Patiesībā neesmu pārliecināta, ko vēlos šodien jums visiem teikt. Laikam sākšu ar to, ka pēdējo mēnešu laikā mokos pati ar sevi. Aizvainojums un dusmas, kas manī dirn, ēd manas smadzenes un sapņos skrāpējas gar galvaskausu, mēģinādamas mani aptumšot un salauzt. Jau vairākas reizes nakts vidū esmu cēlusies ar mitrām acīm un slapjiem vaigiem. No visām reizēm es visspilgtāk atceros reizi, kad sapnī teicu:
''Tad iznāc ārā, paskaties man acīs un pajautā man, kas ar mani noticis! Uzdrošinies kaut vienreiz savā mūžā atļaut man izstāstīt, kā es jūtos!''
Ticiet vai ne, tās ir vistiešākās emociju izplūsmes, kas manī mājo pat tad, kad esmu nomodā.
Tāpēc, ka viņš ir vienīgā persona, kura nekad negrib zināt, kas slēpjas aiz mana smaida un acīm. Persona, kura vienmēr bēg no nepatikšanām, problēmām un realitātes. Kurai ir bail no maniem vārdiem un nostājas. Reizēm es daru to pašu- neatbildu uz zvaniem, neatbildu uz vēstulēm un paceļu savu ignorances skalu augstu virs mākoņiem. Un ziniet kā? Ir sasodīti grūti. Ir sāpīgi apzināties, ka cilvēks, kuram par tevi vajadzētu rūpēt, līdz viens no jums vairs neeksistē, ir padevies. Vienvārdsakot, viņam vienalga.
Esmu dzīvojusi ar šo sūrumu sirdī tik ilgu laiku, ka es reizēm aizmirstu, ka viņš vēl tur kaut kur ir. Reizēm es aizmirstu, ka viņam pienākas mani sameklēt un vienkārši pajautāt, kā es jūtos.
Žēl, ka ordinārais jautājums ''kā tev iet?'' ir tik nodrāzts un mazsvarīgs, un mēs ignorējam faktu, ka varbūt kādreiz vajadzētu tā vietā jautāt ''vai ar tevi viss ir kārtībā?'' ar pat nedaudz uzbāzīgu nozīmi. Tā, it kā tu vēlētos uzplēst otra ādu un ieskatīties, kas mājo tur dziļi zem tā raupjā materiāla.
Ziniet, kas ir vissāpīgāk? Pieņemt faktu, ka mēs nekad nebūsim tur, kur mums vajadzētu būt. To, ka viņš nekad nebūs tā persona, ko viņa statuss spiež kā pienākumu, likumības faktu.
Mēs mūžīgi paliksim svešinieki.
Varbūt tā ir mana izvēle, jā. Bet tas ir viņa nopelns. Esmu mēģinājusi lietas salabot, bet viņš vienmēr paspējis tās atkal sabojāt.
Es nevainoju ne sevi, ne viņu. Dzīve man ir devusi to, ko tā izlēmusi man dot. Mums ir jāiemācas sadzīvot ar notikumiem, sakritībām un situācijām.
Esmu vienmēr apskaudusi tos, kuriem šis mans ''svešinieks'' ir bijis tik tuvs kā jebkura cita persona, bez kuras turpmākā dzīve nav iedomājama. Man nekad nav skaudis, ja kādam ir skaistākā māja rajonā, jaunākā mašīna garāžā vai saulainākās brīvdienas Barselonā. Man vienmēr ir gribējies, lai arī mans , tā sauktais ''svešinieks'' ir tas, kurš būs vienmēr būs blakus, lai arī kad tu vien viņu sauktu. Bet tagad man no viņa mazliet bail, mazliet kauns, mazliet... Tagad mazliet liekas, ka viņa nav un nekad nav bijis.
Un ar šo sajūtu es turpmāk arī dzīvošu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru