Pavadītas divas nedēļas mājās. Ir jauki pasēdēts ar ģimeni, draugiem. Galvenais, ka ir bijusi atpūta, kur pilnībā iestājies aklums un kurlums no Londonas. Man to vietu nevajadzēja, negribējās un nemaz nejutu. Ne tā kā citas reizes, kad viena prāta daļa nepārtraukti atradās kaut kur šeit, Anglijas galvaspilsētas džungļos.
Kad man jautā, kā es jūtos, būdama prom vai tad, kad man vaicā, cik pareizs ir bijis lēmums pārcelties uz citu valsti, es vienmēr saku, ka ir bijis tā vērts un esmu ļoti laimīga. Kas ir daļa patiesības. Atlika vien aizbraukt uz mājām uz divām nedēļām, ka viss sajaucas un manas šaubas traucas man virsū, kā pārplīsis ūdensvads. Varbūt tā ir melna skaudība par tiem, kuri spējuši atrast ceļu un veidu kā priecāties par jebko, ko dzīve dod, neprasot neko vairāk vai necenšoties pārspēt tās iespējas. Kaut gan kāds, kā piemēram es, ziedojis sevi un tagad ir citur, zinot, cik daudz var patiesībā saņemt, ja ļoti cenšas.
Taču, kamēr es biju mājās, manī iezagās tāds ļauns, kņudinošs jautājums, kas neļāva izpriecāties no sirds. Kā būtu, ja es atnāktu atpakaļ? Ja es kā nobijies bērns izlīstu caur sētas apakšu un atskrietu mājās? Arī es atraktu sev iespēju, kādu man dotu, lai tikai būtu mājās, vienalga cik tā vērtīga/nevērtīga ir? Nu kas būtu, ja es padotos?
Kas būtu, ja citi uzzinātu, ka esmu atpakaļ? Ka Jolanta ir sastopama kaut šodien, tagad un tūlīt?
Tad es iedomājos par to, ka pagātne uzpeldētu līdz ar manu atnākšanu. Iespējams katra diena manā dzīvē paietu ar mani uz skatuves, galvenajā lomā, drāmas scenārija, cienīgi režisēta. Gribētos jautāt un noskaidrot, varbūt mēģināt atkal, tik daudz ko. Visu to, ko nevar tagad.
Tomēr es aptvēru, cik naiva un liela muļķe es esmu. Es sev liku apdomāties un izsist no galvas šīs šaubas un ideju variantus. Jā, es ļoti daudz ko gribu atpakaļ savā dzīvē. Lietas, kuras aizvietot nevar ne nauda, ne brīvība, ne neatkarība no visiem pārejiem. Lietas, pēc kurām reizēm raudu kā bērns. Es nevaru. Man ir jābūt nedaudz egoistiskai. Jāmāk apvest dzīvi ap stūri, būt viltīgai. Ziedošana nes augļus, ne tikai upurus.
Varbūt kādreiz es atgriezīšos mājās. Bet es to negribu darīt tad, kad man nav ko dot vai tad, kad es neko jēdzīgu neesmu ieguvusi. Vienīgais, ar ko varu plātīties tagad, ir mana pieredze un patstāvība, taču tas arī ir viss. Jo es reiz teicu, ka gribu, lai citi mani nu redz kā sievieti. Stipru, inteleģentu un veiksmīgu. Nevis kā mazu kucēnu- bailīgu, apjukušu un skumju.
Es vairs nevaru aizbēgt no savām domām par savu nākotni. Esmu nonākusi ļoti tuvu kam tādam, ko es saucu par "izšķirošo līniju". Ir pienācis tas laiks dzīvē, kad nevar vairs aizvērt acis un pateikt "varbūt vēlāk". Ja vēlreiz sev to pateikšu, tad pavisam drīz būs palicis vien "jau par vēlu".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru