Cik kontrasti gan ir mani ieraksti šobrīd. Cik kontrastas ir manas sajūtas un veids, kā cilvēki man liek justies. Kā viņi visi man jauc prātu!
Likās, ka dzīvē pienācis brīdis, kad viss būs daudz vienkāršāks un saprotamāks. Ka nebūs drāmu, sasteigtu sajūtu un apjukuma. Bet nu ir vēl trakāk.
Brīdī, kad persona atzīstas tev jūtās (ja vien tā tās var nosaukt) vai arī tajā, ka zem apvalka viņam vienmēr gulējusi tā vēlme man pieskarties un saukt par savu, manī ieslēdzas tās dusmas par to, ka varbūt viņš piecēlies par vēlu. Manī nav nekādas nožēlas vai niknuma pret sevi, jo visam ir savs mirklis. Es vienkārši negribu kļūdīties savā izvēlē un aprēķinos. Nedz savā laimē. Man negribas iegūt ko tādu, kas man dotu tikai un vienīgi drošības sajūtu. Man vajag ko tādu, kas manai sirdij liktu lēkt ar lecamauklu; krist un stutēties augšā, ripot lejā un skriet augšup kalnā. Es vēlos, lai man sāp, kad gribas vairāk, vai kad ir par maz. Es gribu, lai es no sajūtām ļimtu un kustu.
Tāpēc esmu lepna, ka pārkāpu savu spītu un dusmas. To dažu stundu laikā es pieaugu, riskēju un vienkārši saspiestām dūrēm cerēju, ka varbūt man sanāks.
Sanāca. Beidzot es atkal jūtu ko tādu, ko neesmu jutusi ilgu laiku. Atkal neguļu naktīs, kad nezinu par otru, atkal vārtos pa gultu, jo gribu lai tas otrs ir blakus. Un ceru, ka jutīšu to vēl ilgi.
Ak jēl, es atkal mulstu. Es atkal domāju par to, kā staigāju, kā runāju. Atkal runāju muļķīgas lietas un mežģījos savās domās un vārdos. Aizmirstu par realitāti, maldos. Un baidos. Baidos izdarīt ko nepareizi vai apstāties pusceļā.
Es zinu, ka šis būs lielisks ceļojums. Atpakaļ sajūtās, ko tik kutelīgi just.
Bet es sevi vēl aizvien spiežu. Nerunā par daudz, neklusē par ilgu, nestāsti to, ko nevienam nezināt. Patiesi, mana pagātne ir tik ļoti sarežģīta, tik netīkami melna, ka reti kurš spēs tās iespaidu uz manu tagadni paciest un panest mana rakstura smagumu. Jo esmu nelokāms, dīvains cilvēks, kurš slēpj tik daudz ko un negrib just tik daudz. Kuram bail no katra nepareiza soļa, no katra elpas vilciena. Kurš neprot pārkāpt pāri savām robežām un pašizdomātiem noteikumiem.
Un visbeidzot- esmu vienpatis. Man ir labi pašai ar sevi, un fakts, ka tuvākajā laikā man ar sevi nu būs jādalās, ļoti traucē. Manis nav tik daudz, lai es varētu sevi dāļāt pa labi un kreisi. Iespējams man negribas atdot tik daudz no sevis, jo esmu egoiste- es vēlos paturēt pati sevi.
Man pat ir interesanti vērot, cik tālu viņš ies, cik ilgi viņš pacietīs manu raksturu un personību, līdz sabruks un lūgs man nedaudz liekties. Bet es? Ak, es sevi zinu tik labi! Neviens nekad nav spējis mani mainīt, un ar to viss vienmēr beidzas...
-Ahh, I just love the way you are being sarcastic!
-Well, thanks. You better get used to this.
Hmm, laikam jau mans sarkasms ir mans šarms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru