Šiem cilvēkiem, ar kuriem kopā tika smiets un šņabis liets.
Man nav ne jausmas, kāpēc gan pēc naktī redzētiem, ļoti muļķīgiem sapņiem, es uzroku ko tādu, kas sen sen jau nerada jēgu? Jūs mazie bezkaunīgie sievišķi, kas koriģē manas pagātnes rīcības! Kādēļ gan lai es kļūtu par tikpat smieklīgu piemēru, kas kauc par katru uz jūsu pusi virzīto vārdu?
Cilvēkiem piemīt neizskaidrojami liels tupums, ja dzīvi attiecina uz piedošanu un loģikas saskatīšanu situācijā, kad blakus parādības ir tikpat tupi, nevērtīgi cilvēki, kas visu padara vēl sliktāku. Es varētu visu savu brīvo laiku pavadīt atkārtojot to, cik ļoti labāka, gudrāka un apķērīgāka esmu par jums, bet vai tas tiešām kādu interesē? Es negribu sevī audzēt ļaunumu un spītību, man nu ir vienalga, ko kāds man atņēmis, ko kurš par mani teicis, un ko kāds solījis.
Nesaku, ka tagad, ja sanāks, smaidīdama iešu pretī personām, kas agrāk manu roku iegrūda putras bļodā, bet man vienkārši apnicis ar sarauktu pieri lūkoties uz viņiem un cerēt, ka kādam kājas saķersies. Dzīvē viss nāk atpakaļ. Ja tu sēsi miežus, dabūsi ar'. Ja kūpināsi sūdu bedri, smirdēs tevis paša apkārtne, ne mana. Es vienmēr varu paiet nostāk un tālāk. Domāju, ka paiets pietiekoši tālu, jo es vairs nejūtu to smirdoņu, ko izplata kāda īpaši spītīga persona, kas nemaz i netaisās laist vaļā to, kas sen vairs man nepieder un ko man pašai negribas. Slimīgi greizsirdīgs cilvēks kļūst tad, ja jūt, ka konkurents var uzvarēt.
Tas, ko kādreiz esi saucis par draugiem, gadu gaitā izrādas kas tāds, ko tev sen jau nevajadzēja. Vairs nespēju iedomāties, kā būtu bijis, ja man nebūtu paveicies. Respektīvi, ja es nebūtu nākusi pie prāta. Sākumā, protams, bija smagi. Tik smagi kā notīrīt kurpju zoles dubļainā laikā. Grūti šķirt sevi no tiem, kas tavi labākie laika kavētāji. Taču ar laiku noskaidrojās, ka lai cik arī godīgs tu būtu, vienmēr kāds tevi sačakarēs. Ticēs tam, kurš pats skaļākais. Dzīves likums.
Ja man kāds jānīst un jāindē, tas ir viņš. Tikai un vienīgi tas nodevīgais, melīgais un nožēlojamais. Es uzvarēju, jo kļuvu par labāku personu. Un vispār jau paldies viņam. Man neko nevajag no tās pagātnes. Vairs ne. Vilciens aizgājis.
Tā nu lūk, tik daudz cilvēku mani nīst, bet no viņiem visiem es pati neieredzu tikai vienu. Pārējie? Piedodu? Nē, es ignorēju. Nekas vairāk par tukšām vietām, par kurām es iedomājos tikai tad, ja jāskaidro tas, ko es savā dzīvē esmu zaudējusi un pateicos tam. Tas ir tik patīkami kā zaudēt lieku kilogramu vai nomaksāt parādu. Beidzot es varu skatīties tik uzpūtīgi no augšas. Vienkārši varu izlikties, ka visa šī bērnišķīgā padarīšana "ES tevi NEciešu", kaut gan esmu ļoti jauks cilvēks, ir ne priekš manis. Ne jau es te bļaustos apkārt kā protestētāja pret pastāvošo iekārtu, kaut man vajadzētu. Un esmu jauks cilvēks, jo nīstu tikai vienu personu, ko jau pieminēju. Jā, reiz man bija 2, bet tagad palicis tik viens. Otram es piedevu, taču šis manā listē paliks uz ilgu laiku, ja ne mūžīgi. Atvainošana var sekot pēc atvainošanās un tā tālāk, bet piedošana nesekos.
Tu esi mans mazais dzīves riebeklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru