Esmu pateicīga par to, ka 2013. gads bija pavisam mierīgs, kluss un notikumiem pliekans. Man vajadzēja kādu brīdi atelpas no pagājušā gada, kas bija visu laiku briesmīgākais.
Visi mazie, ziņkārīgie prāti, kuri mani vairs gandrīz vai nepazīst, droši vien vēlas zināt, ko es šobrīd dzīvē daru. Vai esmu apstājusies, karājos gaisā vai tomēr bīdos ar abām rokām uz priekšu? Viss ir kārtībā. Šī gada laikā esmu sakopusi savas domas, emocijas un beidzot izvēlējusies ceļu, kuru vēlos iet. Vairs nav iemesla satraukties, kasīt zodu vai nervozēt. Šogad es panācu izlīgumu pati ar sevi. Es noskaidroju, ko pati vēlos. Brīdī, kad tu nespēj palīdzēt nevienam citam, bet tik ļoti gribi, ir jātiek galā pašam ar sevi. Cilvēkam ir jāsāk ar sevi un tikai tad jālūkojas uz apkārtējiem. Tu neesi bezjēdzīgs- vienkārši nepabeigts.
Pats galvenais, ko šajā brīdī visvairāk sevī novērtēju, ir tas, ka es nemetu pati sevi pie malas. Es ticēju, izdarīju un te nu es esmu- kārtējo soli tuvāk tam, ko gribu dzīvē panākt un atķeksēt darāmo lietu sarakstā.
Pārcelšanās uz Londonu tos vairākus gadus atpakaļ bija pats pirmais, bet ļoti smags, svarīgs un riskants solis. Es nezināju kā būs un kas ar mani notiks. Es negribēju aizbraukt neskaitāmu iemeslu pēc, bet tajā pašā skaitā es varēju uzskaitīt iemeslus, kādēļ es nevēlējos palikt. Tagad, protams, viss ir skaidrāks par studentu pirmdienas rītā. Es zinu, ko es nožēloju, par ko es pateicos, ko es esmu aizmetusi prom kā izrakstītu pildspalvu.
'Un ja pat man nesanāks'... Nekad nesaki tā. Cilvēkam piemīt tāda nelāga īpašība- savlaicīgi meklēt alternatīvu neveiksmes variantā, pat tad, kad nekas nav izmēģināts. Es varēju ilgi un ilgi vēl sēdēt un klusībā lamāties, jo nespēju izlemt, cik stabilu ceļu izvēlēties. Visbeidzot es ignorēju balsis manā galvā. Nebūs nekādu 'ja nesanāks'. Sanāks. Tik vien tas, ka varbūt sanāks mazliet savādāk, nekā tagad domāts.
Emociju ziņā viss tas pats. Es nīstu, es ilgojos un mīlu. Tās manā dzīvē šobrīd ir galvenās jūtas- naids, ilgas un mīlestība. Iespējams kāds mani tiesās, uzzinot, ka naids ir viena no dominējošām izjūtām manā emociju gammā. Bet es bez tā nevaru un negribu neko slēpt.
'Vai tas tev palīdz?'. Redz, jā, kādu laiku atpakaļ es alkohola reibumā uzdrukāju tik smagu, drūmu un niknuma pilnu rakstu, ka pašai pēc tam bija žēl sevis. Tomēr acīmredzot man tas palīdz. Es nepiedodu, es aizmirstu un dzīvoju bez.
-Vai tu vari vienlaicīgi mīlēt, ilgoties un nīst?
-Tu vari. Tāpat ka tu vari vienlaicīgi iet, runāt un domāt.
Gada lasītākais raksts
Gada vērtētākais raksts
Mans favorīts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru