'es neticu nevienam, tik tiem trim'

Ļauj man tev ko pastāstīt. Reiz dzīvoja kāda meitene. Viņa bija trauslāka kā Senās Ķīnas porcelāns. Tik viegli ievainojama un vāja. Katru reizi, kad kāds nejauši vai pat tīšām uzsita pa viņas sāniem, viņa sabruka. Gabalu gabaliņos. Maza, viegli savainojama un tik grūti saprotama.
Vāja...
Ai, cik viņa bija vāja.
Šī dūju dvēselīte visiem likās tik garlaicīga un, visvienkāršāk, ignorējama.
Trauslums bija spēcīgāks par visu.
Un tad pēkšņi- paukš!! Kur tad tā trauslā dvēselīte palika? Viss, ko tagad var redzēt ir tumša, nesalaužama būtne, kuru ieskauj titāna vārti. Nesasniedzama, neuzvarama.
Izmainījusies? Ak, cik ātri.
Tas trauslums pāraudzis metru biezā ledū, ieskauts dūmu mākonī un viss, ko tā sniedz garāmgājējiem ir auksta dvaša, kas izdala neticību, dusmas un ironiju.
Nav ne miņas no trausluma, vājības un bezspēka.
Šodien es viņu satiku jau atkal. Dusmu pilnu, rūgtuma ieskautu.
Viņa man teica, ka jau atkal pienācis laiks kādu sasaldēt un izgrūst ārpus saviem titāna vārtiem. Neļaut sev piekļūt. Nedz ievainot.
Viņu bija ieskāvušas niknuma un rūgtuma liesmas. Tās dedzināja manus vaigus un karsēja manu pieri.
Dusmīga. Jau atkal.
Vīlusies? Iespējams. Bet viņa jau nestāsta.
Es reizēm brīnos- kur tu tādu spēku ņēmi? Kā tā vārgā būtne izauga par tādu raupju, akmenī kaltu būtni, kas viņa ir tagad? Viņa saka: 'Man nevajag iemeslu, vien savas domas, kad mani vada. '
Vai viņa klausās iemeslos? Vai viņa tic varbūtībām un piedošanai?
'Nē!'
Tā saka un aizgriežas.
Viņas iekšas ir sagrauztas un sasietas dusmās. Meitene ar sāpēs sabojātu smaidu.
'Kam tu netici? Brīnumiem? Solījumiem? '
Viņa pagriež seju uz 45 grādiem un saka: 'Es neticu nevienam, tik tiem trim'
Kas ir tie trīs? Es prasu, bet baidos šķērsot robežu.
'Cilvēki man vienmēr prasa, jo viņi grib būt kaut viens no tiem trim. Bet tas nav iespējams. Neviens nekad mūžā nepiekļūs man tik tuvu kā šīs trīs personas. Nekad. Nekad. Nekad. '
Viņa ar mani vairs nerunā. Ir iestājies klusums. Nē, klau, klusuma nav. Es dzirdu viņas sirdi pukstam. Aiz niknuma, dusmām un aizvainojuma.
Viņa redzējusi tik daudz un vairs nevēlas vairāk.

Kā lai dzīvo, ja tevī ir tik daudz niknuma, kad tevī vairs nav vietas nekam vairāk?
Man kļūst vēsi. Viņu salauzuši ir tik daudzi. Un salauza vakar. Arī šodien. Taču tā vietā, lai raudātu vai sauktu pēc palīdzības, viņa stāv, rokas sakrustojusi un šņākdama, lūkojas uz pasauli un gaida, kad varēs izteikt visu, ko sirds iekšēji kliedz. 

Par kuru es runāju?  Par sevi? Protams.