Man, who is tired of London, is tired of life.

Vakar atbraucu mājās. Izgāju pagalmā, apgūlos dīvānā un aizvēru acis. Klusums kā tāds bija, bet tomēr to visu pārtrauca lidmašīnu skaņas. Un pēkšņi es sailgojos pēc mājām. Klusuma, kas tur reizēm valda, un miera.

Šeit ir tāds teiciens: „Man, who is tired of London, is tired of life”. Tātad esmu nogurusi no dzīves.

Man pietrūkst sniega. Neesmu to redzējusi jau vairāk kā gadu. Arī šogad, kā izskatās, palaidīšu to garām, lai gan es nespēju iedomāties kārtējo ziemu bez tā baltā prieka, kas janvāra beigās jau sēž aknās, bet februārī pārvēršas par visai ilgi vēlētu, pelēku šļurgu. Un tomēr ziema ir mans mīļākais gadalaiks, un man patīk, cik neuzspēlēti rudens Londonā man par to atgādina.

Šonakt redzēju sapnī to, ka pārrodos mājās. Redzēju cilvēkus, kuri bija ārprātīgi laimīgi mani redzot; kuri bija vīlušies mani satikt; kuri slēpa savu prieku; kuri izrādīja savu nepatiku. Tieši tā, kā es jutos atbraucot vasarā. It kā tomēr ir vieglāk būt tālu prom un zināt, kad „uzpeldēsi”, nevis otrādāk- būt turpat un nezināt, kad virs horizonta redzēsi kādu sen nemanītu seju.

Šoreiz laiks skrien daudz, daudz ātrāk, nekā iepriekš. Jau gandrīz divus mēnešus esmu šeit, bet jūtos tā, it kā viens vienīgs pagājis. Laikam to visu pieradums nodara. Un līmenis, kādā esi dotajā brīdī. Es jūtos mentāli nogurusi, nevis fiziski. Reizēm es priekšroku dodu fiziskam nogurumam, jo to var viegli un ātri nahrenizēt, taču ar otru nemaz tik viegli neiet. Esmu pakāpusies dažus soļus augstāk.

P.S.: 24. septembrī apritēja gads, kopš esmu Londonā.