Neesmu es gala pieturā un visticamāk tur nonākšu visai vēlu. Bet līdz tai svarīgākajai pieturai, kuru tik ilgi gaidīju, esmu nonākusi. Atvieglojums, izelpa un saviļņojums. Man ir izdevies tik daudz...
Labs nāk ar gaidīšanu. Izcils nāk ar pacietību un vēl ilgāku gaidīšanu.
Es izcīnīju to, kas man pienākas. Es uzvarēju, mēģināju un nepadevos. Kā vienmēr.
Taču tajā pašā laikā, es zaudēju pilnīgu uzticību vīriešu kārtas pārstāvjiem. Viss, kas man ar viņiem saistās ir meli, necieņa un mūžīga vilšanās. Tomēr es nedaudz pie viņa turos un turējos līdz pat šim brīdim. Mani nepameta sajūta, ka visam, ko mēs uzsākām un kam es beidzot ļāvos, patiesībā var būt kaut kāda nākotne. Pat ja tā ir niecība, izviļāta šaubās. Protams, ka es esmu nogurusi katru rītu celties un cerēt, ka man šoreiz izdosies noturēties pie tā viena, bez jebkādām liekām emocijām un jūtu izplūdēm. Jo tās emocijas pazūd ar katru reizi, kad man nesanāk. Tagad, kad ir atkal jau parādījusies maza iespēja turpināt iesākto, es nemaz nezinu, vai vēlos to.
Mans spīts mani pārņem- katru reizi aizvien spēcīgāk un intensīvāk. Mana neticība aug aizvien lielāka un redzamāka.
Bet tad nāk tās sajūtas, kas kā mazas stīgas apvijas man ap kaklu, vēderu un galvu, izdzen tūkstošiem voltu caur manu ķermeni, un man gribas vēl, vēl, vēl. Man gribas sēdēt viņam pretī un runāt par da jebko. Pat ja tam visam rītdiena nepienāks..
Tad vēl es apstājos kādā pieturā, kas bija un vēl aizvien ir visai tumša, drūma, bet labi zināma. Man vienmēr ir bijis bail braukt tai cauri, nekad neesmu vēlējusies tajā apstāties un uzkavēties. Šoreiz es, iespējams, pavadīšu tur visai ilgu laiku. Man gribas viņu paraut sev līdzi un pierādīt, ka ir cita iespēja, kur un kā pavadīt savu dzīvi. Es gribētu viņu izglābt un saudzēt.
Un tad, visai pēkšņi, mani pārņēma nicinājums, dusmas un pilnīga neiecietība. Tas ir grūtāk, nekā runāt ar skulptūru, kas ieņēmusi vienu pozu, nerunā un neklausās. Tu gribi glābt, bet nesanāk. Visbeidzot tu gribi glābt sevi no tā, no kā tev ir tik ļoti bail.
Reizēm man šķiet, ka dzīve man iedalījusi lomu, kur man jāsēž, jāskatās no malas un jāgaida, līdz mākoņi noskaidrosies. Bet tie nekad neizklīst, tie sastājas malu malās un ik pa laikam sasūta lietu, krusu un negaisu.
Šī ilgā laika posmā es smējusies, raudājusi, skumusi, priecājusies, ilgojusies, cerējusi, gaidījusi, uztraukusies. Man šķiet, ka tik krāšņu emociju gammu es neesmu sevī redzējusi ļoti sen.
Visbeidzot, es vēlos pateikties sev pašai- par to, ka es vēl stāvu stalti un paciešu katru velna sūdu, ko dzīve man pamet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru