Lielākā daļa cilvēku brīnās, kā gan es varu būt laimīga, būdama prom no mājām un ģimenes? Es nesaku, ka man viņu netrūkst un ka reizēm gribas mazāk ļaužu apkārt, klusākus rītus vai tukšāku māju, bet, jā, es esmu laimīga. Tos divus mēnešus, būdama Latvijā, es nedaudz baidījos atgriezties, jo negribēju iekāpt tajā pašā peļķē, kur iepriekš; nevēlējos rāpties pa tām pašām kāpnēm, kas šķietami palikušas aizvien garākas un garākas. Tomēr es tās bailes pārvarēju, atgriezos un nu esmu tur, kur gribējās. Ir taisnība, ka gada laikā viss var radikāli mainīties, un es pateicos visvarenajiem spēkiem, ka neviens mani neuzvilka kalna augšgalā, bet es tur nonācu pašas spēkiem.
Man nevajag nevienu, kurš dara manā vietā, es pati zinu, ko varu, jo vajag mācēt novērtēt savu spēku un pārliecināties, ka neesi kļūdījies.
Zemiski, ka lielākā daļa domā: "tu neko nepanāksi, ja rausies prom un meklēsi zaļākus laukos nesasniedzot pat to, kas it kā ir atspēriena punkts". Ne visi dara netīru, melnu darbu. Un jā, tur, kur esmu tagad, būtu grūti sasniegt, ja es nebūtu šeit. Loģiski.
Cilvēkam vajag būsteri.
Vajag sākt ar mazāko, lai sasniegtu lielāko. Ja tu vari izdarīt mazākas lietas, lielās vairs neliekas tik milzīgas un tālas.
Ziemassvētki priekš manis nav laiks, kad jāsēžas pie vakariņu galda kopā ar ģimeni un jādāvina viens otram nejēdzīgas dāvanas. Priekš manis tas ir laiks, kad es paskatos pati uz sevi, jo tomēr šim laikam ir tāda patīkama piegarša. Tāda kā "es nezināju, kā būs, bet zinu, ka bija labi".
Tikai sapņotājs var uzrakstīt un domāt kā es, bet tikai darītājs un veiksminieks var censties un darīt kā es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru