Statistika

sestdiena, 2015. gada 19. septembris

ar atgriešanos!

Esmu atpakaļ. Pēc tik ilgu mēnešu prombūtnes, pārlasot savu pēdējo ierakstu, jūtos sveša. Tā, it kā šis blogs man nemaz nepiederētu. Pēc tik ilgu mēnešu prombūtnes, jūtos savādāk. Vīlusies? Jā, kārtējo reizi. Kādā? Nē. Sevī. Savā naivumā un pārlieku mīkstajā ticībā, ka cilvēks tev nepiesies raustāmos diedziņus, izmainīs tavas kustības un sabāzīs tev galvā salmus. Cik gan tur tā trūka, un es būtu saraustīta un izmainīta līdz nepazīšanai! Esmu atpakaļ. Gan blogā, gan kā persona.
Vasaras brīvdienas? Varbūt brīvdienas ķermenim, bet ne manai galvai.
Reizēm es apbrīnoju savu spēju redzēt tālāk. Tādu tuvu nākotni tam, ko es pati esmu gatava uzsākt. Man bieži pārmet to, cik pesimistiska un drūmi noskaņota esmu. To, ka es nekad neļaujos plūsmai un cerīgi tiecos negatīvo ignorēt. Šoreiz es pārkāpu tam pāri. Saķēpāju visu gaišām guaša krāsām, slaucīju prom negatīvo un visas tās sasodītās sliktās zīmes kā vecus putekļus no skapja augšas.
Viss beidzās ar to, ka savārīju mēslus un, burtiski, gulēju istabā uz grīdas cenzdamās saprast, kura mirklī viss sabruka? Centos saprast, vai es to izdarīju aiz dusmām uz otru vai sevis? Vai tādēļ, ka zināju- viss tūlīt beigsies, ja jau nav beidzies.
Beigu beigās- es padevos. Domāju- klau, jūtu vairs nav? Gribasspēka nav? Pārmetumi sevi? Kas notiek? Kas notiek tavā galvā? Un manā? Vajadzēja laiku sev. Gribējās savest kārtībā to miskasti un bardaku, kas manī ilgi stāvēja, visu cauru vasaru.
Es būtu savedusi, ja vien otrs man kārtējo reizi nepierādītu to, ka cilvēki melo, kad no tevis ko vēlas. Cilvēki tev saka to, ko tu gribi dzirdēt, ja viņi tevī saskata kādu labumu. Cilvēki ir dīvaini radījumi, to esmu teikusi jau iepriekš. Daži ir tik izsalkuši pēc atkārtojumiem, ka būs spējīgi otra cieņu un jūtas izmantot kā kafijas krūzes paliktnīti, pat ja pirms tam ir bijis izmisīgs lūgums to nedarīt. Un tā vietā, lai viņi apstātos pirms izdarītā, padomātu, cik tas ir nevajadzīgi, lieki un indīgi, viņi meklē attaisnojumus sev. Glābsi savu ādu? Glāb, jo manā skatījumā tu esi iekāpis peļķē, kuras dubļus no savām zolēm nenotīrīsi.
Grūti padoties, kad esi jau padevies. Grūti pārkāpt savam lepnumam, ja esi izlēmis aizmirst, it īpaši man. It īpaši tagad. Jo Londona ir mauka- tā man liek atcerēties tās dienas, kad es pakļāvos šim visam un biju gatava ticēt, ka viss būs rozā toņos smiņķēts, cukurvati apvīts un gliteriem apbērts.
Nē, es vēl aizvien jūtu, es neesmu vienaldzīga. Bet, Jolanta jau ir tāds cilvēks, kurš pāridarījumus neaizmirst un to vienu mazo, it kā nenozīmīgo kļūdu, nepiedos. Jolanta ir tāds cilvēks, kurš atriebsies.
Mēs daži esam tādi muļķi, kuri, lai kā pašiem gribētos visu atpakaļ, tomēr ieslēgs vienaldzību un naidu.
Es esmu sev, tas ir pats galvenais.

2 komentāri:

Bingo teica...

Gaidu atkal - atgriešanos :D !

Bingo teica...

Reāli mīlīga bilde ! :)