Tik ļoti man gribas izgaršot pasauli.

Tā nu ir sanācis, ka šodien ir svētdiena, un tā nu ir sanācis, ka rītdien ir kārtējā pirmdiena , un es eju uz policiju. Tas gan nav nekas kārtējs, tas ir ārkārtējs. Kaut gan, hell yeah, kurš zina manu pagātni, tas zina, kāpēc policijas ēka man ir kkas redzēts. Protams, mīļie mani, varat nomierināt uzaci, jo šoreiz es neesmu neko sastrādājusi, šoreiz vainīgas ir citas instances.
Linda mani šodien daļēji iepriecināja. Respektīvi, man ir iespēja šovasar strādāt Turcijā, nodarbojoties ar to, kas man patīk, un, cik nu man un dažiem apkārtējiem liekas, pat sanāk itin ciešami (jau 2,5 gadus). Es neko vairāk neteikšu, jo savādāk kāds puisis atkal vēlēsies mani nosaukt par, atvainojos, mīzeli un pateikt, ka es esmu nenormāāāāli sablatojusies, esmu baigi krutaja, un man pirksti ir gaisā, un es esmu iedomīga. O, jā, kā man patīk, ka cilvēks par mani spriež tad, kad nav kādu gadu runājis ar mani, bet klausījies tikai negācijas pa labi, pa kreisi.Un pie tam pats jūtās kā varonis, jo ir spējīgs totālā ķirsī lekt augumā meitenei, kura ir viena pati, 5 puišu kompānijā. Kaut gan, ja nebūtu uz pasaules idiotu, nevienu nevarētu nosaukt par gudru. Nu tā kā mani. Es esmu pārliecināta, ka tas lohs šito nelasa, jo ir pārāk "gudrs", lai saprastu, kas tas tāds "blogs", un visa šitā padarīšana ir. Jā, baigais nazis, tik žēl, ka tups ^ ^
Bet nerunāsim par deģenerētiem cilvēkiem. Turpināsim tēmu par darbu kūrorta viesnīcās. Es patiesībā nezinu, ko lai dara. Būtu jau nu baigi interesanti un jauki, bet.. es vēlos izbaudīt laiku te, Latvijā. Savu pēdējo, galīgo, brīvo vasaru savā dzimtenē. Gribu braukt ar draugiem pie jūras, gribu nosvinēt jāņus, dzerot alu, sēžot pie ugunskura, gribu celties vēlu un sēdēt bānīša stacijā, dzerot kolu, gribu braukt pie vecmammas, ēst zemenes, ķiršus un laiski sauļoties, gribu nopačkāties ar saldējumu un smieties, ka esmu sušķis... gribu, gribu, gribu..
Mani jau it kā nekas netur- iekšēji. Es varu kaut tūlīt pat sakrāmēt somu, pasūtīt sev biļeti un, neskatoties atpakaļ, ceļot pa pasauli. Ir tomēr tik eksotiski un dzīvespriecīgi apzināties,ka tev nav noteiktas adreses. Un tomēr, savādi, ka pēdējā laikā mani tik daudzi tur aiz astes un nelaiž prom. Tik aizkustinošs un aizgrābjošs ir mirklis, kad tu pagriezies, bet tev pretī stāv seja, asarām acīs un lūdzošu sejas izteiksmi, lūpas nodreb un pār tām nāk vārds "paliec!". Otram cilvēkam nav viegli, zinu, BET arī man nav viegli. Es nevēlos nevienu sāpināt, nevienu pamest, bet ir nežēlīgi, ja otrs tevi grib paturēt pie sevis, bet tev pašam ir vēlme piepildīt savus sapņus, ieceres un iet, kur deguns rāda. Tik ļoti man gribas izgaršot pasauli. Un tā visu laiku. Ir viegli lūgt cilvēkam palikt, bet grūti izdarīt visu tā, lai viņš arī to gribētu. Nav vēl bijis tā, ka man kāds uzdāvinātu globusu un teiktu: "ņem, pasaule ir tava". Jo, ja tā varētu, es paliktu tepat. Un, ja arī es paliktu te? Es neticu, NETICU, ka Tu,mans dārgais draugs, pats man nepagrieztu muguru un neizmantotu iespēju, ko esi gaidījis visu savu mūžu. Ne velti man teica,ka neviens cilvēks nav tā vērts, lai tu viņa dēļ upurētos. Neviens, izņemot to, kurš dzīvē tev blakus ir bijis no A līdz pat Z, gan sāpēs, gan smieklos. Bet es taču nevienam muguru nepagriežu! Es tikai palaižu roku vaļīgāk, un tas arī viss. Jā, tas, iespējams,  ir daudz, bet ne tik, lai  neļautu man izgaršot dzīvi, jo pārsvarā es jūtu tikai rūgto garšu. Reizēm arī saldo. Bet ne tik daudz, lai nevēlētos vairāk.
Nu re! beidzot es uzrakstīju sarežģīti par vienkāršām lietām, jo tā jau ir mana bloga galvenā doma..