vienaldzība un pieradums

Janvāra otrajā nedēļā mans universitātes diploms būs jau līdz pusei kabatā. Cik ātri! Nākamais gads ir pēdējais gads, un kas gan to lai zina, varbūt pēdējais Londonā. Vau, patiešām? Jā, patiešām.
Manī ir iestājusies pilnīga garlaicība un vienaldzība. Šķiet, ka pie visa vainīgs mans brīvais laiks, kuram es neredzu nekādu vērtību, un tas tiek nosists kā apnicīgs kustonis uz sienas.
Ja tas būs mans pēdējais gads Londonā, tad uz kurieni es došos, ja šis lēmums būs galējs? Visticamāk Zviedriju, Norvēģiju, varbūt mājām Latvijā. Iespējams skaisto Šveici. Pasaulē ir bezgala daudz galamērķu, bet ne tie visi spēj tevi pieķēdēt un satvert. Tādēļ mēs baidāmies iet prom no turienes, kur esam ieraduši būt. Pieradums ir bezgala neglīts vārds, jo tas bojā katru cilvēku tā vistiešākajā nozīmē. 
Tātad, teiksim, ka es došos prom. Absolvējot universitāti, būs pagājuši 6 gadi, kopš dzīvoju Londonā. Tas nemaz nešķiet tik ilgs laiks, vai ne? Kādam, kurš nekad nav izgājis no sava komforta zonas, tas var šķist ilgs laiks, bet ne man. Jo, galu galā, šeit atkal nostrādā pieradums. Tu aprodi, adaptējies un pierodi. Tad liekas- ai, lai jau! Vienalga, vai paies 6 vairāk, 10 vairāk, 20. Ja reiz neesmu līdz šim nekur aizbēdzis, tas neskādē.
Pieradums noslēpj to, ko tu patiesi vēlies. Pēkšņi tavs sapnis gadu nostrādāt Āfrikas safari vai ceļojums viscaur ASV rādās tāls, miglains un garš. Iespējams, bet grūti aizsniedzams. Kāpēc lai gan tu to darītu? Tu esi atradis ko tādu, kas ir pietiekoši labs, vai ne? Zaudēt labo un ierasto būtu galīgi greizi un nepareizi?
Es nezinu...