Statistika

sestdiena, 2015. gada 21. februāris

luga

Reizēm man jāpiedomā, cik ilgs laiks ir pagājis. Ja es apstājos un brīdi parokos dziļāk, es atceros. Tomēr, lai cik ilgs laiks būtu pagājis, es atceros to dienu, to mirkli, to visu, ko izjutu. Tā katru gadu, februāra beigās es rakstu blogā un pieminu viņu. Viņu, kuras man tik ļoti pietrūkst.
Es neiedziļināšos tajā visā, tik teikšu, ka visu manu atlikušo dzīvi tu būsi daļa no manis, kuru es nesīšu sev līdzi. Vien tu, ka tu biji, man pietiek...


Reizēm es neizprotu, kur tad paliek otra solījumi, pie kuriem mēs paši mācāmies pierast un kurus mēs negribēdami cenšamies pieņemt. Kāpēc gan vienam tas šķiet tik mazsvarīgi, bet otram tās ir pamatīgas mokas?
Draudzība ir visai mānīga lieta. Tu centies to salabot, jo tas ir vieglākais veids kā civilizēti saglabāt otra cilvēka eksistenci tavā dzīvē. Taču dusmas un niknums, kas tevi pārņem otra vienaldzības un nesaprotamās klusēšanas iespaidā, indē tavu vēlmi vēl ko glābt. Reizēm tā vien šķiet, ka visas tās izplēnējušās draudzības varētu sasviest kopā un uzvelt milzīgu bumbu, kas kā sniega pika izkustu manās karstajās, dusmu pilnajās rokās. Tā es tās sadrupušās draudzības krauju vienu virs otras.
Dažas no tām man vairs neko nenozīmē, bet ir tādas, kuru man neizsakāmi žēl. Tur pa vidu ir cilvēki, kuri man bijuši tuvi dvēseļu biedri, ar kuriem es elpoju un izelpoju vienlaicīgi. Ar kuriem es smējos un klusēju par vienu un to pašu. Un tad mēs aizgājām par tālu, pārlēcām pāri, pārsmējāmies un attapāmies pilnīgā vakuumā. Tur, kur nav ne draudzības, ne vēlmes ko labot; tur, kur mēs viens otru neredzam. Atliek vien nožēlot un sviest visu čupā.
Pēdējo dienu laikā es mēģinu, vismaz iekšēji, saglabāt draudzību, kurai nav bijis ilgs mūžs, bet tas īsais laika sprīdis man visai daudz deva. Acīmredzot manī nav nekādas disciplīnas. Es kļuvu vāja un padevos tā visa priekšā, un tagad esmu nomaldījusies un apjukusi tajā klusumā. Mēs abi un visi, kuri zina, spēlē tādu smieklīgu lugu, kurā neviens negrib atzīties. Un iespējams esmu galvenais lugas personāžs, kurš to visu apjukumu rada, jo iespējams, ka otram šī nav vis kaut kāda aktiermāksla, bet gan realitāte. Visticamāk gan jā. Tādēļ es jau saku- esmu laikam tā, kurai būs šī draudzīga jāglābj.
A bet ja nu? Bet ja nu es atkal būšu tā, kura ar savu vēsumu un vienaldzību visu būs izjaukusi?
Pie velna! Man nav laika prātot, dzīve skrien uz priekšu un ja nu mēs visi spēlēsim šo spēli, tad lai notiek tā! Aiziet- dodamies uz skatuvi un turpinām, man nav nekādu problēmu!

Nav komentāru: