Ir pagājis vēl viens gads. Es zinu, ka gada bilanci parasti publicēju pirms nākamā gada iesākuma, bet šoreiz tas būs novēloti un man tam visam, kā vienmēr, ir attaisnojumi.
Atskatīties uz pagājušo gadu nav tik grūti kā pagājušogad. Tas ir bijis vieglāks, īsāks un priecīgāks. Viena lieta mani padarīja pavisam laimīgu. Un tad jauca prātu. Tad atkal atnesa jūtamu vienaldzību. Es domāju, ka tas bija gada galvenais notikums- satikt šo cilvēku tieši tagad. Es ļāvos tam, kas notika un izgāju cauri pati savām šaubām, bailēm un cerībām. Tagad, kad gads jau cauri un iesācies jauns, man negribas to visu atpakaļ. Es vēlos to pašu, tikai jaunu. Citu personu, tās pašas izjūtas, vai to pašu personu, bet ko jaunu. Draudzību. Vakar man sagribējās viņu satikt un vienkārši parunāties. Atklāt, ka manām šaubām laikam bija taisnība. Un tas, ka tās ar laiku mani atrunāja no tālākā, bija labākais, kas ar mums varēja notikt. Varbūt vienīgais, ko nevajadzēja atstāt vecajā gadā, ir parāds. Es, vismaz man tā liekas, esmu parādā šim cilvēkam. Kaut nelielu paskaidrojumu. Un mēs viens otram esam parādā sarunu. Es negribu neko vairāk- vienkārši parunāties. Un ja pat tas ir riskanti un par daudz prasīts- es vairs nezinu, kur beigt un kur sākt.
Mamma ir bijusi pie manis un nu aizbraukusi mājās. Mans pirmais, īstais ciemiņš. Mana lielā, veiksmīgā dāvana viņai. Un varbūt nenāk par sliktu pa retai reizei atkal pastaigāt pa Londonu. Es tad vismaz varu atgādināt sev, cik ļoti man patīk šeit būt, un kāpēc es esmu šeit. Kāpēc es neesmu Stokholmā vai Berlīnē, kā sākumā bija domāts. Un kāpēc es negribu braukt projām.
Lai beidzot redzētu Vecgada salūtu, mēs 4 stundas pavadījām lietū, cilvēku burzmā. Tā bija pirmā un pēdējā reize šīs frāzes vistiešākajā nozīmē. Nākamreiz man pietiks ar siltām zeķēm kājās un šampanieša glāzi rokās. Es vairs negribu būt viena no tiem, kas bezjēdzību ceļ augstāk par loģisko saprātu.
Ir vēl viena lieta, ko esmu sapratusi šogad vien. Man ir vērtība citu acīs.
Es nemāku spriest, vai šīs gads būs labāks kā citi. Es nezinu, vai vēlos sevī ko mainīt, ko atņemt, ko atgūt. Man nav ne jausmas, vai es atkal satikšu kādu, kas mainīs mani, un to, kā es domāju. Bet tas, ka šis gads būs tikpat gaidīts, es zinu noteikti. Es piecēlos 2012. gada 1. janvāra rītā, mirkli padomāju un teicu: "Tas viss, kas ir bijis, ir tik ļoti 2011."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru