Bet pirms man ļauties tam visam, es vēl aizvien nespēju izslēgt savas šaubas, atgūt ticību sev un iznīcināt tās visas briesmīgās varbūtības, kuras mani vājā kopš es pēdējo reizi tā pa īstam jutu ko tik intensīvu. Es mazliet nervozēju un raustos kā miegā iegrimis insomniaks. Man nav nekādas iespējas un patiesas vēlmes izlaist tos dēmonus no mana ķermeņa. Tie mani vajā un izbojā pilnīgu visu.
Kaut gan, nekas vēl nav saplēsts vai sabojāts. Es vēl varu uzspēt norīt to visu, kas mani apgrūtina un spiež. Es vēl varu uzspēt iznīcināt vai, sliktākajā gadījumā, noslīcināt tos velnus, kas danco manā galvā un liek kopā tās manas šaubas un muļķīgos ieganstus.
' Don't wanna let you down
But I am hell bound'
Cilvēki taču ir dažādi. Tas, ka tie visi bijušie dēmoni ir bijuši patiesi ērzeļi, nenozīmē, ka šis būs tāds pats. Labi. Pieņemsim, ka būs labāk. Un tad? Tad palieku es- lielais, sakultais salmu kunkulis, kurš neārdās ārā un guļ saspiests pats savos putekļos. Es nevaru apsolīt, ka atkal nebēgšu vai neslēpšos aiz aizslēgtam durvīm, jo atkal kaut kas mani biedēs, traucēs vai nepatiks. Kur gan ir garantija, ka es sevi atkal necelšu visaugstākajā tronī, kur neviens nedrīkstēs man skarties klāt, runāt ar mani vai vispār vērst skatienu? Šoreiz, šoreiz laikam būs nedaudz savādāk. Tā vietā, lai es padarītu sevi indīgu un nevienam nepieejamu, es, visticamāk, neļaušu sev just, jo būs bail nonākt galda otrā galā. Šoreiz, man šķiet, ir nedaudz bail just aukstumu no otra.
Ahh, esmu apjukusi. Vēl vairāk. Tieši visu šo iemeslu dēļ man gribas būt vienai. Kaut vai tas būtu uz ļoti ilgu laiku. Kaut vai tik ilgi, ka mani sauktu par vientuļnieci vai jaunu vecmeitu. Es neticu mīlestībai, un es neticu jūtu vienmērībai. Vienmēr jābūt kādam āķim- vai nu es vai tu. Vienam otram tur dziļāk sirdī ir mazāk tās vēlmes. Šoreiz es sliecos uz zaudētāja pusi, varbūt.
Un tas viss vien dēļ tā, ka esmu bijis viens no tiem neveiksminiekiem, kurš nekad nespēj atrast pareizo pieeju attiecībām. Visbiežāk man apnīk, bet tās divas reizes bija tik ārkārtīgi sāpīgas un mokošas, ka es liku sev šīs divas personas vienkārši izdzēst no savas dzīves.
Vajadzētu kā normālam cilvēkam norīt vai izspļaut šo pagātnes riebeklību un beigt gaudot, bet vai tad tā būtu es? Nē, man vajag skatīties un vērot katru savu tagadnes soli, jo savādāk nemāku. Man palīdzēt var tikai sevis ignorēšana, paļaušanās uz to otru un spēks gatavoties uz jebko. Ziniet, tas ir grūti izdarāms, ņemot vērā faktu, ka es neuzticos nevienam, kā tikai sev. Tā es sev teicu, kad biju 14 gadus veca, tie ir mani vārdi. Un paraug', 8 gadus uz priekšu- es turos pie tā paša.
Es zināju, ka kādā posmā, kādā brīdī, manā dzīvē uzradīsies tās, gandrīz vai svešās, sen aizmirstās izjūtas. Un persona. Un viss tas kopā.
Man tas viss šķiet nereāli, mazliet neiespējami. Tāpēc neviens nezina, nevienam nav ne jausmas.
Jo man riebst cilvēku pārsteigums un šoks. Tas ir nedaudz aizvainojoši. Vienalga, ka es vienmēr esmu daudzinājusi, ka neesmu īpaši ķerta uz attiecībām, ka man pietiek pašai ar sevi. Ir nepatīkami, ka apkārtējiem tu esi kā muzeja eksponāts, uz kuru rādīt ar pirkstiem un teikt 'jā, bet viņa, piemēram negrib un viņai nav'. ES ZINU! Varbūt tāpēc es tagad slēpju un neko nestāstu tik daudziem. Esmu nogurusi no jūsu uzmācīgā spiediena un brīnīšanās. Esmu cilvēks, tāpat kā visi. Punkts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru