Statistika

otrdiena, 2014. gada 9. decembris

man šķita, ka es zināju, ko daru..

Mani jau brīdināja, lai es uzgaidu, un tad es redzēšu. Lai es vienkārši paciešos.
Tagad es redzu, un tagad es zinu.
Zinu to, ka man ādā iešūts, pierē iešauts viens un tas pats dzīves scenārijs. Jo vairāk es uzticos, jo mazāk es saņemu pretī.
Visbezkaunīgākā cilvēka īpašība, ko es nicinu, ir solījumu laušana. Varētu teikt ''meli'', bet patiesībā jau nevar zināt, vai tas solījums, kas izteikt nedēļas un mēnešus atpakaļ, arī tajā dotajā brīdī bija vieni vienīgi meli.
Salauzt solījumu ir tikpat viegli kā ar smagiem zābakiem staigāt pāri sausiem koka zariem. Tie krakšķ un brikšķ, un to atbalss dzirdama tālumā. Un jo tuvāk tu nāc, jo skaļāk tie skan. 
Ja tu lauz solījumu, tu manas acīs zaudē diezgan daudz vērtības. Viss atkarīgs no tā, cik daudz tu tajā vērtības skalā esi paspējis sakrāt. 

No otras puses, es neesmu pārsteigta. Ja tu dzīvē izej cauri jau līdzīgam scenārijam, ir visai viegli noteikt iznākumu nākamajam. Atkārtošana zināšanu māte, tā redz' saka.
Ziniet, kas traucē? Naivums un cerība. Ja šīs divas sajauc kopā, sanāk pavisam milzīgs juceklis, kas griežas pa tavu galvu kā centrifūga un aizlīmē tev acis, lai tu tās sapņojot turētu ciet, lai mirklis nepārietu. 
Ziniet, kādēļ cerība traucē? Jo tā mirst pēdējā, vai ne? Viss ir gaišās krāsās mālēts, kamēr tev ir cerība.
Pie dirsas to cerību, pie dirsas to naivumu.

Jolanta ir tik stipra, viņi saka. Jolanta ir gudra, viņi saka. Bet šajā situācijā ne inteliģence, ne spēcīgums nepalīdzēs. Man nav iemesla, lai es vainotu otru par izdarīto. Neviens man neko nebija parādā. Un mēs visi zinājām, kā tas izvērtīsies- izklāsies kā balts palags uz galda. Padoties- lūk, ko man vajadzēja darīt! Vai tieši otrādi- padoties, pirms jebkas cits tika izdarīts.
Ir savādi, ja tu nespēj izvērst savas dusmas un vilšanās, jo tās uz šī fona izskatīsies liekas un bezvērtīgas kā lasāmās brilles aklu cilvēku priekšā.
Tāpēc šādos brīžos es apšaubu savu spēcīgumu. Varbūt Jolanta nemaz nav tik stipra. Redz', ja es būtu, tad nekad nebūtu iekritusi tik muļķīgā un bezjēdzīgā situācijā.
Varbūt tāpēc apkārtējie brīnījās, kad es biju jau soli spērusi pāri līnijai.

-Kādēļ tu to dari, Jolanta? Nē, nē, nē, nevajag!
-Viss būs labi, es zinu, ko es daru.

Nē, tu nezināji, ko tu dari, un tas laikam arī tevi vilināja...

Nav komentāru: