Pēdējo dienu laikā esmu izgājusi cauri pamatīgam domu un jūtu mākonim. Man jau apnicis prātot, vai tā ir kārtējā iemīlēšanas, vai kārtējā aizraušanās, vai vienkārši nelaimes gadījums. Es katru dienu, katru nakti sevi pieķeru emocijām, kas mani ēd, grauž un iznīcina. Šādi jutusies es neesmu jau sen. Tas ir tā, it kā tevi zāģētu uz pusēm un tu bļautu, ka nezini neko, jo tā būtu balta patiesība. Tu neizliecies, netēlo. Tevī nav patiesības, jo tu to nevari atrast.
Cilvēki jautā, kāpēc es nevaru izveidot attiecības. Gribiet zināt? Jo es neticu nevienam, pat sev. Es mēdzu sev melot, mēdzu sevi apmānīt. Es pārlieku ticu tiem, kuri mani, beigu beigās, emocionāli iznīcina- melojot, slēpjot, izliekoties. Un arī šobrīd es sevi necienu- ļaujos vājumam, jūtām un tām pārējām muļķībām, ticot, ka šoreiz viss būs savādāk.
Es meloju visiem, sakot, ka negribu iespringt. Sēdēšu, neuztraukšos un gaidīšu, kā laika posms beigsies.
Patiesība? Tas ir tik grūts jautājums, jo es nezinu, kur tā slēpjas.
Esmu Jolanta, sarežģīta būtne, kura savas emocijas nogrūž dziļi kanalizācijā un nekad neļauj tām uzpeldēt. Esmu stipra persona, tā visi uzskata, Tā man gribas ticēt.
Un tomēr es esmu vārga būtne, kas baidās, slēpjas, netic.
Man bail. No tā, ko es jūtu.
Varbūt pēc desmitiem dienu un nedēļu es smiešos par sevi un teikšu: ''Kas tās par mulķībām? Kur gan man bija prāts; es taču zināju, kā tas viss beigsies!'' Bet šobrīd es vēlos ticēt tam, ka man nemelo, ka, galvenais, es pati sev nemeloju un ticu. Un, ja nebūs lemts, es turpināšu savu ikdienu, itkā nekas nekad nebūtu noticis.
