Emocionāli esmu sevi sagriezusi visos iespējamajos leņķos. Tik daudz kas noticis. Tika daudz kam esmu pārkāpusi pāri kā sapuvušam kokam meža vidū. Briksnis- tā ir bijusi mana dzīve pēdējo divu mēnešu laikā.
Sāksim ar to, ka es beidzot izklāju kārtis uz galda tā cilvēka priekšā, no kura tik ļoti bijos, tikpat ļoti, cik dusmojos. Beidzot, pēc mēnešu ilgām mokām un spītēšanās, es piecēlos, atvēru muti un vienkārši izspļāvu savu sāpi. Vai man palika vieglāk? Nemaz. Palika grūtāk, jo otrs cilvēks nemaz nevēlējās atvainoties un saprast savu kļūdu. Tieši otrādāk- lika man noprast, ka cilvēki nemainās un nekad to nedarīs, pat ja tu viņiem no sirds lūgsies. Vismaz šo vienu, pēdējo reizi. Nē.
Toties tagad esmu atvērusi acis un ielūkojies patiesībā. Tas ir kā atvērt vecas krāsns durvis un pirmoreiz ielūkoties ugunī un degošajās pagalēs. Taisnība. Realitāte. Tā deg, svilina tavas acis līdz tu vairs nevari izturēt un aizver krāsns durvis un vienkārši gaidi, kad tas viss izdegs. To pašu tagad esmu izdarījusi es. Lai deg, lai svilina, lai kūp. Man vienalga. Un mana vienaldzība ir tikpat lieli meli ka tas, ka viena vīna pudele neko nedara ar tavu saprātu. Es sev meloju, lai gan naktīs redzu murgus un vārtos no vienas puses uz otru, lai aizmirstu, ka man sāp. Un sāpēs ilgi. Sāpēs tā , it kā tās pagales būtu uzkritušas uz manām rokām.
Vienīgais uz ko es varu cerēt ir tas, ka otram tas viss dedzina tikpat ļoti, cik man.
Un tad vēl. Esmu jau atkal iekāpusi tāda dziļā dubļu bedrē, kur kājas iestrēdz un nekādies tās nevari dabūt ārā. Varbūt negribas? Varbūt grūti? Varbūt vienkārši slinkums?
Sakiet, kāda gan jēga ļauties jūtām, kurām neredzi veiksmīgu finišu? Kāda jēga ļauties pieradumam, ja zini, ka tas ar laiku kļūs par iemeslu mokām un centieniem atrast?
Tā vienmēr man iet. No vienas bedres otrā. Un kā vienā iekāp, ieslēdz vienaldzību. Otrā iekāp, ieslēdz to pašu. Visu laiku. Uz apli, apli mēs ejam. Visi. Es, tu un viņš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru