***
Es viņu redzēju sapnī vairākas reizes pēdējās nedēļas laikā. Un tad no rīta bija tāda savāda sajūta. Ja tā labi padomā, ir vispār savāda sajūta.
Ir pagājis gads kopš Mārtiņa Freimaņa nāves. Gads. Tiešām? Man liekas, ka daži mēneši. Es vēl aizvien atceros, kur lasīju šīs ziņas, ko darīju pēc tam, kam pateicu. Ne jau tādēļ, ka tas bija šoks, bet gan tādēļ, ka es šo dienu atceros. Tāpat vien.
Tāpat vien es atceros, ka dažas stundas pirms mana devītās klases žetonvakara pa televizoru rādīja "Mika-Grace Kelly" klipu. Man vēl aizvien ir atmiņā tas, ka vakarā, kad saņēmu savu "Ritma Institūta" sertifikātu, Kristīne smēķējot nejauši aizdedzināja miskasti pie "Olimpijas". Un vēl es atceros, ka pēdējos Ziemassvētkos, kurus mēs vēl svinējām kā ģimene, mana mamma bija izcepusi vistas karbonādes.
Skat, tik mazas, muļķīgas lietas, bet es atceros. Tas nav svarīgi kāpēc un kādēļ tieši šīs, ne citas. Jo es pati nesaprotu. Es zinu, ka tā varētu būt cilvēka zemapziņa un viss kas tikpat stulbs, bet man gribas ticēt, ka tam nav izskaidrojuma. Man vienalga, cik tas nenozīmīgi dažiem no jums, taču es šīs atmiņas izmantoju kā mazus gabaliņus, lai saliktu kopā vienas dienas puzlīti. Un tad gadās dienas, kurās nevajag nevienu gabaliņu- viss ir tik tīrs, skaidrs, gaišs un saredzams. Man skaidrs ko es ēdu tās dienas rītā, kur gāju, ko domāju. Ne vienmēr pavisam vienkārša diena, ko atceries, ir nesvarīga. Tā ir īpaša vien ar to, ka vēl aizvien ir atmiņā.
Esmu piebeigusi visas "The Office" sezonas un sērijas. Džims man kādu atgādina. Un kad es saku "kādu", es zinu, kuru personu es domāju. Līdzība žestos un uzvedībā ir tik pamanāma, ka varētu teikt- pat es varētu šādu personāžu radīt.
***
Pēdējā laikā manā blogā jau atkal nekā jauna nav. Un jo ilgāk nav, jo vecākos ierakstus kāds lasa.
Esmu nesen atgriezusies no patīkama, bet diemžēl visai īsa ceļojuma. Norvēģija. Šī bagātā naftas-vikingu-troļļu valsts. Šie klusie, nosvērtie un melanholiskie, vienkāršie cilvēki. Nekāda pompozuma, nekāda lieka svinīguma. Šīs četras dienas man lika iemīlēt šo mieru un sinhrono klusumu, kas man tik ļoti pietrūka.
Pēkšņi es atkal sagribēju uz mājām. Jau atkal, kārtējo reizi ir iestājies tāds mēms "nekas". Kad nekas nepiesaista, nekas neaizrauj.
Norvēģijā es satiku savu bijušo angļu valodas skolotāju, kura zināja ko dara un kā dara. Un vienmēr bija patīkami atgriezties klases telpās, nekad nešķita, ka zvans uz stundu skan nelaikā. Šoreiz saruna notika ne pēc grafika, nesekojot tēmai. Visgrūtāk bija pāriet no līnijas"jūs" uz "tu", bet ar katru sekundi tas muļķīgais saspringums mitējās. Un ar katru norunāto teikumu, pateikto vārdu un izstāstīto domu, es aizvien mazāk un mazāk saskatīju šaubas pati sevī. Es nebiju viena no tiem, kas pēc pirmā spertā soļa ārpus vidusskolas, skrēja pie universitātes durvīm un skricelēja savu vārdu kandidātu sarakstā. Es vēl aizvien nedzīvoju kopmītnēs un neapmeklēju savu interešu nodarbības. Bet es nedomāju, ka tādēļ esmu zaudētāja. Zaudētājs ir tas, kas neko nav ieguvis no tā, ko pats sadabūjis. Īsāk sakot, viņa mani pārliecināja, ka es darīju/daru pareizi. Un neviens nespēj tevi iedrošināt vairāk kā tie, kas tevi skolojuši.
Pagaidām mana dzīve rit uz priekšu kā klavieru taustiņi. Balts, melns; labi, slikti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru