Šī ir vienīgā vieta, kur es spēju atbrīvot sevi un stāstīt visu, kas uz sirds. Kā uzticigs draugs, kurš klusē un pacietīgi klausās.
Man nav jaieslīgst detaļās, jo es negribu. Kaut gan nav tā, ka šo no manis būs izvilkt grūti. Es šorīt no rīta, būdama tālu tālu no mājām, esmu zaudējusi cilvēku, kurš mani balstījis un palīdzējis noturēties ar kājām uz zemes, kopš es speru savu pirmo soli.Cilvēku, kurš devis man to, ko sauc par neviltotu ģimenes mīlestību. Es tikai reizi mūžā esmu dzirdējusi, kā viņa paceļ balsi pret mani, un pat tad, tikai par toni augstāk.
Es zināju, ka tas agri vai vēlu notiks, jo situācija likās neizbēgama. Bet ne tagad. Ne tagad, kad rīta zvans no mammas likās tik lieks un nevajadzīgs manā dzīvē. Ne jau tā, ka es nevēlējos, lai viņa zvana, bet gan tāpēc, ka es nebiju gatava. Tagad es nezinu, kur likties. Ik pēc četrām minutēm es savelku seju atbaidošā grimasē un laižu visu laukā.
Es nedzirdēju viņas balsi. Nevaru pat īsti atcerēties, kad pēdejo reizi viņu redzēju. Pirmo reizi es nolādu šo nolāpīto attālumu, kas šķir mani no Latvijas, jo es nespēju aptvert to, ka cilvēks soli pa solim devās prom no manis, bet es nebiju klāt, lai pateiktu pēdējo vardu, vienalga, lai kāds tas būtu. Mani galina šis fakts, ka zinot viņas stāvokli, nav ne jausmas, vai viņa maz mani atceras. Parkinsons. Šis briesmīgais, briesmīgais vārds. Es nezinu, vai tagad vispār vēlos turpināt drukāt. Man neko nevajag. Vien cigaretes un ilgu, garu pastaigu. Un svaigu gaisu. Un atvadas.
Laiks doties uz Latviju, diemžēl, neieplānoti...
***
PAPILDINĀTS PLKST 23:53
Šī diena bija visgarākā un, domājams, skumjākā diena kāda man jelkad šeit Londonā bijusi. Esmu nogurusi, noraudājusies, bet nevaru pagulēt. Cilvēki man palīdz un atbalsta un cenšas, un ziniet, es to ļoti novērtēju, lai arī cik slikti nejustos.
Dienas gaitā man likās, ka sliktāk nevar būt. Kad patiešām asinspiediens kāpās, kritās, kāpās, kritās un tā uz apli. Sirds patiešām sāpēja. Fiziski. Kad viss tas kopā vilka mani uz zemes.
Pa galvu vēl aizvien jaucas daudzum dažādas domas, kuras sakopot ir vienkārši neiespējami, jo tās ir kā augļu džems, kam kopā nav ne vainas, bet atšķetināt katru šķirni ir galīgi debili.
Ar mani ir labāk. Es zināju, ka pirmā diena būs briesmīga, bet otrajā dienā viss būs nedaudz, nedaudz labāk. Es sen neesmu gājusi cauri šīm sēru fāzēm, bet man aptuveni skaidrs. Rīt būs nedaudz vieglāk, jo vairs nebūs ko raudāt. Man vienkārši jānotrulina šīs dažas dienas, pirms es dodos atvadīties pavisam, kas būs smagākais mirklis, ko es pēdējā laikā spēju atcerēties. Lai nolādēta šī dzīves noteiktā kārtība, ka kādam jāaiziet!
Paldies Dievam, es sevi šim visam biju kaut mazlietiņ sagatavojusi. Skan tik nežēlīgi, bet tā bija. Un man tik ļoti riebst tas, ka es esmu ar vienu kāju iekāpusi šajā dzīves periodā.
Domājams, ka uz laiku pametīšu savu blogu, manī ir neliels, neliels tukšums, kuru aizpildīt es varēšu vien tad, kad viss būs beidzies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru