Patiesībā Harijs Poters bija pirmā lieta, par kuras pievilkšanās spēku es izdarīju nepareizus secinājumus, respektīvi, es lauzu savu principu, ka man nepatīk ganīties kā aitai baros. Un tas notika trešajā klasītē. Redz kā. Tikai tagad es to redzu kā savu principu pārkāpšanu; tajā laikā man tas šķita vienkārši kā "laikam dabūt to pašu, kas citam ir, ja jau tas tik labs". Un es to nenožēloju līdz pat šai dienai. HP man ir vairāk kā sentimentāla lieta, un es tik tiešām nepriecājos par to visu vien tādēļ, ka Daniels Redklifs ir tuvu manam ideālajam vīrietim, pat no mazas bērna kājas. Jā, man ir saglabājies ieraksts manā vecum vecajā dienasgrāmatā, kur es atzīstos šim puisim mīlestībā. Neviens klases puisis nebija tik kruts kā viņš.
Jā, patiesību sakot, HP ir, kā jau izteicos, sentimentāla piemiņa no manas bērnības. Es uzaugu ar šīm grāmatām, šo stāstu. Un psiholoģiski izspriežot to, kādēļ gan visiem tā tīk tas maģiskais, četracainais puisis, ir tas, ka viņš ir "izredzētais". Visiem gribētos tādiem būt- īpašiem, vienīgajiem, sargājamiem, glabājamiem un taupāmiem. Kā arī tas, cik pasaule viņam apkārt ir apskaužama. Lidot, elpot zem ūdens, uzburt sev šokolādes kūku, izsūkt no kāda patiesību, redzēt atmiņas, teltī dzīvot kā komunālajā mājā un vēl un vēl, un vēl. Mani tas mazu paņēma kā iereibis Ādolfs vecu kundzi zaļumballē. Varbūt par mani var smīkņāt un mani var dzenāt ar pliku dirsu pa zaļu lauku, bet es tomēr nekad nenoliegšu, ka man patīk viņš un viņa stāsts. Tā man ir viena no lietām, kas karājas kā dadzis pie vilnu svārkiem, un visi redz, bet tev gluži vienalga, kā tas no malas izskatās. Vai kā tintes švīka uz somas virsmas, bet tu tāpat nemēģini to iztīrīt, jo kāda gan starpība, cik daudziem par to pirksti niezēs un acis šaudīsies.
Pārlasot to, kas minēts iepriekš, es ievēroju to, ka esmu pieminējusi savu veco dienasgrāmatu. Man tādu ir daudz. Veselas sešas. Es rakstu dienasgrāmatu kopš 11 gadu vecuma. Cik likteniski-sakriteniski, ka mani pirmie ieraksti tapa laikā, kad mani vecāki šķīrās. Tas jau bija tas pirmais lūzuma punkts manā dzīvē. Tad es turpināju, turpināju, turpināju.
Reizēm es izeju cauri tām un atskatos atpakaļ. Ne jau uz notikumiem, bet gan pati uz sevi. Neteiktu, ka man būtu kauns vai nožēla, vai kas cits, bet ir lietas, ko es vairs nekad sev neļautu. Liekas, it kā šīs baltās, it kā citiem nekam nevērtīgās lappuses, būtu piefiksējušas manas kļūdas. Manas dusmas, manas bēdas. Manus priekus, manu laimi. Ikreiz, kad es tur atrodu ko tādu, kas man bijis tik nozīmīgs, bet šobrīd tik tiešām aizmirsts, es izjūtu to, ko izjutu tad, tāpēc nevar teikt, ka tas tagad ir aizmirsts. Visdrīzāk piemirsts. Es nevaru nedz dzēst, nedz sadedzināt savu pagātni, tā kā to var izdarīt ar sausu papīru. Ir skumji, ka savā dzīvē kādu brīdi tu apjēdz, ka tas, kāda ir bijusi tava pagātne, nav tas, ko tu vēlies saistīt ar savu tagadni. Saka, ka tā darīt nevajagot, un pagātne jāatstāj aiz sevis kā izskanējusi plate, bet plati taču var klausīties atkal- tāpat kā es varu iziet cauri savai dzīvei savās domās atkal un atkal. Tamdēļ es priecājos, ka rakstīju dienasgrāmatu visus šos 9-10 gadus. Jo lai nu kas būtu bijis, esmu apmierināta ar savu tagadni.
Ir lietas, ko cilvēki nesapratīs nekad. Viena no tām- es.
Un ja es tevi nekomentēju, tātad negribu, lai tu mani saprastu.
1 komentārs:
Spēcīgi!
Ierakstīt komentāru