Tā nu ir sanācis,
ka esmu pamodusies. Esmu pamodusies un tevi pilnībā aizmirsusi.
Nesen es
pārlasīju savus bloga ierakstus, kas tapuši beidzoties aprīlim. Cik akurāti un
ātri viss noticis! Cilvēks notikumu iespaidā un dzīves tempa ātrumā šo un to
nemaz nepamana. To, ka pagājis tas, par ko tik daudz iepriekš galva lauzīta,
mēģināts izvairīties un tomēr nepārtraukti domāts. Es tagad zinu, ka ja kaut
kas rādās melnbalts, to ar laiku tāpat iespējams izkrāsot, vai tieši otrādāk-
izdzēst ēnu pēc ēnas. Nav nemaz tik slikti būt atpakaļ virsotnē, kad ilgu laiku
esi pavadījis pakājē. Vienteikumsakot,
jūtas nav mūžīgas, un cilvēki izzūd no tava prāta, ja no tā necel lielu brēku.
Varbūt tam visam
pamatā ir tas, ka es tagad domāju par kādu citu. Un tagad ar šo citu personu
viss ir daudz sarežģītāk, nekā ar origami. Iepriekš mēs redzējāmies katru
dienu, modāmies kopā, aizmigām kopā, bet tagad neesam satikušies gandrīz divas
nedēļas. Visnepatīkamākais tajā visā ir tas, ka es reizēm par to pat aizmirstu.
Vienkārši nedomāju, ka vajadzētu ko mainīt, darīt savādāk. Un es izvairos, kas
ir pats sliktākais rādītājs, jo es sevi ļoti labi pazīstu. Zinu, kādas ir manas
ierastās turpmākās rīcības. Taču šoreiz tas nav dēļ tā, ka jūtas būtu zudušas,
vai interese izkūpējusi. Tas ir viena vienīga iemesla dēļ, ko mainīt nevar pat
tad, ja gribas tik ļoti, ka plaukstas niez. Un es it kā laicīgi mēģinu
atkāpties. Šoreiz mums abiem sanāk daudz labāk, nekā iepriekšējā reizē.
Es ticu tam, ka
tas, kā tu reaģē savos sapņos, atspoguļo to, kā tu rīkotos reālajā dzīvē.
Diemžēl, lai cik tas nožēlojami neskanētu, sapņi ir vienīgā „vieta”, ja tā to
var saukt, kur mēs satiekamies. Un neteiksim, ka starp mums notiek izcili
veiksmīgas sarunas. Tik tālu esmu nodzīvojusi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru