lai būtu tā, nejautā

Pirms es atkal iesāku rakstīt savu gada bilanci, kas šogad izskatīsies nedaudz savādāka, es gribu nedaudz pažēloties. Nē, tas laikam nebūtu tas vārds, ko lietot, kad es vienkārši mēģinu izteikties.
Mana diena šodien pagāja gandrīz kā visas citas. Vakar es jutos labi, kad tās personas nebija tepat blakus, bet šorīt es, diemžēl, atkal viņu satiku. To par satikšanos gan nevarētu nosaukt, jo mēs vienkāršī formāli sasveicinājāmies. Lūk, kaut kā tā. Un tad sekoja viena muļķīga situācija, kas redzēta vien tizlās, romantiskās filmās.

Es: Why are you asking about him so much? I have no idea where he originally comes from and how often he is coming over here.
X: Come on, because he is SOO hot.

Cik veiksmīgi gan es izslīdēju no situācijas, it kā man pašai tā neliktos, un es būtu akla. Es sajutu tādu kā nosodījumu no savas puses par to, ka esmu mēģinājusi ignorēt faktu, ka tāds cilvēks pastāv, un viņš nav tālu. Nav jau nepatīkami, ja kāds cits tavā ideālā saskata ko simpātisku. Varbūt pēc augstākminētā dialoga var likties, ka "mans ideāls" ir vien acīm tīkams objekts, bet tā nav. Es zinu, ka nav, es jūtu.
Tas ir bara instinkts. Ja kādam ir kas tāds, kas tev liekas pietiekami vērtīgs, lai iegūtu savā īpašumā, bet tu tomēr sev iestāsti, ka tev to nevajag, ar laiku uzrodas citi, kam patīk tas pats, un viss sākas no gala. Es jau biju +/- nolikusi šo personu plauktiņā "lai jau paliek", taču putekļi uz tā krāties negribēja. Un esmu nonākusi sākuma punktā.

Katram no mums piemīt kaut kas. Un tas kaut kas katram izpaužas savādākā veidā. Viņam ir tā sauktais "nekas īpašs,bet tomēr KAUT KAS". Es nevaru atraut acis. Kā glītai gleznai ar dziļi noslēptu jēgu un stāstu. Man negribas rakties dziļāk, jo bail. Bail vilties? Nē, bail saprast, ka tas ir tas, ko man vajag un ko es gribu. GRIBU.

Varbūt man vajadzetu atrauties no šīm fantāzijām, jo acīmredzot ne pie kā laba tas nenovedīs. Nākamais gads rādīs, kā būs. Vēl neatraušos.

Lai būtu tā, nejautā

Nejautā, kas tālāk būs

 Nesen man jautāja, vai es domājot, ka dzīve ir smaga. Es teicu, ka nē- tā ir netaisna. Un cik tipiski mums visiem- sacīt, ka netaisna vien tamdēļ, ka nav dabūts tas, kas sagribēts. Varbūt tā zina, ko vajag un ko ne. Tāpēc es gaidīšu, kā paklausīga meitenīte gaida vakara pasaciņu.