Esmu stiprāka, nekā jebkad. Manī ir tik daudz spēka kā buldozera kāpurķēdēs. Manī ir tik daudz lepnuma kā tikko ievēlētā politiķī.
Es varu skatīties visiem acīs un stāstīt, cik ļoti man vienalga. Cik ļoti tālu esmu.
Šis gads man pierādīja to, ka es vēl aizvien cienu tos, kuri vienmēr bijuši man blakus; kuri turējušies līdzās kā slapjš māls, kas nekādi nelīp nost, jo es patiesībā to nemaz nevēlos.
Šis gads man pierādīja arī to, ka esmu iekšēji nedaudz vārga, ja runa iet par jūtām un pievilkšanos. Taču tikpat labi esmu sapratusi to, ka manai ticībai un naivumam ir ļoti limitētas robežas.
Stipra, stiprāka, visstiprākā.
Lai gan sapņotāja...
Jo sapņotājiem ir vairāk mērķu- jo vairāk mērķu, jo vairāk tos sasniedzu.
Tagad? Es neticu. Ne tev, ne taviem meliem.
Šobrīd? Jo mazāk tiem ticu, jo vairāk sevi izbaudu. Un tevi neielaižu.
Turpmāk? Es iešu tālāk, tevis tur nebūs. Atkal jau, kārtējo reizi manā dzīvē.
Esmu cietāka par titānu, stiprāka par simtiem reižu kaltu dzelzi.
Tur kur esmu es, tevis nebūs,
Nekad, nekad, nekad.
Paldies, Jolanta. Paldies, ka nemainies. Paldies, ka esi tik spēcīga.
Paldies, brāli, ka cīnies. Nākamo gadu novēlu tev.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru