Pēdējās nedēļas laikā esmu noskatījusies divas ļoti labas (tā pliekani un vienkārši izsakoties, skaistāki vārdi man prātā nenāk uz doto brīdi) filmas. "Les Miserables" , kuru dažas dienas atpakaļ noskatījos kino- vietā, kuras man tik ļoti pietrūka, jo tad, kad katru dienu tu skrien kā debils apkārt, nemaz neatliek laika lietderīgai baudai, savam priekam un labsajūtai. Un otro es noskatījos tik tikko gan, kas jau saucama par visai vecu filmu - "The Queen" (2007). Jo man tik ļoti patīk karaliskā ģimene, un man tik ļoti gribas pagrabināties pa viņu tējas servīzi, un man tik ļoti, tik ļoti ļoti patīk Diāna. Es zinu, iespējams, ka to sapratuši visi, kas kaut reizi ir uzmetuši aci bloga kreisajam stūrim. Labi, es likšos mazlietiņ mierā.
Kā izrādās, nav vajadzīgs ģēnija prāts vai maģiski vārdi, lai spertos uz priekšu, iekšā jaunā, varbūt neierastā pasaulē. Tikai jāmāk sevi pagrūst, saņemt rokās un izdarīt. Pēc tam gaidīt. Vai nu kas mainīsies, vai ne- tam šobrīd nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka esmu mēģinājusi atkal. Un mēģināšu, kamēr sanāks.
Kad citi mani sauc par iedomīgu, es smejos. Patiešām. Vai vispār manī ir kaut kripatas iedomības? Tad es tā padomāju un saprotu, ka ir. Taču šī īpašība, ja to tā var nosaukt, jo vairāk jau man tā izklausās pēc personības kvalifikācijas, manī ir tik veselīgā, draudzīgā devā, ka es ar to esmu iemācījusies sadzīvot. Man nav itin nemaz bail atzīt, ka es uz dažu labu paskatos no augšas. Reizēm ir jāpasēž uz tā zara, šūpojot kājās. Bet nevar sev ļaut iedzīvoties, kā te daži labi. Sākuši jau smirdēt no dīkas sēdēšanas un pieblīduši kā neēduši nabagi. Tāpēc jau viņi nemaz nemana, cik smieklīgi palikuši, un ka būt lejā ir daudz jaukāk.
Esmu centusies atstāt vivisādus iespaidus. Dzīve iekārto tā, ka tev jāmāk atstāt gan tādi, kas pašam simpatizē, gan tādi, no kuriem pumpas metas aiz nelabuma. Jo visam ir jālokās līdzi. Vienu dienu es te tā darbā pie sevis nodomāju, ka vecā Jolanta, kas kā pūpēdis vai nikns lūsis sēdēja tur klases beigās, atspiedusies pret sienu un rauca pieri pret katru, kas viņu uzrunāja ne tā, kā gaidāms, nekad neļautu cilvēkiem ar viņu tā runāt, kā tas reizēm atgadās manā tagadējā ikdienā. Bet lūk, es pamainījos līdzi, pacietos un esmu uzrāpusies Trojas zirga lieluma seglos. Lepna un tāda pati, kāda esmu bijusi vienmēr. Jo ne jau iespaidi tevi maina savās paša acīs. Iespaids ir tikai apmāns un palīgs. Ar to viss iesākas. Tas ir kā pālis mājas celtniecībā.
Klusums. Varbūt ārā snieg. Bet es jau neiešu pa logu lūrēt, man ir te tik silti un ērti. Ir nogurums. Gribas iemigt un piecelties vēlā rīta stundā, ap pulksten desmitiem un vienkārši iesākt dienu bez steigas. Kaut katru dienu tā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru