kubiks rubiks

Laiks jaunam ierakstam. Laiks palielīties, ka man atkal ir 2 darbi. Un abi divi tik labi, ka pilnīgi vai skrāpēt sienu gribas. Esmu īsti tīra ofisa meitene. Sēžu un ņemos ar dokumentiem un bagātiem studentiem. Nē, otru pēdējā teikuma daļu nevajag uztvert tā, kā esmu to uzdrukājusi. Esmu apvienojusi 2 darbus vienā un tajā pašā student accomodation, kur jau iepriekš strādāju vakaros. Esmu malacis, ja jāņem vērā tas, ka šī vakance uzkrita man kā sniegs uz galvas. Es taču tik cītīgi meklēju, uztraucos, grauzu nagus, nervozēju kā pusplika vāvere, bet beigu beigās sasniedzu/dabūju to, uz ko cerēju. Man ir neizsakāmi liels prieks par sevi, tas tā pavisam atklāti. Ne velti es ticu karmai un savai intuīcijai.
Žēl, ka dzīve nav kā kubiks-rubiks. Grozīt krāsas, mainīt izkārtojumu, bīdīt visu pēc sirds patikas. Sanācis nu tā, ka mans kubiks ir tāds, kāds tas tagad ir. Liekas, ka esmu samierinājusies. Nē, varbūt pat nē, vienkārši es sevi pierunāju, pielaužu un ar spēku bīdu prom no turienes, kur patiesībā gribētos būt. Taču kas ir pats kaitinošākais- es vainoju otru. Vainoju pie tā, ka viņš nespēj mainīt situāciju, laiku vai vietu. Cik bezkaunīgi no manas puses! Taču nevar rast mieru no sevis, un tā, kas galvā skan.
Iespējams, ka tas ir vieglākais veids, kā aprast ar situāciju. "Nav vajadzības runāt un viss!". Tā tas tagad saucas.
Es zinu, ka pasaulē ir vismaz viena persona, bez kuras tu nevari iztikt. Visbriesmīgāk jau ir tas, ka maz laika vajag, lai apjaustu, ka tik tiešām nevar iztikt. Un, pat ja no tā šķietami nepiemetas mirstamā kaite, tad tāpat negribas pieslēgties ārpasaulei. Kaut ar nolūku.