Kad cilvēki jautā, kāpēc man nav attiecību, es nedomājot izvelku no kabatas izdomātu iemeslu, lai tik viņus aizvērtu. Patiesība ir pavisam cita, un tikai es to zinu. Jūs teiksiet- bet protams, ka tikai es zināšu. Un tikai šodien es sapratu, ka vēlos par to runāt. Izspļaut kā rūgtu vīnu, kas spiež rīklē.
Es negribu, jo man bail pieķerties. Es baidos, jo nemāku negribēt, apstāties. Es nevēlos, jo es visam redzu beigas pat tad, kad nekas vēl nav sācies. Beigas. Tas ir tas, uz ko es vienmēr tiecos un kam pievēršu uzmanību.
Meli. Es redzu tikai melus un nekam neticu. Pat ne sev.
Apnicība. Man viss ātri piegriežas kā kurpes, kas katru dienu jāvelk, lai tikai izietu no mājas.
Ja to visu saliek kopā, nekas lādzīgs nesanāk. Vientulība. Tas, kas man tik labi padodas.
Un šoreiz? Viss ir nejēdzīgām dusmām apvīts un esmu pa vidu tam. Pieradums, kas man ādā kož un dzeļ kā nātres, kurām nejauši ar kāju pieskārusies.
Negribu pierast. Negribu gribēt.
Es negribu neko.
Ja man lemts palikt vienai, tad lai tā ir. Zinu, ka tas nav mūžīgi, jo neesmu Māte Terēze, neesmu nevainīga pūka, neesmu ciets azbests, neesmu bezjūtīga klints. Vienkārši jāatrod kāds, kurš zina, kas es patiesi esmu. No kā man bail.
Tagad es lasu un sev gribas pa pieri sist. Meitene mīļā, tie nav viņi- tā esi tu. Viss tas, kurā vainoju citus, esmu es. Kamēr nebūšu atradusi mieru ar sevi, man vajadzēs turpināt sevi pļaukāt, nātrēm sist pa kājām un spļaut ārā to rūgto vīnu, kas kaklā iestrēdzis. Tu pati, Jolanta, tu pati sevi moki.
Gribu, lai tu pazūdi. Vācies, meitene, pamet manu galvu un ļauj man dzīvot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru