un skumjas. No sliktā vienmēr var izvilkt kaut ko labu. Jo spēcīgs tu kļūsti pateicoties visam tam, kas tevi reizēm padara tik vāju. Bet man pietiek. Šīs hroniskās skumjas mani galina nost, dzēš pēdējās paliekas no vecās manis.

Esmu pieradusi redzēt briesmīgus sapņus. Pieradusi celties nakts vidū, nosvīdusi, slapju seju, elsojot kā bērns, kas lūdzas pēc kāda. Šoreiz tas bija tik pretīgi, ka es nu vairs negribu aizmigt. Jo man bail no tā, ko es redzu un ko jūtu. Bail no tā, cik ļoti tuvu šīm izjūtām esmu pat tad, kad neguļu.

svētdiena, 2012. gada 4. novembris

no Ķīnas mūra par Bābeles torni

Piparkūku mājiņu. Gribas man pašai savu piparkūku mājiņu, ko neēstu nekad, nekad.
Mammai, kad biju maza, bija tādi žurnāli "Mūsmājas" un vienā tādā Ziemassvētku izlaidumā bija skaistas jo skaistas piparkūku mājiņas attēls. Ar cukurotu pagalmu, vates pilniem kokiem un diviem sarkaniem rūķiem šūpolēs. Man tas attēls tik dikti patika, ka katru reizi, kad kalendārā bijām tālu no svētkiem, es atšķīru šo lappusi un mieloju acis. Tagad, ja nemaldos, šis žurnāla atvērums ir izplēsts un glabājās kaut kur starp manām vecajām dienasgrāmatām. Laikam es izplēsu šo mazo laimītes sajūtu, un domāju, ka piparkūku mājiņas man vēl aizvien ir tāds fetišs, nepieklājīgi sakot. Sen man vairs tik ļoti nekārojas mandarīni, sen vairs negribu malkot karstvīnu. Taču divas lietas, kas man sirdij laikam vienmēr būs tuvas, ir konfekšu paciņas un piparkūkas. Bet līdz svētkiem ir jāgaida...

Vienīgā lieta, kas mani kaut cik tur zinošu, ir bildes. Vienīgais iemesls, kā dēļ es vēl aizvien esmu atrodama oranžā latviešu portāla džungļos. Vienīgais veids, kā vērot jūs visus mainoties. Pēc tam, mēnešiem un gadiem paskrienot, satikt. Par to, cik ļoti es pati esmu vai neesmu mainījusies, nevaru spriest. Man nav laika domāt tam līdzi. Es zinu tikai to, cik daudz patiesuma manī vēl ir. Daudz. Viss manī ir patiess.
Man liekas, ka esmu daudz zaudējusi. Tam nav nekādas nozīmes, vai es runāju par cilvēkiem sev apkārt vai rakstura vērtībām. Laikam jau ar katru nodzīvotu sekundi, es zaudēju pa mazai drupačai. Un tomēr. Es divreiz vairāk iegūstu. Tagad, kad nesen esmu pārvarējusi divus smagus lūzuma punktus, es jūtos vēl spēcīgāka, drošāka, taču pilnībā aizmūrēta aiz savas drošības sienas, kurai jau atkal neļauju pārrāpties pāri.

 Agrāk esi sevi pielīdzināju Ķīnas mūrim. Tagad es sevi pielīdzinu Bābeles Tornim. Es stiepos, stiepos uz augšu, līdz sabruku, sajaucos vienā lielā, nesaprotamā putrā, un tagad man vajag laiku, lai atkal izstieptos kalna garumā kā stabilam Ķīnas mūrim.

Reizēm es baidos iedomāties sevi pēc gadiem pieciem, jo man liekas, ka vēl aizvien būšu viena pati kā dūraiņa īkšķis un spītīga kā niķīgs bērns. Tomēr. Ir kāda cita lieta, ko esmu ieguvusi, laikam ejot. Pašpārliecinātība. Taču ne tāda vīzdegunīga. Tāda ļoti viegla un ironiska. Jo es vairs neskatos uz cilvēkiem un lietām skeptiski, tramīgi un uzbrūkoši. Esmu iemācījusies piedot un iet tālāk, laižot garām faktus, kas citus manās acīs padara par muļķiem. Es nerunāju par visiem, tikai dažiem.

Lai gan es pa jaunam mācos uzticēties. Uzticība ir sāpīga lieta, kurai man negribas vairs brist cauri kā purva dīķim. Es gribu iemācīties tai bezkaislīgi peldēt pāri. Jo šobrīd es vairs neuzdrošinos mēģināt atkal. Es stāvu krastā un gaidu, kad atkal man pietiks drosmes riskēt.

Nē, es neesmu mainījusies. Esmu vienkārši sajukusi. 


Es varētu apsēsties tev blakus uz sasniguša soliņa, parka vidū. Dibens saltu nost, rokas no sala sastingtu, bet man būtu vienalga, jo tavs tuvums mani sildītu. Pat ja vien tu tikai runātu.

ceturtdiena, 2012. gada 1. novembris

būt man ir visai viegli- vienkārši būt

Kāds briesmīgi riebīgs aukstums. Ne rudens, ne ziema. Pilnīgi, pilnīgi nekāda prieka par mana mīļākā gadalaika tuvošanos.

Ir nopirktas biļetes uz mājām. Pirmo reizi divu gadu laikā es Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīšu ar ģimeni. Siltums pārņem, skatoties uz kalendāru. Dienas lēnām plūst kā smiltis smilšu pulkstenī. Kūst kā lāstekas no jumtiem.
Es reizēm sevi stumju uz priekšu un dodu sev stimulu gaidīt, līdzko iedomājos kā būs būt mājās. Tad. Ziemas laikā. Kad visapkārt sasnidzis balts, pūkains sniedziņš un dienas ir īsas, īsas, īsas. Un kā mēs ar Ievu un Lindu dzersim šampanieti; tukšosim vienu, otru un visbeidzot trešo pudeli. Kā es gulšņāšu savā istabā, trobelēšu mammu. Kā es pārnākšu mājās, līkumodama pa tukšām, klusām ielām. Kā es beidzot apskaušu vecmammu.
Kā un kā un kā. Reizēm dzīvē ir tik daudz iemeslu, lai turpinātu iet uz priekšu. Tās mazās lietiņas, kas citiem ir tik nesvarīgas, bet tev pašam tik nozīmīgi augstas kā dīvas prasības. Pat ja tu nolem savu dzīvi nodzīvot ārpus šī ierastā rāmja, vēlme pēc tām nemainās. Jo visas šīs lietas laika gaitā tevi ir ieaugušas un apvijušās kā vīteņaugi uz akmens mūra. 

To, vai es jebkad iemācīšos atvadīties no atsevišķiem cilvēkiem, ir grūti pateikt. Esmu persona, kas stipri turas pie, tā teikt, pārbaudītām vērtībām. Arī tas, ka biju padevusies un atdevusi to vienu personai, kurai pilnīgi nospļauties par manu eksistenci, man tagad liek cīnīties daudz stiprāk.Tomēr, es esmu- tas tev būs jānorij kā sauss maizes kumoss, kas var iesprūst kaut kur pusceļā. Tu vari plēst un bļaut, man pilnīgi no tā ne silts, ne auksts. Jo būt man ir visai viegli- vienkārši būt, tas vien jau tev nepatīk. Cik labi!
 Man ir grūti iedomāties, ka kāds cits spētu aizvietot viņu, viņu un viņu. Ar visu cieņu. Piedodiet.

 Dienas riebst līdz apnikumam. Gribas ātrāk sākt šeit visu no gala. Vēl tikai daži soļi un saujiņa laika.