Palikusi vien viena vienīga nedēļa līdz mani apciemos mamma. Es visu šo laiku domāju, ka tā viņai būs visai skaista un patīkama dāvana- beidzot atbraukt uz Londonu, Šerloka Holmsa mājvietu (kurš viņai visnotaļ ļoti patīk) un , protams, redzēt kādā vidē esmu pavadījusi pēdējo gadu ar astīti. Taču patiesībā es atkal kļūstu patmīlīga un egoistiska, sakot, ka tā tomēr būs fantastiska dāvana man pašai- sniegt mammai to, ko viņa ir pelnījusi un redzēt prieku viņas sejā, jo nekas nav siltāks par sajūtu redzēt laimi rūpju pārņemtā sejā. Uz pasaules būs vēl viens cilvēks, kas Ziemassvētkus atkal saskatīs gaišākus, nekā šajā komerciāli saēstajā sabiedrībā ierasts.
Man vajadzētu staigāt ar augsti paceltu galvu, zinot cik nu viss ātri notiek man apkārt. Es vairs nepinkšķu un neņaudu, man vairs nav vientuļi. Man negribas par katru cenu spaidīt telefonu, gaidot ziņu, un alkohola reibumā es neuzdrošinos riskēt, tādējādi būdama vājākais ķēdes posms. Varbūt visu maģiski mainīja viens neveiksmīgs paklupiens, kad es saņēmu pļauku sejā, nesaņemot to, uz ko liku visu savas kārtis, cerēdama, ka atkal dabūšu to, ko gribu. Esmu sapratusi, ka var laicīgi uzzināt, cik tālu vajag iet. Ka katrs cilvēks, ar kuru tev kas nav sanācis, ir kā mācība, kura jāizstudē, lai nākamreiz nepieļautu to pašu kļūdu. Vai arī ar laiku vienmēr pienāk situācija, kad tu visu izvērtē daudz savādāk, nekā būtu darījis iepriekš.
Cik dīvaini gan šobrīd liekas negribēt neko, būt pa vidu. Ne šis, ne tas, it kā kaut kas.
Un kad tu zini, ka gribu vienu, bet otrs it kā ir pārgribēts, vienmēr atradīsies kaut kas (lasīt- kāds), ko tu PATS nevēlies, bet otras līnijas galā visas pogas saspiestas uz "jā jā jā". Man nepatīk likt cilvēkiem vilties, bet tāda nu tā dzīve ir- riebekle. Un jā, es nezinu, kā lai dziļsirdīgāk (hujzin, kas tas par vārdu) informēt otru līnijas galu par to, ko pats nekad nevēlētos dzirdēt, ja viss būtu otrādāk. Es jau reiz esmu teikusi, ka "nav taisnas un netaisnas dzīves- ir tikai tavējā", tāpēc es netaisos ziedot savu laiku un dzīvi kam tādam, ko agri vai vēlu novērtēšu kā pilnīgu un nevajadzīgu mēslu. Man ir savas prioritātes un dzīves jēgas, vairākas, un vien tādēļ es zinu, ko gribu. Un ja es nedabūju, es panākšu ko citu- daudz labāku.
Jā, es atkārtojos- ko tādu esmu blogā teikusi, taču redz' kā- deja vu ir maita- tā nes tev atpakaļ lietas, kuras jau, skaidrs kā diena, N-E-V-Ē-L-I-E-S.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru