Rītdien es , kopā ar dažiem citiem gudrajiem un izredzētajiem no savas klases, braucu ceļojumā uz Gulbeni, lai noskatītos teātra izrādi, kas manam maciņam pieprasīja 2 latus. Man jau nav žēl, lai tikai man stundas nenotiktu, un es varētu atšķirties no vismaz 70% no klases. Reizēm jau gadās pat vairāk procentu, bet, hell yeah, kuru gan tas interesē.
Ārā ir ļoti skaists un sauss laiks, tādēļ es atceros savu izseno ierakstu, kurā pieprasīju sniega nāvi, un to beidzot sagaidīju. Es taču teicu, ka vienmēr iegūstu, ko es vēlos, agri vai vēlu un tādā, vai citādā formā. Turpmāk visi mani gudrie, filozofiskie teksti, kas atklās manus uzskatus, dzīves vērtības un skatījumu uz fakino pasauli, tiks iekrāsoti tumšā krāsiņā, jeb vnk izcelti bold fontā. Jo es zinu, ka esmu gudra, un man to nevajag teikt.
Vismaz es atšķiros no dažām labām stulbām un mazgadīgām meitenītēm, kuras savu tukšo smadzeņu dēļ traucē man dzīvot. Jā, traucē. Vien ar savu eksistenci. Bet tas gan ir mans stāsts.
Un tā kā ārā ir pavasaris, bet manā galvā mazpamazītēm atgriežas bardaks, droši vien , ka es atsākšu savas vientuļās, garās pastaigas, kad telefons ir izslēgts un Jolantai viss vienaldzīgs. Jo mana dzīve, lai gan ārpusēji nemaz neliekas tik sūdīga, nekad nav bijusi sakārtota. Pārsvarā tajā ir haoss, ar kuru es nekad neesmu tikusi galā. Un vienīgais veids, kā to daļēji mainīt, ir pabūt vienam, jo jā, esmu patiešām sarežģīta būtne.
P.S.: ap mani tik tikko, pārlasot tekstu, nāca apgaismība- virsraksti jāraksta pēc teksta uzrakstīšanas. ^ ^
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru