Piedot un aizmirst. Tas nav kā nospiest slēdzi un nekad tam atkal nepieskarties. Tas ir kaut kas mūžīgi ejošs, vienmēr procesā un nekad neguļošs. Pilnīgas muļķības, ja tev kāds saka, ka aizmirst var vienmēr- lai arī kas būtu pateikts vai izdarīts. To var sacīt vien tas, kuram visvairāk šī piedošana ir un bija vajadzīga.
Pagātne ir klusa maita, kas ceļas katru reizi, kad tu uz pirkstgaliem nosoļo tai garām. Piedošana neko nemaina, tā nepadarīs tās miegu saldāku vai dziļāku. Tā ir tur un gaida, kad atkal celties, lai katra tava ādas šūniņa nodrebētu.
Katru reizi, kad es atceros to, ko šis cilvēks man nodarījis, es pieveru acis un dziļi ieelpoju trīs reizes. Ne tādēļ, lai pārietu dusmas, bet gan tādēļ, ka negribu vairs sevi žēlot un likt manīt, ka man vēl aizvien šis pāridarījums sūrst. Ir pagājuši vairāki gadi, paies vēl vairāki, bet mana pagātne to visu vēl aizvien cieši turēs saspiestu ķepās, nekad nelaidīs vaļā. Galvenais ir tas, ka tagad es stāvu viena, stipra un bez jebkādas vajadzības kādam mani stabilizēt; es pati protu turēt savu zodu virs ūdens.
Tomēr tas jau tas, kas sūrst. Ka man nebija tā, kas mani tur, lai gan tik ļoti gribējās.
Nezinu, cik daudzi grib, lai man iet labi. Varbūt vien desmits. Un pat ar to man ir palaimējies, jo ģimene nav no mazākajām.
Kaut gan vienalga, cik daudzi man vēl sliktu, vai saspiestām rokām kā mūki lūdz, lai mani sagaida kārtējā neveiksme un vilšanās. Lai cik daudz šķēršļus tie uz mana ceļa nemestu, es to pacelšu un aizmetīšu, tam pārkāpšu, to ignorēšu. Esmu jau teikusi, ka man nevienam nav nekas jāpierāda kā vien sev, lai gan zinot, cik daudz riebīgu un egoistisku patmīļu man nemanāmi bijuši blakus, gribas skaļi izrādīt to, cik tālu esmu gatava iet un cik augstu esmu gatava rāpties. Nekas nav indīgāks par tava paša laimi tavu nelabvēļu acīs. Lai tā dedzina to mēles, lai kož to acis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru