Vai tev ir bail iemīlēties? Vai tu zini kādu, kuram ir bail? Ja tu pazīsti mani, tad vienu cilvēku zini noteikti.
Diezin vai es esmu vienīgā , kurai ir bail. Cilvēkiem ir bail iemīlēties, jo mīlestībai nav garantijas. Beigu beigās tu vari sev salauzt sirdi, un tikt no tām sāpēm vaļā ir viens vareni ilgs un kaitinošs process. Tu esi kā gaļas gabals, ko lēnām pa gabaliņam maļ caur mašīnu, līdz tu esi samalts un malšanas process ir beidzot cauri. Var uzelpot. Tad iekrist atkal.
Vai tādēļ esmu viena? Jo man nepatīk, kad mani dzīve maļ? Varbūt.
Vispatīkamākais mirklis gan ir tad, kad tu, vairākas reizes un sen malts, pieķer savu ''malēju'' tevi vērojam. Un nožēlojot. Jo redzi, tu esi laimīgs cilvēks, kurš negrib to slēpt no tā, kurš tevi, reiz izsvītrojis no savas ikdienas, zvērēja, ka tu nekad neatradīsi tādu kā viņu. Tieši tur jau tā lieta- es nekad neatradīšu tādu kā tevi-PALDIES DIEVAM.
Un vēl jo vairāk- neredzēdams nevienu tev blakus, viņš cer uz tavu atgriešanos, uz taviem skatieniem un draudzīgiem 'sveiks!'. Taču tā vietā valda ignorance, vienaldzība un plašs smaids uz visām citām debespusēm. Viss, kas ir bijis starp jums ir tāds tāls, fiktīvs iedomu tēls, no kura tu vairs neredzi un nedzirdi it neko.
Kā reiz 'Prāta Vētra' teikusi, tu esi kā tāds 'kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas'.
Bet tas, cik ātri tu vari 'izkrist' no mīlestības, jo esi pietiekoši stiprs un dzīves audzināts, un vairs neļauj malt sevi caur tai mašīnai, ir apbrīnojami. Pirms neilga laika man jau likās, ka esmu atradusi un satikusi kādu, ar kuru varētu mēģināt atkal iziet cauri tam iemīlēšanās procesam, bet viss izbeidzās visai ātri, ka es pat nepaspēju attapties. Ah, lai jau nu paliek!
Šobrīd man ir labi. Tikpat labi kā pēdējos piecus gadus- man pietiek ar to uzmanību, ko man velta tie censoņi, bet kuru naivajos un cukurainajos tīklos nekrītu. Nu vismaz tik gudras meitenes kā es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru